“Mana dzīve guļ blakus aizvērtā zārkā, dzīve, ko nozaga sasodītā Krievija!” – jaunas ukrainietes “Facebook” ieraksts saraudina tūkstošus

“Tūlīt rakstīšu visbaisākos vārdus savā dzīvē. Rakstīšu krieviski, pēdējo reizi, jo šajā valodā es runāju tikai ar tevi. Nevaru nerakstīt, gribu, lai visa pasaule kliegtu, kāds tu biji. Bez tevis es spēju tikai vienu – rakstīt.” – tā savu emocionālo stāstu sāk Irina.

“Es sēžu blakus mirušam vīram. Mana dzīve guļ man blakus slēgtā zārkā. Mana dzīve, kas noslaucīja manas asaras un teica, ka nekad nepametīs. Kas mani glāstīja visu nakti, kad bija slikti. Kas lepojās par mani ik uz soļa. Un es lepojos ar tevi. Un paldies Dievam, ka tu tāds esi. Manis it kā vairs nemaz nav.

Irina kopā ar vīru Viktoru abu kāzu dienā. (Foto: Facebook.com)

Es nezinu tīrāku, laipnāku un cienījamāku cilvēku. Tu biji labākais visā. Ne tāpēc, ka mans. Tā tas bija, tev viss padevās, tevi visi novērtēja.

Visi tavi vārdi man skan ausīs. Tikai sirsnīgie, citus tu man ne reizi neesi teicis. Ja mūsu mājā parādījās kaut kas foršs, tu uzreiz teici, ka ar to padalīsimies. Ja kaut kas notika, es turējos tikai pie tevis. Viens "zaķi" bija pietiekami, lai atkal justos mierīgi.

Tu steidzies mājās no darba ar pilnām kabatām šokolādes, lai man nebūtu skumji. Un visu, ko ņēmi līdzi, vienmēr padalījies ar citiem, lai palepotos, kā es gatavoju. Tu nekad no nekā nebaidījies ne reizi. Katru dienu staroji smaidā, pat tad, kad viss bija slikti. “Vai es esmu tev jebkad ko atteicis?”, tu atbildēji uz visām manām muļķībām. “Viss noteikti būs labi, mums vēl bērni jādzemdē”, “Kāds darbs, galvenais, lai tu esi vesela un laimīga”, “Gribu sev tādu meitiņu”, tu man teici katru dienu.

Un vienmēr palīdzēji, es varēju lūgt jebko. “Vai jūs esat komandiere?” Tu jokoji ar viltīgu smaidu. "Sliktāk," es teicu, "es esmu komandiera sieva," un noskūpstīju tevi uz deguna.
Es varēju tev pateikt kaut ko, ko nekad nevienam nestāstītu, bet tu vienmēr saprati.

Tu esi virsnieks ar tādu iekšējo goda kodeksu, kāds tiem neliešiem nekad nav sapņos rādījies. Tu esi mana sirds! Tu esi mana dvēsele! Biji un būs. Es tevi ļoti mīlu un lepojos ar tevi.

Es nolādu šos fašistus par tevi, dārgais, par mūsu nedzimušajiem bērniem, par nozagto dzīvi, tavu un manējo.

Es sēžu blakus mirušajam vīram. Esmu 25 gadus veca atraitne. Manu dzīvi nozaga necilvēki. Manu dzīvi nozaga sasodītā Krievija.

Pilnu tekstu oriģinālvalodā var izlasīt šeit: