Nevis slinkums, bet nespēja tikt galā. Speciālistu ieteikumi attālināto mācību nogurdināto bērnu vecākiem

Lai cik droša, atšķirībā no ceļa uz skolu un pašas skolas, varētu šķist paša bērna istaba, attālināto mācību laikā viņš tajā pēkšņi var justies pilnībā apmaldījies.

“Ļoti daudz ir palicis uz bērnu pleciem. Kā viņi pielāgojas šai situācijai, kā viņi tiek galā. Un dažkārt tas var būt grūti. Bieži vien no pedagogiem, no vecākiem ir dzirdams, ka bērni ir slinki. Bet viņi nav slinki, ir ļoti reti, kad tas slinkums. Tas iet kopā ar grūtībām, nepieciešams atbalsts,” skaidro klīniskā veselības psiholoģe Laima Madžule. “Kad skolā bija zvans, patika mums vai nepatika, bet tas bija veids, kā strukturēt to, ka es pievēršos mācībām. Ir laiks, kad esmu matemātikā, ir laiks, kad valodā. Tas viss tagad ir uz bērna pleciem. Viņš jūtas pazudis.”

Bērniem var pasliktināties atzīmes. Bet soda vietā speciālisti iesaka piedāvāt atbalstu.

Laima Madžule stāsta: “Sākotnēji tas varbūt bija interesanti. O, es varu čipšus ēst. Stundā izslēdzu kameru. Neviens neko nepārmet. Bet tam ir sekas. Ka tu esi kaut ko palaidis garām. No vienas puses – jā, brīvība darīt. No otras – atbildība, vai esmu gatavs uzņemties šo atbildību. Bērnam jau tā ir grūti, kontakti ierobežoti. Vecāki redz, ka atzīmes pasliktinās. Un tad vecāki liedz bērnam privilēģijas. Ja neesi izmācījies, tev nebūs datorlaiks, tu nevarēsi spēlēt spēli “onlainā”. Bet patiesībā, šādi sodot vai liedzot, mēs jau nepalīdzam. Vajadzēt būt atsaucīgiem. Jāskatās, ar ko tiek galā, ar ko netiek. Mācīšanās notiek, kad darām to kopā un tad lēnām laižam šo kontroli vaļā. Un skatāmies, vai bērns prot plānot savu dienu un strukturēt savu laiku.”

Tāpat speciālisti aicina nemelot, ka jāpaciešas tikai nedaudz. Viltus cerības dot nedrīkst.

Taču ir lietas, kas joprojām nav aizliegtas. Un tās arī jābauda. Kaut vai pastaigas dabā.

“Jāskatās, kā varam savam organismam palīdzēt. Pastaiga – varam aizbraukt, izstaigāt, paskatīties, kā izskatās Latvija. Tas joprojām nav liegts. Arī fiziskas aktivitātes mazina stresu. Bet ir tik daudz, kas sagādā prieku,” atzīmē Laima Madžule.

Psihologi iesaka arī godīgā sarunā ar bērnu atzīt, ka pašam neklājas viegli un vaicāt padomu bērnam – kā tikt ar šo visu galā un kā rast prieku.

“Nekas nav labāks par sarunu. Jāatzīst, ka ir grūti, ka tas prasa vairāk laika, arī bērnam. Uzklausīt viņa grūtumu, emocijas. Ko varam darīt – nevis pamācību došana. Lai bērns iesaistās, lai domā. Kas vispār sagādājis prieku? Varbūt to pašu galda spēli? Lai bērns domā, lai var ieteikt. Nevis visu noraidīt, ko vecāks ir teicis,” uzsver psiholoģe.