“Neienāca prātā, ka ukrainiete neiet ārā, jo viņai nav apavu.” Jānis stāsta par bēgļiem, kas dzīvo viņa mājās

Latviešu ģimene dzīvo Rīgas malā, Jaunciemā. Pirmos bēgļus viņi uzņēma jau pavisam drīz pēc Ukrainas kara sākuma. Viņi ieraudzīja kādas paziņas ierakstu “Facebook”, ka notiek bēgļu vešana uz Latviju, un nolēma viņiem palīdzēt. Atbildot uz šo ierakstu, Jānis pavēstīja paziņai, ka viņiem ir iespēja izmitināt ukraiņus. “Tieši tik vienkārši.”

Bezspēcības sajūta, ka nevarēja reāli palīdzēt

Kāpēc viņi nolēma uzņemt bēgļus savās mājās? Jānis atbildēja: “Tas nebija patoss. Vienkārši redzējām iespēju palīdzēt.” Pirms tam viņš jau bija piedāvājis savu mājvietu vietnē, kur var pieteikties atbalstam ukraiņiem, bet no turienes nekādu informāciju nesaņēma. “Stāsta, ka tur diezgan daudzi pieteikušies, acīmredzot vairāk, nekā ir pieprasījums, jo neviens nejautā par to.”

Savukārt Elita paskaidroja, ka, sākoties karam, 

viņus pārņēma briesmīga bezspēcības sajūta, saprotot, ka neko nevar darīt, lai ietekmētu kara gaitu un reāli palīdzētu. Bet, uzņemot bēgļus savās mājās, radās sajūta, ka vismaz kaut ko dara.

Jau pirmajās kara dienās viņi ziedoja ukraiņiem naudu, bet vienlaikus gribējās arī skriet reāli palīgā un darboties. Nespējot mierīgi noskatīties šausmīgajos notikumos un gribot kaut kā tos ietekmēt, kara sākumā daļa cilvēku organizēja koncertus, citi devās mītiņos. “Mēs atradām savu piepildījumus bezspēcībai.” Gaidot ukraiņus atbraucam, bija ļoti spēcīga vēlme izdomāt, ko lai dara, kā lai palīdz ukraiņiem šajā kara situācijā.

Bēga ne pirmo reizi

Pirmie Ukrainas bēgļi Jāņa un Elitas mājās ieradās 1.martā. “Tā laikam bija viena no pirmajām ukraiņu ģimenēm, kas atbrauca uz Latviju.” Sākumā ieradās tikai 4 cilvēki: mamma un 3 bērni, bet vēlāk Rīgā viņiem pievienojās vīrs, kurš iepriekš bija Taizemē kā viesstrādnieks. “Viņš ģimenei pievienojās no Taizemes.”

Pēc tam atbrauca arī vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. “No sākuma viņas negribēja braukt prom no Ukrainas. Nē, nē, palikšot. Tā ir ģimene, kura jau kādreiz ir pārvietojusies no Luhanskas uz Kijivu. Viņi jau vienreiz ir bēguši no briesmām, tāpēc varbūt bija pieraduši un bija vieni no pirmajiem bēgļiem. Jau pirmajās dienās saprata, [ka jābēg].” Sākumā vecākās sievietes nevēlējās braukt prom no Ukrainas, taču, briesmām pieaugot, piekrita atstāt valsti.

13 cilvēki zem viena jumta

Patlaban Jāņa un Elitas ģimenē mīt 7 ukraiņi. Gan latvieši, gan ukraiņi šobrīd dzīvo kopā vienā privātmājā, kur bēgļiem atvēlētas 2 brīvās istabas un atsevišķa vannas istaba. Kādreiz šajās istabās dzīvoja pāra meita ar savu ģimeni, kas bija pārcēlusies uz citu dzīvesvietu.

Runājot par sadzīvi ar ukraiņiem, Jānis pastāstīja, ka iepriekš viņu ģimenē neorganizēja kopējas vakariņas, līdz ar to arī tagad kopā ar ukraiņiem lielu kopīgu maltīšu nav. Ikdienā viņiem nav tradīciju visiem kopā paēst, bet, protams, ik pa laikam viens otru pacienā un sanāk kopā. “Ikdienā viņi vairāk organizē savu ēšanu.”

Līdz bēgļu ierašanās brīdim viņu mājā dzīvoja 6 ģimenes locekļi, bet tagad līdz ar ukraiņiem iemītnieku skaits ir pieaudzis līdz 13 cilvēkiem.

Viss, kas ir mājā, ir arī jūsu

“Būtībā uzreiz pateicām, ka te nav nekādu norobežojumu. Viss, kas ir mājā, ir arī viņiem. Bet, protams, viņi ir kautrīgi cilvēki. Jūtam, ka viņi negrib mūs apgrūtināt. Viņi ir piesardzīgi un ne vienmēr visu uzreiz pieņem. Nē, nē, nē, viņiem tagad nevajag. Bet ar laiku, kad kādreiz vajadzība parādās, tad, protams, aktīvāk pasaka, ko viņiem vajag.” 

Sākumā viņi bija diezgan sabijušies un nokautrējušies. “Tas ir diezgan cilvēcīgi.”

 

Ik pa laikam saziņā ar ukraiņiem parādās tas, ka viņi jūtas kā apgrūtinājums. 

“Tad nākas viņus mierināt. Ne jau tā ļoti aktīvi, bet kādreiz tas komunikācijā parādās.”

Latviešu ģimene ar ukraiņiem sazinās krievu valodā. “Faktiski etniski viņi ir krievi. Protams, viņi runā ukraiņu valodā. Iedomājieties, krievi mukuši no Luhanskas uz Kijivu, bet tagad viņi no Krievijas armijas mūk uz Eiropu.”

Tikai 2 cilvēki no ģimenes ir darbspējīgi

Stāstot par bēgļu garastāvokli un noskaņu, Jānis teica, ka viņi jūtas ļoti nedroši. “Viņiem nav skaidrs, kas tagad būs, ko viņi darīs, kur viņi paliks. Šo apmešanos viņi paši neuztver kā ilglaicīgu. Loģiski, sākumā viņiem bija doma, ka kaut kur varētu atgriezties, bet liekas, ka ar katru dienu viņiem doma par atgriešanos ir jau tālu prom.

Viņi ir tādā stāvoklī, ka meklē, ko darīt. Viņi interesējas par visām iespējām arī citās valstīs, kur pieņem bēgļus, jo šīs ģimenes problēma ir tā, ka viņi ir 7 cilvēki. Tādā skaitā ir diezgan pagrūti kopumā, jo tikai 2 cilvēki ir darbaspējīgi. Vecāsmātes saņem pensiju, kas mūsu izpratnē esot aptuveni 100 eiro. Vai te ar to var izdzīvot? Es nezinu. Viņiem ir vajadzīgs atbalsts.”

Nedzīvo badā un salā

Vietējie iedzīvotāji jau palīdzējuši ukraiņu ģimenei. “Vietējie cilvēki palīdzēja ar apaviem, apģērbiem, finansiāli. Arī mūsu kompānija palīdzēja. Arī Ziedot.lv palīdzēja, iedodot bērnam datoru mācībām un dāvanu kartes.”

Paēduši un iztikuši šie ukraiņi Latvijā ir. Nav tā, ka viņi dzīvotu badā vai salā. “Viņus nevar nosaukt par galīgi nabadzīgiem. Sākumā, kad piedāvājām naudas līdzekļus uzturēšanās vajadzībām, jo no sava uzņēmuma viņiem kaut ko atvēlējām, viņi teica: “Nē, nē, mums ir kaut kādi uzkrājumi.” Nav tā, ka viņi būtu badā. Pat, ja viņi būtu badā, skaidrs, ka neviens neļautu viņiem būt badā. Tas ir pilnīgi skaidrs.”

Vecmamma negāja laukā, jo nebija piemērotu apavu  

Ir jāatrod līdzsvars starp to, ko viņi grib pieņemt, un to, ko viņiem dod. Viņi prasa tikai tad, ja ir liela vajadzība un redz, ka tas ir pieejams. “Mums jau arī ne vienmēr ienāk prātā par visām lietām, kas vajadzīgas.

Piemēram, vecmamma negāja ārā, bet pēc laika izrādījās, ka viņai apavi, lai izietu laukā, ir tikai tie vieni ziemas zābaki, ar ko viņa atbrauca.” 

To uzzinājusi, Elita brauca pēc saziedotajām mantām un atveda ukrainietei piemērotus apavus. “Viņi nav aktīvi prasītāji.”

Cik ilgi vajadzēs, tik ilgi palīdzēsim

Šī ukraiņu ģimene atstājusi ļoti pozitīvu priekšstatu. Nav tā, ka viņi uzbāztos un nevajadzīgi traucētu. “Nē, noteikti nē!” Ir patīkami sazināties ar viņiem un kopā uzturēties vienā mājā. Protams, dažās sarunās jūtamas domāšanas atšķirības, bet tas nerada problēmas. “Tas nekādā brīdi netraucē. Tas ir tikai komunikācijas jautājums.”

 

Ģimene nav noteikusi nekādus termiņus, līdz kuram laikam ukraiņi var dzīvot pie viņiem, jo uzskata, ka cilvēkiem ir jāpalīdz, kamēr tas nepieciešams. 

“Ja palīdzība būs nepieciešams, nekur ārā nemetīsim.” Viņiem arī nav nekādas spiedīgas vajadzības, ka steigšus jāatbrīvo ukraiņu aizņemtās istabas.

Protams, laika gaitā pieaug aktualitāte jautājumam, no kādiem līdzekļiem ukraiņi turpmāk dzīvos. Bet pagaidām viņi vēl nesteidz pieņemt vietējos darba piedāvājumus, jo vēl nav izlēmuši, vai paliks Latvijā vai dosies kaut kur tālāk. Viņi ir interesējušies par dzīvi Kanādā, Dānijā, Norvēģijā.

Latvijā nejūtas īsti droši un stabili

Ir viens būtisks aspekts, uz ko Jānis vērsa uzmanību: kad nesen parādījās runas un bažas, ka Krievija varētu uzbrukt arī Latvijai, ukraiņu ģimene nobijās. “Viņi te arī nejūtas droši, ka te tas nevar būt. Tas izskan. Mēs to uztveram: nē, nē, nebūs, bet viņi tajā dzird citu skaņu.” Saistībā ar to viņi šeit nejūtas īsti droši, bet gan apdraudēti.

Ukraiņu nedrošības sajūta Latvijā saistīta gan ar blakus esošo agresīvo lielvalsti Krieviju, gan ar to, ka viņiem ir bažas, kā 7 cilvēku ģimenei izdzīvot ar saviem līdzekļiem. “Viņiem vajag kādu palīdzību, atbalstu. Ir skaidrs, ka Latvijā droši vien ir mazāk iespēju dot palīdzību nekā Skandināvijā, Dānijā vai Vācijā. Viņi par to interesējas. Tas ir viņu uzmanības lokā, bet skaidrības nav. Tā var raksturot viņu stāvokli.”

Nesteidz meklēt darbu

Ar darba meklējumiem Latvijā viņi vēl nesteidzas. “Viņi ir diezgan piesardzīgi. Vietējā skola piedāvāja apkopēja darbu, bet varēja redzēt, ka tas viņiem vēl nebija pilnīgi aktuāli.” Tam apjomam, ko tur lika darīt, šajā brīdī viņi nepiekrita.

Arī par darbu veikalā, kas ir viņu specialitāte, viņi lūdza pagaidām nesteigties, jo vispirms pašiem jātiek skaidrībā, ko tālāk darīt.

Nekreņķējas par katru troksnīti, bet priecājas par dzīvību

Jānis sacīja, pēdējās 3 nedēļas, dzīvojot kopā ar ukraiņiem, nav saistīts ar lieliem trokšņiem un neērtībām. Protams, mazs bērns mājās ienes savas skaņas, bet tas latviešu ģimeni neuztrauc un nerada neērtības. “Neviens nav nokreņķējies par tādām izmaiņām. Iespējams, pat otrādi – atkal parādās vairāk dzīvības. Domāju, ka problēmu virzienā te neko nevar pateikt.”

Vēloties izkustēties, ukraiņi piedāvājuši sētā lapas sagrābt un palīdzēt citos saimniecības darbos.

Kopumā Latviešu ģimene ir apmierināta, uzņemot savās mājās ukraiņus. “Neesam ne par ko vīlušies. Sajūtas ir daudz labākas, nekā tad, ja kaut ko tādu nebūtu darījuši.” Jānis apgalvoja, ka ukraiņu ģimene nerīkojas nekaunīgi kā daži turku bēgļi, par kuriem Vācijā dzirdētas arī nepatīkamas atsauksmes. Uzņemtā bēgļu ģimene ir ļoti inteliģenti un patīkami cilvēki.

Katram jāatrod savs veids, kā palīdzēt

Domājot par citiem Latvijas iedzīvotājiem, kas apsver iespēju savās mājās uzņemt Ukrainas bēgļus, Jānis vispirms atzina, ka ir jāvērtē katra situācija individuāli, jo cita cilvēka ādā neviens nevar ielīst un cita apstākļus nevar izdzīvot. “Vienkārši iesaku salīdzināt: kas būtu, ja es to darītu, un kas būtu, ja es to nedarītu. Tad svara kausi nosvērsies.”

“Katram jau ir citādāk. Ir tādi, kas iet uz mītiņiem. Mēs neesam bijuši mītiņā pie Krievijas vēstniecības. Tas nav mūsu raksturā. Bet mēs atradām citu veidu, kā palīdzēt. Mūsu paziņu lokā katrs ir atradis veidu, kā ukraiņiem palīdzēt.” Ir ļaudis, kas atbalsta finansiāli, bet ir tādi, kas organizē ukraiņiem pasākumus, piemēram, pārgājienus.

No rīta sasveicinās latviski

Dzīvojot kopā ar ukraiņiem, latvieši jau paguvuši iemācīties dažus ukraiņu vārdus. Jānis ir vienojies ar 12 gadus veco ukraiņu puisi, ka katru dienu iemācīsies 1 vārdu ukraiņu valodā. Tiesa, pagaidām ukraiņi nav izrādījuši interesi par latviešu valodu.

“Iemesls ir tāds, ka viņi nav pilnīgi sasaistījušies ar Latviju. Ukraiņu vīrs darbojas tieši ar valodām, un mums par to bija saruna, bet varbūt es viņu nobaidīju. Es teicu, ka latviešu valoda ir ļoti grūta. Varbūt tāpēc no viņiem nav aktivitātes par latviešu vārdu mācīšanos, bet no rīta es viņiem pasaku labrīt latviski. No sākuma viņi skatījās, nevarēja saprast.”

Pagaidām ukraiņi vēl neatbild latviešu valodā. Visticamāk, ja viņi zinātu, ka ilgtermiņā dzīve saistīta ar Latviju, viņiem būtu lielāka motivācija iemācīties latviešu valodu. Noslēgumā Jānis caur smaidu piebilda, ka nevar atkārtot tos rupjos vārdus, ko ukraiņi velta Krievijai, kas iebrukusi Ukrainā, izraisījusi karu un likusi viņiem doties bēgļu gaitās…