Epidemioloģe: (Ne)salīdzināmā COVID-19 statistika
Mūsdienu COVID-19 pandēmijas laikā, kad zinātnieki arvien vairāk izskaidro situāciju izmantojot specifisku terminoloģiju un ciparus, daļai no sabiedrības nav iespējas saprast, par ko tieši ir stāsts, no kurienes rodas cipari, kāpēc cipari atšķiras, ko tie nozīmē? No nesaprašanas rodas neuzticēšanās: gan valdības drošības pasākumiem, gan rakstiem un publikācijām. Šai rakstā vēlos pievērst uzmanību aktuālajām zinātniskās literatūras atziņām, ciparu ņemšanai vai neņemšanai vērā un tam, vai vispār varam salīdzināt to, kurā pandēmijas skartajā valstī situācija uzskatāma par labāku?
Inkubācijas periods un nezināmā slimības
gaita
Sāksim ar inkubācijas periodu – ko tas nozīmē? Jau visiem ir kļuvis
skaidrs, ka slimība ne vienmēr parādās uzreiz: pēc inficēšanas
cilvēks var vispār nezināt, ka viņš ir inficēts. Viņam nav nekādas
fiziskā stāvokļa izmaiņas: ir normāla temperatūra, viņš neklepo,
viņam nav iesnu vai citu saaukstēšanas simptomu. Tāds periods, kad
cilvēks jau ir slims, bet ne viņš pats, ne viņa apkārtējie par to
nezina, tiek saukts par inkubācijas periodu un var ilgt no divām
līdz 14 dienām (ir zināmi gadījumi, kad simptomi parādījušies pat
pēc 27 dienām). Inkubācijas periodā cilvēks jau var inficēt citus
cilvēkus. Vēl vairāk: daži pētījumi parāda, ka līdz 80% no
cilvēkiem, kuriem ir SARS-CoV-2 vīruss (tā sauc koronovīrusu, kurš
izraisa COVID-19 slimību) tā arī neuzzinās, ka viņi slimoja ar
COVID-19, jo slimība būs bezsimptomātiska visu laiku. Bet viņi visu
slimības laiku varēs inficēt citus, tajā skaitā cilvēkus, kuriem
slimība ir bīstama: vecus ļaudis vai cilvēkus ar citām hroniskām
slimībām (piem., cukura diabētu vai sirds slimībām).
Slimo cilvēku skaits
Visur ziņo, cik jaunu saslimušo cilvēku ir reģistrēti diennaktī
katrā valstī (piem., Džona Hopkinsa universitātes saitē
Worldometers.info). Problēma ir, ka mēs nevaram to zināt precīzi,
jo, kā jau runājām, daļa no cilvēkiem vai nu vēl nezina, ka ir
slimi, vai vispār arī par to nekad nezinās. Pie tam, visās valstīs
analīzes tiek ņemtas tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir slimības
simptomi. Ir jāsaprot, ka katrā valstī ir savi parametri, balsoties
uz kuriem cilvēkus nosūta uz analīzēm. Kritēriji var būt vieglāki
(teiksim, visi, kuri domā, ka viņiem var būt slimība – kontaktu ar
ārzemju rezidentiem vai pašsajūtas dēļ) vai stingrāki (tikai
slimnieki, kuriem ārsts pēc pārbaudes nozīmēja analīžu veikšanu).
Jebkuri aprēķini, kuri balstīsies uz šajā veidā noteiktu slimnieku
skaitu, būs nepareizi, jo neņems vērā cilvēkus inkubācijas periodā
vai tos, kuri par savu slimību nezina. Jauno saslimušo skaitu
iespaido arī tas, cik kopumā valstī veic analīzes? Jo mazāk
analīzes ir veiktas, jo mazāk inficētu cilvēku būs atklāti
(pārspīlējot: ja neveikt analīzes vispār, tad neatradīs nevienu
slimnieku, bet tas taču nenozīmē, ka slimu cilvēku valstī nav). Ir
arī analīzes, kuras veic ne priekš jauno saslimušo novērtējumu, bet
lai pārbaudītu, ka cilvēks ir izveseļojies. Cilvēks skaitās vesels,
ja viņam ir divas pēc kārtas negatīvas analīzes – tas nozīmē, ka
slimie cilvēki ir testēti vairākas reizes, lai novērtēt viņu esošo
veselības stāvokli. Tas, savukārt, nozīmē, ka nevar zināt, cik
tieši analīzes tika veiktas, lai identificētu jaunus saslimušos.
Vienīgais veids, kā var īsti zināt, cik procenti no visiem valsts
iedzīvotājiem ir slimi, ir veikt pētījumu uz nejaušas cilvēku
izlases – veikt analīzes lielai cilvēku grupai, neskatoties uz to,
vai tiem ir vai nav iepriekšējie kontakti vai slimības pazīmes. To
tieši plāno tagad veikt Igaunija katru nedēļu veicot testus 2000
cilvēkiem.
Mirstība
Šķiet, ka mirušo cilvēku skaits ir objektīvs parametrs, ar kuru
varētu salīdzināt situāciju dažādās valstīs. Mirstību jāskatās
ņemot vērā kopējo slimo cilvēku skaitu valstī, lai zinātu, cik
slimība ir letāla. Bet šeit atkal sākās problēmas. Pirmkārt, par
daļu no slimības gadījumiem nav un nekad nebūs vispār zināms, jo ir
taču inkubācijas periods. Zviedru pētnieki ierosināja mirušo skaitu
šodien skatīties pret to slimo cilvēku skaitu, kuri bija definēti
pirms divām nedēļām (ņemot vērā iespējamu inkubācijas periodu). Tad
mirstības mērījums palielināsies, jo dalām mirušo skaitu uz mazāko
slimo cilvēku skaitu (slimu cilvēku skaits katru dienu palielinās),
bet būs vairāk precīzs.
Otrkārt, nav skaidrības ar mirušo skaitu: paies pāris dienas, līdz
būs zināms, vai cilvēks nomira tieši no COVID-19: dažās valstīs
vajadzīgs ārsta izsniegts mirstības sertifikāts vai patologa
novērtējums. Dažreiz tās procedūras aizņem pat līdz četrām dienām.
Tādejādi pilnīgi nav skaidrs, kādu mirušo skaitu būtu pareizi
izmantot rēķinos – šodienas vai pirms pāris dienām?
Un trešais: vai cilvēki, kuri nomira no citu slimību sarežģījumiem
(piem., diabēta vai sirds slimības) kuri veidojās COVID-19
rezultātā, ir pieskaitīti pie tiem, kuri nomira no COVID-19, vai
pie tiem, kuri nomira no diabēta/ sirds slimības? Vai visiem, kuri
nokļuva slimnīcās ar hronisku slimību pasliktināšanos, ir veikti
koronavīrusa testi? Vai cilvēki, kuri nomirst mājās, ir pēc tam
pārbaudīti uz SARS-CoV-2 vīrusu (ja nē, tad tie var nomirt no
COVID-19, bet par to nekad nebūs zināms)? Vai pie COVID-19 upuriem
ir pieskaitīti tikai un vienīgi tie, kuriem iepriekš bija
pozitīvais tests, un tad viņi mira no tās slimības? Šis aspekts arī
atšķiras starp valstīm.
Pie tam, vēl jāskatās uz katras valsts veco ļaužu proporciju, citu slimību proporciju u. tml., jo tie visi ir COVID-19 slimības riska faktori. Tādejādi, ja pat mēģināsim skaitīt mirušo skaitu uz vienu miljonu valsts iedzīvotāju, tas arī nebūs precīzi, un mirstības salīdzinājums starp valstīm izskatās neiespējams.
Kā zināt, ka tas nav kārtējais vīrus, bet tiešām
problēma?
Vienīgais, ko var diezgan droši salīdzināt, ir situācija ar
mirstību no visiem cēloņiem konkrētā valstī tagad un mirstība no
visiem cēloņiem tajā pašā valstī tajā pašā nedēļā pirms gada vai
pirms diviem (jo mirušo skaits var atšķirties pa gadalaikiem un pat
pa nedēļām dažādu iemeslu dēļ). Ja veiksim tādu salīdzinājumu,
aptuveni var zināt, vai COVID-19 palielina kopējo mirušo skaitu.
Tas nedos iespēju salīdzināt situāciju starp valstīm, bet dos
iespēju saprast, ka COVID-19 nav vēl viena parasta gripa. Pēc
tādiem datiem var redzēt, piemērām, ka Ņujorka 2020. gada 14.
nedēļā nomira aptuveni par 50% cilvēku vairāk, nekā 2019. gadā un
par 28% vairāk nekā tajā pašā nedēļā gripas epidēmijas laikā 2018.
gadā. Ziemeļitālijā mirušo skaits palielinājās par 14 962
gadījumiem salīdzinot ar tādu pašu periodu pagājušā gadā. Tas, ka
tik īsā laikā ir tik straujš mirstības pieaugums, liecina, ka
pandēmija nebija izziņota velti, un tiešām ir jābūt ļoti
piesardzīgiem.
Kāda vēl ir problēma?
Vislielākā problēma ir veselības sistēmas kapacitāte. Cik smagi
slimo slimnieku veselības sistēma var pieņemt? Tas, protams, arī
atšķiras starp valstīm. Lai saprastu par ko ir stāsts, ir iespēja
domāt par veselības sistēmu kā par vannu, kurā ir divi atsevišķi
ūdenskrāni: viens no tiem visu laiku strādā pastāvīgā režīmā (tā ir
kopēja mirstība valstī neatkarīgi no COVID-19), bet otrs lej ūdeni
katru dienu citā apjomā – vienu dienu tikai pilienu, otro dienu –
veselu spaini. Kad darbojas tikai pirmais ūdenskrāns, tad vanna
nepārpildās, jo liekais ūdens paspēj aiztecēt. Kad pievienojas
otrais ūdenskrāns, ja tas lies pārāk daudz ūdens, vanna var arī
pārpildīties. Lai tas nenotiktu, maksimāli jātaisa otro krānu ciet.
Tieši tas ir mērķis valstī ar izsludinātiem piesardzības
pasākumiem.
Kādi var būt secinājumi?
Nav nekādas iespējas (un, godīgi sakot, arī vajadzības) salīdzināt
COVID-19 saslimstību vai mirstību dažādās valstis – mums ir svarīga
tikai situācija mūsu valstī un tās veselības sistēmas kapacitāte.
Neviena valsts nevar galvot, ka viņas veselības sistēma ir pilnīgi
gatava lielam pacientu skaitām, bet tas skaits ir iespējams, pat ja
šodien tas tā neliekas (atceramies inkubācijas periodu). Viss, ko
varam darīt, ir būt maksimāli piesardzīgi, lai neuzliktu mūsu
veselības sistēmai pārāk lielus uzdevumus un nejauši nekļūtu par
kāda cita cilvēka nāves iemeslu. Turēt sociālo distanci, retāk
iziet no mājām, valkāt maskas publiskās vietās un mazgāt, mazgāt un
mazgāt visu – gan rokas, gan sevi, gan pārtiku. Tā un tikai tā
varēsim tikt galā ar vīrusu.
Neaizmirsīsim arī to, ka Latvijā aizvien ir nepietiekams
epidemiologu skaits un ka viens no risinājumiem ir Latvijas
Universitātes Medicīnas fakultātes jaunveidotā maģistra studiju
programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika”, kura jau
šovasar uzņems pirmos studētgribētājus, kuru izglītības aktualitāte
mūsdienu pasaulē tikai aug ar katru dienu.
* Autore Liliāna Civjāne (Lilian Tzivian) ir Latvijas Universitātes
Medicīnas fakultātes asociētā profesore un jaunveidotās maģistra
studiju programmas “Epidemioloģija un medicīniskā statistika”
direktore, epidemioloģe ar vairāk nekā 25 gadu studiju, pētnieciskā
darba pieredzi Izraēlā un Vācijā. Pētnieciskās intereses saistītas
ar vides un sociālo epidemioloģiju.
** Maģistrantūras studiju programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika” tapusi projekta “Starptautiski konkurētspējīgu un Latvijas tautsaimniecības attīstību veicinošu studiju programmu izveide Latvijas Universitātē” (projekta Nr.8.2.1.0/18/A/015) ietvaros. Projektā piedalās astoņas Latvijas Universitātes fakultātes un tiek izstrādātas septiņpadsmit jaunas studiju programmas.