"Kā es varu tagad smieties?" Mariupoles jaunās māmiņas ieraksts un lūgums soctīklos aizkustina līdz asarām

Neilgi pirms kara sākuma Janai un Aleksandram piedzima dēls, bet, kad zēnam vēl nebija pieci mēneši, viņa tēvs pazuda. Kopš tās dienas jaunās māmiņas dzīve ir pārvērtusies par ikdienišķu eksistenci, bet katra jauna diena ir nesekmīgi centieni uzzināt vismaz kādu informāciju par mīļoto. Par to viņa pastāstījusi personīgajā "Instagram" profilā.

"Šodien ir 95. diena, kā Saša gūstā. Kā jutīsieties, ja vienā dienā jūsu tuvākais cilvēks vienkārši pēkšņi pazudīs? Diemžēl daudzi šobrīd zina atbildi uz šo jautājumu. Viņi zina, kā viņi jutīsies. Un viņi jūt... 95 dienas, kopš man nav ne jausmas, kur viņš ir un kā viņam ir. Vai vesels, vai paēdis? Vai viņš vispār ir dzīvs? Es neko nevaru darīt, lai viņam palīdzētu. Un jā, protams, es apzvanīju visus numurus. 

Pamostos, apsēžos brokastīs un pieķeru sevi pie domas: "Kā es varu ēst tagad, ja viņš varbūt neēd?" Es smejos un domāju: "Kā es varu smieties, kad viņam tur tagad ir slikti?" 

Tas neizskatās pēc dzīves, tas izskatās pēc eksistences. Bet es ne par ko nesūdzēšos, jo viņam tagad ir sliktāk," savu stāstu iesāka mariupoliete.

Jana pastāstīja, ka viņas dzīvesbiedrs ir ļoti mīlošs, bet, kad viņiem piedzima bērns, tad viņš spēja kļūt mazulim par ideālu tēti, neraugoties uz pieredzes trūkumu saskarsmē ar bērniem. Aleksandrs ģimeni nav redzējis ilgāk par 95 dienām un neko nezina par viņu likteni, tāpat kā viņi par viņu.

"Viņš pat nezina, vai mēs esam izdzīvojuši vai ne. Viņu paņēma, kad mūsu dēlam bija gandrīz 5 mēneši. 

Šobrīd viņš to vairs nepazīst, jo tas aug pa sekundēm. Viņš to mīlēja tik ļoti un bija, un ir tik labs tēvs, it kā tas jau būtu viņa piektais bērns, nevis pirmais, un viņš zina, kā pret to izturēties. Nav pasaulē tādu vīriešu, kas strādās visu dienu līdz vakaram, bet pēc tam nāks mājās un mazgās traukus, tīrīs un sēdēs kopā ar jaundzimušo bērnu, lai es, piemēram, vienkārši ieietu dušā un atpūstos," atmiņās dalījās sieviete.

Kā var saprast no Janas sociālajiem tīkliem, viņai ar mazuli izdevies izkļūt no okupētās pilsētas. Šobrīd viņi acīmredzot atrodas ārzemēs.

Beigās meitene vērsās pie nevienaldzīgajiem ukraiņiem ar lūgumu palīdzēt uzzināt vismaz kaut ko par Aleksandru. "Es viņu tik ļoti mīlu. Palīdziet man to atgūt. Es būšu pateicīga par repostu. Ja pēkšņi esat viņu redzējuši vai dzirdējuši par viņu, uzrakstiet man, lūdzu! Viņu sauc Diņkovs Aleksandrs Dmitrijevičs," rezumē mariupoliete.

Janas stāsts atsaucies daudzu cilvēku sirdīs. Divu dienu laikā kopš publicēšanas pie ieraksta pievienoti aptuveni 900 komentāri, kuros pilnīgi sveši cilvēki rakstījuši, ka sievietes stāsts aizkustinājis līdz asarām.

"Turieties! Vārdi ir lieki, bet mēs esam ar jums", "Spēku jums, Jana! Viņš noteikti atgriezīsies", "Ticam un lūdzam", "Raudu, cik tas ir baisi", "Nekad nezaudējiet cerību! Jūs esat viņa atbalsts", "Jums nācās kļūt tik stiprai. Esmu pārliecināta, ka jūs ar mazuli esat viņa stimuls visu izturēt. Ticu, ka drīz jūs atkal apskausiet viņu," siltus atbalsta vārdus atstāja komentētāji.