"Jaunais normālais": fantāzija par dzīvi 20 gadu pēc Covid-19 pandēmijas

Ikdienā Ieva ir dabaszinību skolotāja Jūrmalas Alternatīvajā skolā un studē bioloģiju Latvijas Universitātē. Pārpublicējam ar autores laipnu atļauju.

Atpakaļ uz vecmammas laukiem
Bija 2040. gada vasara. Dzīve beidzot šķita nostabilizējusies. Bija izaugusi paaudze, kam laiks pirms pašizolācijas bija kaut kas tikpat abstrakts kā barikāžu laiks, krustnešu iebrukums vai dodo*. Pirms 20 gadiem sācies epidēmiju vilnis bija turpinājies ik pāris gadus – katrreiz, kad šķita, ka dzīve atgriezusies vecajās sliedēs, viss atkal palika uz pauzes.

Sākumā cilvēki cerēja, ka tas beigsies, tad dusmojās, meklēja vainīgos, mēģināja rīkot dumpjus, taču katru vasaru dumpji apsīka – tā tomēr bija auksta laika izklaide. Un ar katru ziemu arvien vairāk bija to, kas saprata, ka pa vecam vairs nevarēs.

Cilvēki pierada un pielāgojās. Pirmie to, ka dzīve vairs nebūs tāda kā senāk, saprata jaunie un veiksmīgie ar bērniem. Lielās pilsētas vairs nevarēja piedāvāt neko, ko nevarētu piedāvāt vecmammas māja laukos. Dzīve pilsētā tikai uzlika pārvietošanās ierobežojumus, kuru laukos nebija.

Tā rezultātā vairākus gadus sadales tīklu darbinieki bija pārslogoti, jo katra otrā lauku sēta pārgāja no vienas uz trim fāzēm. Optisko kabeļu tīkla kopgarums pieauga 20 reizes. Būtiski pieauga arī būvmateriālu, dārzkopības tehnikas un kandžas dzenamo aparātu pārdošanas apjomi, ar tiešajām piegādēm, protams.

Velotīkls ar servisu
Tā kā sabiedriskais transports vairs nebija droša pārvietošanās iespēja, bet laukos bija nonākuši cilvēki, kam braukšana ar velo ir dzīvesstila būtiska sastāvdaļa, kam spējas bombardēt vietējās pašvaldības un valsti ar iesniegumiem bija stipri virs vidējā un kuru spēju organizēt radošus un maksimāli kaitinošus protestus neviens negribēja pārbaudīt (pietika jau ar iesniegumiem), gar visiem autoceļiem tika izveidots paralēls gājēju un veloceliņu tīkls.

Līdzīgām tendencēm parādoties arī citās Eiropas valstīs, pāris gadu laikā kļuva iespējams no jebkuras Latvijas pilsētas droši ar velosipēdu nokļūt jebkurā no Baltijas valstu pilsētām.

Tas veicināja mazo uzņēmējdarbību, jo gandrīz katra māja šo veloceliņu malā piedāvāja telts vietas, ūdeni, dušu, tualeti, elektrību un āra virtuves pakalpojumus. Papildu izdevumus radīja visa inventāra dezinfekcija, taču pēc otrās vasaras tā bija kļuvusi par ierastu lietu.

Dzīvesveida maiņa
Būtisku cenu kritumu piedzīvoja pasīvās mājas un citi dabai draudzīgi būvniecības risinājumi, no nišas produktiem nonākot plašpatēriņā. Arī organiski audzēta produkcija, permakultūras saimniecības un citas marginālas idejas, kuras iepriekš asociējās ar mazliet paralēlā realitātē dzīvojošiem dīvaiņiem, tagad kļuva par ikdienišķu praksi.

Uzplauka vietējie pārstrādes uzņēmumi, un strauju renesansi piedzīvoja kooperēšanās – ne visi lauku sētās dzīvojošie pilsētnieki varēja strādāt attālināti – daļa atklāja, ka lauksaimniecība, ražošana un tirdzniecība ir ļoti aizraujošas nodarbošanās, kad neko citu nevar darīt.

Vienā klasē līdz 15 bērniem
Tā kā laukos bērnu skaits bija divkāršojies, bet mācības vēl arvien notika daļēji attālināti, skolas izcīnīja sev kapacitātes ierobežojumus – ne vairāk kā 15 bērni klasē. Pieaugot bērnu skaitam, radās iespēja atvērt tās skolas, kas jau desmit gadus bija slēgtas un skumušas tukšas. Skolas kļuva par izglītības centriem, kur, ja vien tas bija iespējams, stundas notika ārā, laboratorijās vai bibliotēkās.

Tā kā klātienes stundas jebkurā brīdī varēja pārtrūkt, būšana kopā bija ikdienas svētki gan skolotājiem, gan bērniem. Sākumā tas, protams, prasīja lielāku darbu, nācās pārstrukturēt mācību procesu, ierakstīt vairākas video versijas katrai attālinātajai mācību stundai, taču šis izrādījās viens no efektīvākajiem infekciju izplatības ierobežošanas pasākumiem.

Vecā anarhista Ivana Illiča** idejas par pašu vadītu mācīšanos pēkšņi kļuva praktiski izmantojamas. Topošajiem skolotājiem viņš kļuva par nozīmīgāko pedagoģijas vēstures domātāju.

Bērnudārzi gandrīz tikai ārā
Bērnudārzi aprobēja Ziemeļvalstu pieredzi un gandrīz pilnībā kļuva par āra bērnudārziem – telpās nodarbības notika tikai vienu dienu nedēļā, bet visas pārējās aktivitātes, ieskaitot ēdināšanu un diendusu, notika laukā, ja vien temperatūra nebija zem -15 grādiem vai vējš virs 5 ballēm.

Būtiski pieauga visu izmēru gumijnieku un kombinezonu noiets. Tika izstrādāti jauni materiāli un atvērtas jaunas ražotnes, jo Ziemeļvalstis nespēja nosegt milzīgo pieprasījumu.

Tā kā tieši lauku skolās akūti sāka trūkt skolotāju, pašvaldību vidū sākās stīvēšanās, kurš piedāvās labākus darba un dzīvesvietas nosacījumus. Standarta piedāvājums vienam skolotājam ietvēra labiekārtotu divistabu dienesta dzīvokli ciemata centrā, vienu hektāru lauksaimniecības zemes mazdārziņam tiešā dzīvokļa tuvumā un apmaksātu tālākizglītību. Skolotājiem, kas uz laukiem pārvācās kopā ar bērniem un/vai dzīvesbiedru, dzīvokļa izmērs tika paplašināts atbilstoši ģimenes locekļu skaitam.

Pansionāts ģimenes lokā
Tā kā nāvējošākās izrādījās masveida saslimšanas pansionātos, tika meklēts sistēmisks risinājums senioru aprūpei un izveidota alternatīva sistēma, kur lauku sētā vai piepilsētas mājā ģimenes aprūpē mitinājās viens līdz pieci seniori. Izrādījās, ka mājas vidē nonākušajiem senioriem būtiski samazinās demences pazīmes un uzlabojas dzīves kvalitāte.

Pāris gadu laikā šī iniciatīva tika aprobēta un kļuva par jauno normu visā Eiropas Savienībā. Parasti aprūpes pienākumus uzņēmās mājsaimniecības, kurās bija vismaz četri pieaugušie, taču nukleāro ģimeņu (kur ir tikai vecāki un viņu bērni – Red.) jau tā bija kļuvis ļoti maz – periodiskās izolācijas mudināja cilvēkus atkalapvienot ģimenes, jo divas līdz četras nedēļas izolācijā lielākā grupā tomēr ir interesantākas nekā vienatnē vai divvientulībā.

Ģimene citā formā
Tie pieaugušie, kam īsti nebija ar ko apvienoties, veidoja nelielas, četru līdz astoņu pieaugušo komūnas, kurās auga arī bērni. Tā kā paaugstinātā pieaugušo mirstība turpinājās, nācās pārskatīt priekšstatus par ģimenes uzbūvi, kas rezultējās Satversmes labojumos, ka ģimenes pamats ir vienošanās starp pieaugušajiem par kopīgu mājsaimniecību un rūpēm par visiem mājsaimniecībā esošajiem bērniem.

Gadījumā, ja bērna bioloģiskie vecāki gāja bojā, bija citi pieaugušie, kas pārņēma rūpes par bērnu, taču realitātē tas nozīmēja tikai nelielu slodzes pieaugumu, jo ikdienā rūpes tika dalītas. Mazāka mentālā spriedze, vairāk socializācijas ar citiem pieaugušajiem un iespēja dabūt brīvu brīdi mazināja stresu un radīja būtiskus uzlabojumus jauno vecāku mentālajā veselībā. Tā rezultātā dzimstība epidēmijas draudīgajā ēnā nevis saruka, bet paaugstinājās.

Jaunā renesanse
Pieaugot vajadzībai pēc kvalitatīvas veselības aprūpes, jaunām iekārtām un materiāliem, inženierzinātnes, dabas zinātne un medicīnas studijas sāka savu uzvaras gājienu. Gadsimtu vēlāk to sauca par jauno renesansi.

Pietika ar pieciem gadiem, lai palaistu vakcīnu pret jauno vīrusu, vēl trim, lai izstrādātu vakcīnu jaunajai vīrusa versijai, un 18 mēnešiem, lai dabūtu vakcīnu pēdējai mutācijai. Tas arī bija brīdis, kad parādījās un izbeidzās pēdējās cerības dzīvot pa vecam. Nākamā no dzīvniekiem saņemtā mutējusī infekcija atkal visu nolika uz pauzes. Šoreiz uz īsāku laiku un nesāpīgāk, jo vairums bija atzinuši jauno dzīvesveidu par labu, bet tomēr.

Visgrūtāk klājās izklaidētājiem, kultūras darbiniekiem un ēdinātājiem, taču vairums pielāgojās jaunajai kārtībai. Ēdinātāji rīkoja izbraukuma apmācību kursus, kas ilga nedēļu un vairāk. Cenā ietilpa arī iepriekšēja pašizolācija kursu rīkotājiem, kas būtiski samazinājās tiem, kuri spēja un gribēja darboties arī attālināti.

Teātri kā ceļojošās trupas
Tie skatuves mākslinieki, kas nepārgāja uz šķūņa studijas vai attālināto formātu, veidoja ceļojošās trupas, kas pārvietojās no vietas uz vietu ar visu iedzīvi un bērniem (mākslinieku bērni mācījās attālināti visu laiku). Izolācijas laiks tika veltīts mēģinājumiem, pārvadājamo dekorāciju nojaukšanai un uzbūvēšanai. Katrā apdzīvotā vietā bija obligāts kultūras nams un estrāde, kas tika pilnībā izmantoti ikreiz, kad radās tāda iespēja.

Ierobežotās izklaižu iespējas veicināja individuālo jaunradi – visi, kas spēja, dziedāja, kas nespēja – kaut ko spēlēja. Visi, kas spēja – gleznoja vai nodarbojās ar amatniecību. Vēl kāds rakstīja, bet cits nodarbojās ar pētniecību. Jā, jā, pētniecība bija modē, un amatieru zinātne piedzīvoja uzplaukumu – pieredzējušu zinātnieku vadībā tika veikti neskaitāmi jaunatklājumi.

Klētī vai garāžā varēja būt ne tikai ierakstu studija, gleznotāja vai podnieka darbnīca, bet arī diezgan pieklājīgi aprīkota pētniecības laboratorija. Rets bija cilvēks ar mazāk nekā trīs līdz četriem stabiliem, laiku un radošo enerģiju patērējošiem hobijiem.

Kultūras patērētājs kļuva prasīgāks, kas radīja jaunus izaicinājumus māksliniekiem, un tas nāca par labu kā vieniem, tā otriem. Analogais foto un vinila plates atgriezās uz palikšanu. Kvalitatīva audiotehnika kļuva par plašpatēriņa produkciju. Tika izstrādāta metodika attālinātām valodu apmācībām senioriem.

Profesionāli vadīta iepazīšanās
Pēc 20 gadiem, 2040. gadā, cilvēki bija pieraduši pie jaunās kārtības. Jaunieši iepazinās attālināti ar profesionālu attiecību meklētāju palīdzību, kurus vecākā paaudze bezkaunīgi sauca par savedējiem, kaut gan paši ļoti aktīvi izmantoja minētos pakalpojumus. Līdz pirmajam randiņam cilvēki bija paspējuši iepazīt otra personību, intereses, gaumi un dzīves paradumus, tomēr randiņš bija ne mazāk satraucošs – cilvēkiem tomēr bija ļoti maz kontaktu reāli, klātienē.

Jauniešiem bija mulsinoši skatīties veco laiku filmas, kur cilvēkiem bija tik daudz fiziska kontakta ar citiem, kurus nemaz lāgā nepazina. Jāsaka, arī daudziem no tiem, kas attiecīgo laiku bija piedzīvojuši un izdzīvojuši, tas bija ne mazāk mulsinoši – pazīšana pirms attiecībām ļāva būtiski paplašināt sirsnīgu, draudzīgu, kaut arī attālinātu kontaktu loku, kas iepriekš bija bijis ātrs un paviršs. Pasaule bija mainījusies.
 

P.S. 2050. gads. Pasažieru vilciens izsludina iepirkumu par jaunajiem vagoniem-kupejām ar iebūvētu dezinfekcijas sistēmu un atbilstošu peronu pārbūvi.

* Kopš 17. gadsimta beigām cilvēku iznīcināts nelidojošs putns, kas dzīvoja tikai Maurīcijas salā Indijas okeānā.

** Ivans Illičs (1926, Vīnē – 2002, Brēmenē), horvātu aristokrāta un kristietībā pārgājušas ebrejietes ģimenē dzimis teologs, filozofs, industriālās sabiedrības kritiķis.