Kāpēc tam, kā vērtējam sekmes, ir nozīme?

Andris Gribusts, izglītības uzņēmuma "Lielvārds" Kompetences centra vadītājs  

Viens no pēdējo mēnešu lielākajiem klupšanas akmeņiem, mācības aizvadot digitālā vidē, ir iespēja pārliecināties, ka skolēni patiešām mācās un apgūst attālinātajās stundās apspriesto mācību vielu. Īpaši gadījumos, kad runājam par skolēniem, kam dažādu iemeslu dēļ trūkst motivācijas mācīties. Neesot vienā telpā, ir ievērojami grūtāk laikus novērtēt katra skolēna iesaisti un progresu. Tāpēc efektīvākais veids, kā tas atzīts arī OECD rekomendācijās, ir panākt, ka labu, produktīvu mācību procesu atbalsta arī veids, kādā skolēnu mācību sasniegumi tiek novērtēti. Kā to panākt?

Ikdienā tas nozīmē likt lietā iespējas, ko sniedz formatīvā vērtēšana un tās piemērošana digitālajā vidē. 

Vairums no mums savā izglītības ceļā pieredzējuši un atpazīst summatīvo vērtēšanu, kuras ietvaros skolēnam ir jāuzraksta vai jāsniedz mutiskas atbildes par informācijas apjomu, kas apgūts konkrētā laika periodā. Ja dažādu iemeslu dēļ skolēns nav apguvis vai izpratis šo informācijas apjomu, tad vērtējums ir zems, savukārt, ja skolēns atbild pareizi, tad vērtējums ir augsts. To vislabāk raksturo visiem zināmais Sēdies, pieci princips.

Mūsdienīgas izglītības mērķim nevajadzētu būt uzstādījumam “zināt vielu uz 10” , bet gan, lai katrs bērns klasē sacenstos pats ar sevi un rīt zinātu un prastu vairāk nekā šodien. 

Tomēr šajā vērtēšanas sistēmā ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tā nedz skolēnam, nedz skolotājam nepalīdz izprast skolēna ikdienas progresu mācībās. Šāda vērtēšana abām pusēm nesniedz atbildi par to, kas mācību procesā jāuzlabo, un bieži veicina ielaistas problēmas mācību vielas apguvē. Tāpat atzīmju likšana kļūst par nevajadzīgu biedu skolēnu acīs. Īpaši ņemot vērā faktu, ka vērtējuma izlikšana (atzīmes vai citā formā) nereti tiek izmantota kā motivēšanas rīks, nevis atbalsts, kas palīdz saprast, ko skolēnam vēl jāapgūst, lai uzlabotu savus  rezultātus. 

Mūsdienīgas izglītības mērķim nevajadzētu būt uzstādījumam “zināt vielu uz 10” (jo tas nekad nebūs objektīvi novērtējams), bet gan, lai katrs bērns klasē sacenstos pats ar sevi un rīt zinātu un prastu vairāk nekā šodien. 

Šādas pārmaiņas iespējams panākt, regulāri sekojot līdzi katra skolēna individuālajam progresam un liekot lietā tā dēvēto formatīvo vērtēšanu. Tieši tā ļauj novērtēt, vai skolēns iesaistās mācību procesā un kā attīstās viņa zināšanas un prasmes. Šāda vērtēšana veicina attīstošo mācīšanos un nodrošina to, ka tā ir nebeidzams attīstības process, nevis vajadzīgo faktu iekalšanu kontroldarbam.  

Mūsdienīgā mācību vidē tas nebūt nenozīmē papildus slodzi skolotājam, pieprasot nepārtraukti veidot un labot pārbaudes darbus, bet gan efektīvi izmantot digitālos mācību rīkus, kuros formatīvā vērtēšana jau iebūvēta kā princips. 

Tā, piemēram, mūsu radītajā mācību vietnē soma.lv katrs skolēns var pildīt uzdevumus un uzreiz saņemt atgriezenisko saiti par rezultātu (kas pareizi, kas nepareizi, kas jāuzlabo), savukārt skolotājs uzreiz var novērtēt – kā katram skolēnam veicas, pie kā katram no viņiem jāpiestrādā. Līdz ar attālināto mācību uzsākšanu Latvijā, soma.lv lietotāju un izmantoto digitālo resursu skaits ir būtiski audzis. Kas ir svarīgi, šāda mācību vide iedrošina bērnus nebaidīties no kļūdām, bet gan izmantot tās, lai mācītos un patiesi izprastu uzdoto. Koncentrēšanās uz kontroldarbu atzīmēm diemžēl šos mērķus nesasniedz. 

Te gan jāuzsver, ka summatīvā vērtēšana pati par sevi nav nekas slikts. Tomēr mūsdienīgā mācību procesā nav ieteicams aprobežoties tikai ar to. Kombinējot abas metodes un mācību procesā izmantojot formatīvo vērtēšanu, tiek veidots tilts starp skolēnu un skolotāju, kas abām pusēm ļauj precīzi saprast – ko bērns zina un spēj, un kas vēl nepieciešams, lai sniegumu uzlabotu. 

Formatīvais vērtējums nozīmē tūlītēju, konstruktīvu un katram atbilstošu atgriezenisko saiti, ko vidēji 30 bērnu lielā klasē iespējams īstenot tikai ar tehnoloģiju palīdzību. Tādējādi koncentrēšanās uz formatīvo vērtēšanu kā pamata metodi ļauj veidot tik svarīgo labas mācīšanās praksi neatkarīgi no skolas izmēra, specializācijas vai pedagoga spējām. 

Un šajā laikā, kad izglītība un veids, kādā zināšanas tiek apgūtas, piedzīvojušas tik radikālas pārmaiņas, laba un atvērta mācību vide ir svarīgākais, uz ko tiekties. Tikai tā izglītības procesā varam noturēt ikvienu bērnu, neskatoties uz sākuma punktu zināšanu apguvē. Tas arī būs svarīgākais, kas noteiks, cik veiksmīga būs mūsu izglītības sistēma un jaunieši. Tāpēc arī nozīmīgi, ka šim uzstādījumam seko ne tikai skolotāji un izglītības procesa veidotāji, bet arī vecāki – izprotot izglītības procesa pārmaiņas un iedrošinot tās savā ikdienā ieviest arī savu bērnu skolas un skolotājus.