Mammas 6 atklāsmes un padomi vecākiem bērnu tālmācības laikā
Laikā, kad pašu mājas pārtapušas par skolas klasi un ar skolotāju savieno tikai dators, nav viegli ne bērniem, ne vecākiem. Šie reālā pieredzē balstītie novērojumi un ieteikumi var ļoti noderēt.
FOTO: Shutterstock.com
Lai “Man šodien nenormāli daudz jāmācās, un es neko nesaprotu” kļūst par “Man šodien ir pieci mājasdarbi, un būtu forši internetā atrast kalkulatoru, kā aprēķināt trapeces laukumu, un labu špikeri fizikas stundai, kā arī pamācību, kā uzzīmēt kluso dabu.”
Iesaka Anita Hanzena, Ogres bērnu nometņu organizatore, ģimenē aug četri bērni.
Lasītākais
Manuprāt, vislielākās grūtības bērniem un vecākiem rada 6 kompetenču trūkums, kas apgrūtina ikviena darba veikšanu neatkarīgi no tā, vai runa ir par skolu, darbu, projektu vai jebko citu.
Pacietības trūkums izlasīt darba uzdevumu
Bērni ir pieraduši, ka skolotājs izstāsta, kas ir jādara, un,
atnākot mājās, prasīto vienkārši izpilda (ja izpilda).
Tādēļ šobrīd, kad pašiem ir jāizlasa darba uzdevums, bieži tiek iets vieglākais ceļš – “Mammu, es NEKO nesaprotu!”, un dodamies darīt kaut ko citu... vieglāku. Vai nedarām nemaz... Ja godīgi, cik daudzi bērni pirms padošanās izlasa uzdevumu vēl vismaz divas reizes, iegūglē to, ko nesaprot, pajautā skolotājam un tikai tad rausta vecākus?
Risinājums – parasti pietiek ar atkārtoti izlasītu darba uzdevumu, lai vismaz saprastu, KAS ir jādara.
Vispārināšana un grūtības definēt, kas tieši ir
nesaprotams
“Man ir NENORMĀLI daudz jāmācās” un “Es neko nesaprotu” ir divas
populārākās frāzes mūsmājās.
Bet patiesībā, ja paskatās, tad runa ir par trīs līdz septiņiem darbiem dienā, kas bērnam ir jāizdara. Tieši tik, cik mācību stundu šajā dienā. Un nesaprotamais, visticamāk, ir darba uzdevums. Jaunā viela šobrīd tiek mācīta salīdzinoši nedaudz. Jā, piekrītu, ka te liels izaicinājums ir skolotājam skaidri definēt, KAS ir jāizdara, un pieņemt, ka to varētu izdarīt arī citādi, nekā skolotājs ir pieradis līdz šim, bet – pirms pārmest skolotājam, padomājam, cik reižu bērns ir pavaicājis skolotājam palīdzību un konsultāciju? Šobrīd pedagogu iesaiste un atsaucība ir fantastiska! Milzīgs paldies viņiem par to!
! Risinājums – palīdzēt bērniem iemācīties definēt, kas ir tas, ko viņš konkrēti nesaprot. Vispārinājumus pārveidot konkrētos uzdevumos.
Lai
“Man šodien nenormāli daudz jāmācās, un es neko nesaprotu”
kļūst par
“Man šodien ir pieci mājasdarbi, un būtu forši internetā atrast kalkulatoru, kā aprēķināt trapeces laukumu, un labu špikeri fizikas stundai, kā arī pamācību, kā uzzīmēt kluso dabu.”
Neprasme lietot tehnoloģijas
Man tas bija liels pārsteigums. Kaut gan bērni fantastiski prot
lietot Instagram, Snapchat, Tiktok, YouTube utt., kad jāatrod
atbilde uz neskaidro jautājumu, reti kurš iedomājas izmantot
Google. Tā vietā parasti ir sauciens: ”Mammu!!! Es neko nesaprotu!”
Kad jāuzzīmē klusās dabas zīmējums vizuālajā mākslā, reti kurš
YouTube ierakstīs: “How to draw silent art.” Pat tas, kā izmantot
e-pastu, daudziem ir izaicinājums. Tādēļ spēja izprast neskaidro un
sadalīt to mazākos reizinātājos ir tik ļoti svarīga.
Nepieciešamība attīstīt radošu pieeju
Mums arī, piemēram, neizdevās lejuplādēt skolotāja prasīto sporta
lietotni, tādēļ ielādējām citu. Man ļoti gribētos domāt, ka
uzdevumu mērķis, piemēram, sportā ir, lai bērni veicina savu
veselību ar fiziskām aktivitātēm. Negribi/nevari skriet – brauc ar
divriteni, taisi plankus, vingro on-line. Vienalga ko. Bet piefiksē
to un aizsūti skolotājam. Nedomāju, ka par to būs NI
(neieskaitīts). Bet par ignorētu uzdevumu gan. Tādēļ esi radošs!
Nebaidies kļūdīties!
Laika plānošanas prasmju trūkums
Šī ir mācība, ko ikviens no mums mācās katru dienu, un līdz
pilnībai vēl ļoooti tāls ceļš ejams. Bet pamatlietas ir nemainīgas
– skaidrs darba plāns + mērķis, kādā laika posmā konkrētās lietas
ir jāizdara. Ievērojam dienas režīmu un mēģinām darīt visu, lai
līdz plkst. 13/14 izmācītos. Vai sanāk? Protams, nē! Bet tās
dienas, kad pulksten 13 visi varam aizvērt datorus un grāmatas un
doties dabā, ir superīgas!
Attieksme
Tieši attieksme pret darāmo veido lielu daļu no skolotāju
vērtējuma. “Mēģināju, bet nesanāca” ir viena lieta, bet “Padevos,
pirms sāku pat mēģināt” ir kas pilnīgi cits. Un tieši šāda ir
atšķirība starp NI un NV.
Pirms metam akmeņus skolotāju virzienā, no sākuma kritiski paskatāmies uz sevi un saviem jauniešiem. Kāda ir viņu attieksme pret darāmo? Mudinām sevi un bērnus uz pašreizējo situāciju paskatīties radoši, darīt, meklēt risinājumus, ierosināt, kļūt proaktīviem! Šo kompetenču attīstīšana būs ārkārtīgi vērtīga mums visiem!
Nav viegli, bet es ticu, ka mums izdosies!
Avots: Jauns.lv
