"Tā par mani rūpējusies ir tikai mana mamma," teic ukrainiete, kuru savā ģimenē uzņēmis Renārs Kaupers

Kā sociālajā vietnē "Facebook" raksta Skuridina, atbraukt uz Latviju nav bijis viegli. "Valsts, kurā pazīsti tikai tās populārāko grupu? Ja nu kas noiet greizi? Bet ar mani bija Kožaņijs [kaķis]. Es viņu piespiedu ciešāk un domāju, ka mēs kaut kā izturēsim. Tagad domāju, ka esmu viens no laimīgākajiem cilvēkiem Rīgā. Man ir milzīgs atbalsts. Tā kā par mani rūpējas Renārs un puiši no "Prāta Vētras", par mani rūpējusies ir tikai mana mamma, un arī tikai tad, kad es biju ļoti maza," atzīst ukrainiete.

Viņa norāda, ka pēdējās naktis gulējusi slikti, jo lasījusi, kā tiek bombardēta Dņipro un Kijeva. "Tad no rīta es atkal apskauju Kožaņiju, viņš sāk murrāt tikpat skaļi un priecīgi, kā kādreiz rītos Pečerskā, un man atkal ir cerība, ka galu galā viss noteikti beigsies labi. Es nesaprotu, kā var atstāt dzīvnieku. Es nezinu, kā es būtu izturējusi šīs 17 kara dienas bez viņa."

Kā Skuridina iepriekš pastāstījusi Latvijas Radio, viņai Kijivā ir sabiedrisko attiecību aģentūra, kura kādreiz palīdzēja organizēt mūzikas festivālus un koncertus, tajā skaitā arī "Prāta vētras" uzstāšanos Ukrainā.

"Es sākumā negribēju braukt prom no Ukrainas. Bet Renārs mani pārliecināja, ka, ja es atbraukšu un pavadīšu Rīgā vai Liepājā kādas pāris nedēļas mierīgākā vidē, ka tas ir normāli, ka tā nebūs nodevība pret savu valsti. 

Mani nepamet sajūta, ka tas viss nenotiek ar mani, ka tā ir kaut kāda filma, ka tas nav pa īstam. Sākot ar to, ka bombardē pilsētu un tu redzi, kā sprāgst raķetes, un beidzot ar to, kā Renārs mani sagaida [pulksten] 6.30 no rīta stacijā. 

Man kāds mītiņā pajautāja, vai es saprotu, ka tas ir viens no populārākajiem cilvēkiem Latvijā? 

Es saku: jā, principā saprotu. Bet, ja man kāds bērnībā vai agrāk, kad es pati gāju uz "Brainstorm" koncertu, būtu pateicis, ka es dzīvošu te pie viņa Rīgā, tāpēc ka es bēgu prom no bumbām, tāpēc ka Krievija bombardē Kijivu, – tas viss ir tik savādi, visu laiku liekas, ka tas ir sapnis, ka es pamodīšos un viss būs normāli," Latvijas Radio stāstīja Skuridina.

"Kad es braucu prom, Ukrainā vēl bija pilsētas, kuras palika neskartas, kuras nebombardēja. Tajā skaitā arī Dnipro pilsētu, no kurienes es nāku. Man tur mamma, tētis, vecmamma. Bet šorīt es pamodos no tā, ka bombardēja Dnipro pilsētu. Mana mamma saka, ka nekur nebrauks. Un, ja agrāk varēja aizbraukt uz Ukrainas rietumiem, tad šodien valsts iekšienē tu vairs nekur nevari palikt."

Sieviete visu laiku cenšas būt noderīga. Rīgas Kongresu namā ierīkotajā Ukrainas iedzīvotāju atbalsta centrā viņa strādā kā brīvprātīgā, tāpat viņa arī mēģina attālināti vadīt savu uzņēmumu. Sieviete arī aizpildīja iesniegumu, lai saņemtu humāno vīzu. Tā būšot gatava 17. martā.