"Ar droniem skatās, vai mēs vēl kustamies," – latvieši, kas brīvprātīgi devās aizstāvēt Ukrainu, stāsta par tur pieredzēto

"Ukraiņi ilgi klusē. Tas ir švaki. Atkal drons aizlidoja. Ziņos, vai ir trāpīts. Te ir diezgan lielas lamatas. Bet uzdevumi jāpilda," vienā no ierakumu video teic Ukrainas brīvprātīgo bataljona karavīrs Gundars Kalve.

Kā viņš skaidro TV24, droni parādoties arvien vairāk un biežāk. "Ja iesākumā slēpās ap 200 metru augstumā virs mums, tad vēlāk nolaidās līdz 150 metriem, bet vēl vēlāk jau nekaunīgi bija virs koku galiem, virs galvām. 

Skatījās, vai ir trāpīts, vai mēs vēl kustamies, vai esam dzīvi. Ja mēs sakustējāmies vismazākajās kustībās, tad varēja zināt, ka pēc dažām minūtēm būs atkārtoti triecieni."

Tikmēr Putrinskas, komentējot video pieminēto ilgo ukraiņu pauzi, norāda, ka, saņemot ienākušos no pretinieka puses, parasti atbild. "Tas ir tāpat kā sporta spēlē - nepieļaut pretinieka iniciatīvu, jo tad viņi var droši rīkoties. Ja viņi nesaņem atpakaļ pretsparu, tad tas dod iespēju viņiem brīvi rīkoties. Gan jau viņi prāto, kāpēc nedod atpakaļ."

Ar rotas komandieri esot pārrunāts jautājums, vai drīkst šaut pa iepriekš minētajiem droniem, bet nolemts to nedarīt munīcijas taupīšanas nolūkos, turklāt šādas kustības atklātu savu atrašanās vietu.

Kopumā viņi kara pozīcijās saskārušies ar visa veida ieročiem, turklāt bijuši arī tādi brīži, kad strādājušas visas grupas vienlaicīgi. Tātad - artilērija, gaiss, tanki, strēlnieki.

Kā vienu no dzīvībai bīstamākajiem notikumiem Kalve atceras nakti, kad diversanti vēlējušies iekļūt pretinieku pozīcijās. "Naktī mūsu iecirknim gāja cauri diversants, kuru laimīgā kārtā sanāca nofiksēt ar termokameru. Atklāju uguni," vienā no uzņemtajiem video teic Kalve.

Kā viņš skaidro TV24, licies, ka viņš atrodas aptuveni 1,60 m attālumā, bet izrādījies, ka tomēr tālāk. "Manai termokamerai ir ļoti laba uztveršanas spēja. Es redzēju, ka šis diversants ir apģērbts speciālo uzdevumu vienību formastērpā, bet vēlāk, pārrunājot situāciju ar ukraiņu draugiem, sapratu, ka tas ir bijis tālāk. Zinot, ka šādi vīri nāk ar klusinātājiem, ar ļoti labām optikām, lai mani likvidētu, tad, par laimi, man sanāca viņu laikus identificēt. Es atrados aiz paliela izmēra ozola un atklāju uguni, kas viņus izbiedēja. Ukraiņu draugi kamerā redzēja, ka viņi mukšus devās projām, bet man tas nebija redzams, tādēļ mēs aizsardzību noturējām vēl pusotru stundu."

Arī Putrinskas atzīst, ka šādu diversantu nepamanīta ienākšana var beigties ļoti bēdīgi, tostarp var tikt pārgriezti kakli u.tml.

Komentējot, kā uztver nāvi, Putrinskas norāda, ka "mēs visi kādreiz mirsim. Tikai starpība ir kā, nevis kur un kad. Kā mirt gan ir nozīmīgi. Man tas ir ļoti svarīgi, kā es pieņemšu nāvi."

Kopumā nāvi kara laukā viņš uztver vairāk kā faktu, cenšoties iztikt bez emocijām.

Stāstot par ēdienu un labierīcībām, Kalve norāda, ka blakus sektorā puiši bija uztaisījuši padziļinājumu, kur ar minimālu malkas daudzumu kurināja un uzturēja ogles, kuras nedeva dūmus. "Tad mēs varējām tur uztaisīt ēdienu. Labierīcības tika ierīkotas 1,39 m attālumā no mūzu pozīcijām biezākajā krūmājā. Kā mēs paši smējāmies, ceturtajā piektajā dienā tur bija tik pamatīgi nomīnēts, ka nevajadzēja meklēt krievu mīnas."

Viņš atzīst, ka grūtākās bija negulētās naktis, tāpat, ilgstoši atrodoties pozīcijās, karavīri esot dehidrēti.

Komentējot ukraiņu attieksmi pret latviešu brīvprātīgajiem,  Putrinskas nenoliedz, ka redzējis vairāku ukraiņu pārsteigumu, ka latviešu vīri mērojuši tādu ceļu, lai brīvprātīgi aizstāvētu Ukrainu.

Arī Kalve norāda, ka pirmajās dienās redzējis respektu un cieņu no ukraiņiem. Savukārt pēdējās dienās rotas komandieris izturējies jau kā pret ģimeni.

Kalve norāda, ka jau šonedēļ, 22. aprīlī, atkal dosies uz Ukrainu, savukārt Putrinskas nav vēl izlēmis, vai atgriezties kara laukā.