“Tas aizskāra visdziļāko dvēseles stīgu.” Latviešu šoferi pastāsta par ukraiņu bēgļu nometnē pieredzēto

Mūsu intervija notika brīdī, kad Hardijs un Airita brauca atpakaļceļā no Ukrainas uz Latviju. Abi bija fiziski un emocionāli ļoti noguruši no garā ceļa un tajā piedzīvotā, taču, virzoties uz māju pusi, piekrita sarunai ar Jauns.lv.

Pašā sarunas sākumā Hardijs uzsvēra, ka var runāt tikai par to, ko viņi paši redzējuši Ukrainas pierobežā. Par tur notiekošo un pieredzēto izskan dažādi viedokļi, un tas varētu būt skaidrojams ar to, ka situācija Ukrainā un pierobežā mainās ļoti strauji.

Nevarēja salikt rokas klēpī un gaidīt

“Kā vispār nonācām līdz situācijai, kad braucām uz Ukrainu? Dzirdot visas šausmas, sapratām, ka kaut kas ir jādara. Protams, jā, mēs visi jūtam līdzi un morāli atbalstām. Bet sapratām, ka vienkārši nevaram sēdēt, salikt rokas klēpī un gaidīt, ka kaut kas notiks. Kaut kā vajadzēja rīkoties. Protams, aizgājām un noziedojām naudiņu, bet gribējām darīt arī kaut ko fiziski,” Hardijs stāstīja par idejas aizsākumiem.

Viņa mammas māsa Vineta Tetere strādā ceļojumu aģentūrā “AP Sauli”, kuras darbinieki vadītāja Agra Pumpura vadībā organizēja palīdzības kravu vešanu uz Ukrainu. Viņi steidzami meklēja šoferus, kas būtu gatavi brīvprātīgi doties uz Ukrainas robežu. Par vienu no šiem autovadītājiem pieteicās Hardijs. Viņa komandā bija arī Airita, Arnis Dravenieks un Imants Brīvers, bet brauca arī citi šoferi.

Atsaucīgi un dāsni

Sestdien no rīta Hardijs devās uz Rīgu pēc busiņa, tad uz Ogri pēc ogrēniešu sarūpētajām paciņām un tālāk uz Liepāju pēc liepājnieku saziedotajām mantām. Turklāt pa ceļam viņi saņēma arī Saldus un Skrundas novada atsaucīgo cilvēku saziedotās paciņas. Viņš uzsvēra, ka kopumā latvieši bija ļoti dāsni, izpalīdzīgi un ātri reaģēja uz aicinājumiem palīdzēt.

Četri Latvijas šoferi nogādājuši palīdzības kravas ukraiņu bēgļiem. (Foto: No personīgā arhīva)

Prieks, ka arī daži viņiem pazīstamie lietuvieši bija atsaucīgi un pa ceļam operatīvi nodeva savas sagatavotās mantas.

Četri latviešu šoferi dalās pieredzētajā ar redzēto Ukrainas kara bēgļu nometnē

Bēgļu nometne lielveikala noliktavās

Vairākkārt mainoties un gandrīz neapstājoties pa ceļam, svētdien no rīta viņi nonāca līdz Ukrainas robežai Polijas dienvidaustrumos. Tur poļu lielveikalu ķēdes noliktavās bija sagatavotas vietas bēgļu uzņemšanai.

“Tur bija saliktas gultas viņiem. Tur varēja nakšņot. Tur jau bija cilvēki, kurus izveda ārā no Ukrainas. Viņus pie robežas sagaidīja ugunsdzēsēju lielie autobusi, kas viņus transportēja līdz netālajām noliktavām. Tur daudzi krāmēja ārā palīdzības mantas: ēdienu, drēbītes un daudz ko citu.” Poļu armijas un policijas pārstāvji taisīja vaļā saziedoto mantu kastes un šķiroja pa preču grupām.
 

“Viena liela telpa bija tikai ar ēdienu – tajā viņi varēja paņemt, ko vajag. Tad bija koridors ar drēbēm,” par redzēto dalījās Airita. “Gultiņas bija saliktas gan telpās, gan gaiteņos.” Latviešiem interesanti likās tas, ka starp ukraiņiem redzēja arī diezgan daudz bēgļu no Sīrijas un Pakistānas.

Drūmi tajā noskatīties

Runājot par bēgļu centrā redzētajiem cilvēkiem un viņu emocijām, Hardijs teica: “Drūmi tajā noskatīties, ka tur bija gultiņa pie gultiņas. Tobrīd tur nebija pilnībā viss aizpildīts, jo bija rīts. Bija cilvēki, kas gulēja. Protams, drūmas bija tās ainas. Mēs neredzējām nekādus asiņainos skatus. Tur bija cilvēki, kas pārvesti no Ukrainas. Kopumā ļaudis bija mierīgi, izņemot atsevišķus cilvēkus, kas bija saņēmuši ziņas no tuviniekiem un pārdzīvoja to.”

Atvestos bēgļus sagaidīja daudz cilvēku, kuru rokās bija uzraksti ar virzieniem, uz kurieni viņi ir gatavi vest bēgļus, kā arī iespējamais cilvēku skaits. “Līdz ar to sanāca: ja konkrētajam cilvēkam nebija nekas atrunāts, viņš varēja izvēlēties vietu, kas viņam likās piemērotākā. Tā bija šoferīšu cīņa par to, kā piepildīt savas mašīnas un palīdzēt kādam.

Nebija tā, ka ļoti daudzi gribēja braukt uz Latviju. Nē, absolūti nē!” Airita raksturoja redzēto. Ukraiņu bēgļu iecienītākie maršruti bija Varšava, Krakova un Vācija.

Palikt tuvumā saviem mīļajiem

Hardijs un Airita vadīja kravas busiņu, bet Agris sēdās pie stūres lielajam ceļojumu autobusam, kas ne tikai aizveda latviešu saziedotās preces uz Ukrainu, bet arī atveda uz Latviju vairākus desmitus ukraiņu bēgļu. “Bet liela daļa palika tajos bēgļu centros, nometnēs. Vīriešus no Ukrainas ārā nelaida, viņi visi palika iekšā. Bet sievietes ar bērniem veda uz drošajām vietām ārpus robežas.

Mums nesanāca ļoti parunāt ar viņiem, bet es nospriedu, ka tas, iespējams, ir tāpēc, ka viņi negrib braukt tālu no Ukrainas. Labāk viņi jūtas drošā vietā ārpus Ukrainas, bet blakus tai. Viņi bija kopā ar saviem līdzcilvēkiem, ukraiņiem, ar ko varēja savstarpēji komunicēt. Es pieļauju, ka viņi noteikti tur jutās daudz ērtāk un komfortablāk, nekā tālu prom no Ukrainas.”

Silts ēdiens un kafija

Pārsvarā bēgļu centrā latvieši redzēja tikai ukraiņu sievietes un bērnus (zināms, ka vīriešiem bija jāpaliek Ukrainā), tostarp pavisam maziņus. Tobrīd izskatījās, ka vairums bērnu notiekošo uztvēra diezgan mierīgi, bet, protams, no malas jau nebija iespējams pateikt, ko ģimene un bērni bija pārdzīvojuši, bēgot no savām mājām un atstājot vīrus un tēvus kara apstākļos. “Poļi ļoti, ļoti mierīgi un organizēti to visu darīja un palīdzēja. Tādā ziņā tur viss bija kārtībā,” Hardijs atzinīgi vērtēja.

Foto: no personīgā arhīva

Arī Airita piekrita, ka bēgļiem bija nodrošināti labi sadzīves apstākļi. “Viņiem bija silts ēdiens, kafija, tēja. Apkalpojošais personāls (armijas spēki) bija ļoti laipns. Nebija nekāda stresa un panikas.” Hardijs papildināja: “Protams, varēja redzēt cilvēku sejās satraukumu saistībā ar visu situāciju.”

Bēgļu centrā uzturējās arī sīrieši un pakistānieši, kuri izmantoja visas tās pašas piedāvātās iespējas, kas bija pieejamas ukraiņiem. Latvieši dzirdēja, ka šo bēgļu bariņš esot ļoti haotiski šķirojuši un krāmējuši drēbes un nekaunīgi uzvedušies. Kādā brīdī pat armija esot iejaukusies, lai nomierinātu šos bēgļus.

Sirsnīgas rūpes, lai saziedotais nonāktu pie tiem, kam tas tiešām vajadzīgs

Viens no iemesliem, kāpēc latvieši negribēja kraut ārā saziedotās mantas šajā bēgļu centrā, bija tas, ka tur jau bija ļoti daudz pārtikas preču un citu lietu. Šiem bēgļiem jau viss bija nodrošināts.

“Mēs vācām ziedojumus no iedzīvotājiem Latvijā ar mērķi, lai visas paciņas piegādātu tieši ukraiņiem Ukrainā. Paldies Dievam, tas izdevās Agrim un viņa kolēģiem, komandai. Viņi sazinājās ar smago mašīnu, kas brauca no Latvijas iekšā Ukrainā. Visas mūsu atvestās mantas netālu no bēgļu nometnes izdevās pārkrāmēt kravas automašīnā. Tas viss veiksmīgi nonāca Ukrainā."

Pagāja laiks, kamēr atrada, kur nodot ziedojumus

Airita piebilda, ka citiem latviešiem, kas līdz Ukrainai bija atbraukuši iepriekš, nebija tik viegli atrast vietas, kur ziedojumus pieņēma. Pagāja ilgs laiks un bija vajadzīga braukāšana starp vairākiem bēgļu punktiem. “Daudzos punktos atteicās ziedojumus pieņemt, jo mantu vienkārši bija par daudz. Viņi braukāja no viena punkta uz otru punktu gar robežu, kamēr atrada centru, kur mantas nodeva.”

Dzirdēts, ka arī citiem, kas vēlējās palīdzēt, radās grūtības atrast vietas, kur atdot ziedojumus, jo daudzi negribēja ņemt pretī. 

“Noliktavas ir pārbāztas ar precēm, jo ne tikai mēs vedam. Ved arī lietuvieši un citu valstu pārstāvji. 

Mans Lietuvas draugs teica, ka viņi svētdien nosūtīja 30 mašīnu, kas bija pilnas ar ziedojumiem. Tāpat poļi veda gan ar vieglajām, gan smagajām mašīnām,” Airita teica.

Nesalikt maizi un konservus vienā kastē

Hardijs piebilda, ka pēc viņu informācijas ukraiņiem sniegtais atbalsts ir ļoti, ļoti liels, un pirms braukšanas uz Ukrainu vajadzētu uzzināt, kā pareizi noformēt kravas, lai auto vispār tiktu pāri robežai un lai sūtījums neiestrēgtu.

Tāpat jāzina, kā ziedojumus labāk sakārtot, lai to saņēmējiem būtu vieglāk. Piemēram, nav labi, ja vienā kastītē salikti dažādu grupu pārtikas produkti. Labāk, ja maize ir vienā kastē, saldumi – otrā, bet konservi – trešajā. “Lai nav vienā kastē liels mikslis.”

Vajadzīga apkopota informācija 

Viņš priecājās, ka vienkāršie Latvijas ļaudis spēja ātri reaģēt un kara sākumā operatīvi palīdzēt ukraiņiem, lai gan bija neliels haoss. Iespējams, valstīm un to organizācijām bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai sniegtu palīdzību.

Nevar uzvārīt makaronus

Saskaņā ar Hardija teikto patlaban ukraiņiem visvairāk noderētu mūsu finansiālais atbalsts, tāpēc iedzīvotāji ir aicināti ziedot naudu uzticamām organizācijām, nevis paši iegādāties veikalā dažādus pārtikas produktus. Organizāciju pārstāvjiem varētu būt plašāka informācija par ukraiņu konkrētā brīža vajadzībām un līdz ar to viņi par saziedoto naudu varētu labāk un ātrāk palīdzēt.

Piemēram, ko ukrainim, kuram tikko karā sagrāva māju, var palīdzēt mūsu aizvestā makaronu paciņa, ja viņam vispār nav iespēju tos uzvārīt? Lai pagatavotu maltīti no makaroniem, viņam vispirms jānopērk sveces, sērkociņi, katliņš un plīts…

Kā Putins tā varēja rīkoties!

Latviešus, kas aizbrauca līdz Ukrainas robežai un redzēja ukraiņu bēgļus, pārņēma spēcīgas pārdomas. Hardijs raksturoja savas sajūtas: “Tas bija drausmīgi. Vistrakākais tas, ka nevienam no mums nav nosodījuma pret krieviem kā tautu. Par tautām te vispār nav runas. Vislielākās šausmas un nesaprašana ir par to, kā [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins var tā rīkoties! Viņš jau tā izturas arī pret savu tautu, pret krieviem. Tas ir vājprāts! Tas ir tas trakākais. Es vienkārši nesaprotu, kā tā var būt.

Tad vēl izskanēja ziņas, ka viņš varētu būt gatavs darbināt kodolieročus, izskatīt tādu versiju. Mēs vispār esam šokā!”

Gribējās iet klāt un samīļot

Airita turpināja: “Redzēju ukraiņu bēgļus, tos cilvēkus, kas gāja un raudāja, bija izmisuši. Tādu cilvēku nebija daudz, bet pietika, ka redzēju vienu vai divus, lai justu līdzi. Reizē jutos nedaudz apjukusi, jo nezināju, ko darīt. Iet klāt, mierināt?”

Hardijs papildināja: “Gribējās iet klāt un palīdzēt, bet bija nedaudz savāda sajūta. Nedaudz baiļu sajūta. Redzot, ka cilvēks raudāja, gribējās iet un viņu samīļot, bet jutos nedaudz bailīgi un šokēti, jo nezināju, ko darīt. Gribējās palīdzēt, bet bija bailes, ka kaut ko neizdaru nepareizi. Ko lai saku? Vai vēl vairāk viņus neaizskaršu?”

Foto: no personīgā arhīva

Aizskar visdziļāko dvēseles stīgu

“Mums nav bijusi pieredze komunikācijā ar bēgļiem, kas pārdzīvojuši tādas šausmas. Mēs dzirdējām stāstu, ka sieviete ar mazu bērnu gājusi naktī 20 kilometrus. Tā bija viena no sievietēm, ko uzņēma mūsu autobusā. Tādu stāstu dzirdot, mēs nevaram palikt vienaldzīgi! Protams, tas aizskar visdziļāko dvēseles stīgu.

Tad mēs sapratām, ka tas, ko mēs visi darījām, ir vitāli nepieciešams. Mums visiem kopā ir jāsadodas rokās un jāpalīdz maksimāli, cik vien varam!” Airita dalījās secinājumos pēc piedzīvotā.  

Palīdzēt, bet nekrist panikā

Hardijs atzina: “To visu redzēt bija ļoti grūti. Mēs mēģinājām saņemties, jo sapratām, ka nevarējām krist panikā. Loģiski domājot: ja mēs gribējām palīdzēt, tad mums bija maksimāli jāsaglabā vēss prāts un jāsaprot, ko reāli varējām darīt. Mums ir jāsakoncentrējas uz visu, lai maksimāli varētu palīdzēt.”

Sarunas noslēgumā Hardijs un Airita pateicās visiem cilvēkiem, kas ziedoja Ukrainas bēgļiem, kā arī saviem komandas biedriem, īpaši vadītājam Agrim, kas palīdzēja organizēt ziedojumu vākšanu un aizgādāt saziedoto līdz Ukrainā. Procesā iesaistījās daudz cilvēku, un viņi visi tajā brīdī darbojās kā vienots mehānisms. Viņi pateicās arī auto nomas uzņēmumam “Sixt”.

Ja vajadzēs, palīdzēsim vēl!

Šis bija Hardija pirmais palīdzības brauciens uz Ukrainu, bet, iespējams, ne pēdējais. Patlaban tiek organizēti jau nākamie braucieni, un komanda ļoti meklē D kategorijas autobusu šoferus, kas varētu palīdzēt nogādāt kravas līdz Ukrainai. Ja kāds vēlētos to darīt, Hardijs aicināja sazināties ar viņu vai Agri. 

Autore: Santa Kvaste, Jauns.lv