Palīdzēsim īpašas meitenītes mammai, kuras auto sadega pie tirdzniecības centra

Tā kā auto bija svarīgs pārvietošanās līdzeklis, līdzcilvēki lūdz palīdzēt ģimenei, iegādājoties “am mājiņa” putnu būrīšus vai ziedojot Martiņas atbalsta biedrībai – LV49UNLA0055003212536.

“Mīļie, sekotāji un atbalstītāji! Vakar nodega mūsu ikdienā neaizvietojams palīgs – automašīna. Joprojām esmu šokā un nespēju noticēt, ka tā var notikt. Nebija nekādu aizdomu par tuvojošos nelaimi. Šobrīd esmu tikusi pie pagaidu auto, bet Mitsubishi outlander mums bija perfektais variants. Varēju ielikt lielos Martiņas ratus, katru reizi tos neizjaucot, savas darba lietas un salīdzinoši ekonomiski pārvietoties. Šobrīd jūsu atbalsts ir īpaši svarīgs,” savā “Facebook” kontā teic Jolanta.

Kas ir “am mājiņa”?

Ideja par putnu barotavu Jolantai radusies pilnīgi nejauši – pirms četriem gadiem. “Kādā dienā sarunājos ar draugu, kurš ieminējās, ka braucot pakaļ dēļiem uz būvmateriālu veikalu – gribot ar meitiņu uztaisīt barotavu putniņiem. Es biju izbrīnīta, jo zināju, ka meitiņa ir maziņa, viņai noteikti nebija vairāk kā 5 gadiņi. Teicu, ka viņai nebūs interesanti vērot tik garu procesu – detaļu zīmēšanu, zāģēšanu un naglošanu vai skrūvēšanu,” atceras Jolanta. 

“Pēc mūsu sarunas prātoju, ka ideja ir tik jauka un noteikti ir vēl daudz ģimenes, kuras gribētu kopīgi uztaisīt barotavas un ar bērniem priecāties par mazajiem ciemiņiem aiz loga. Kad ideja par barotavu bija radusies, nolēmu, ka tai jābūt viegli saliekamai un tikpat viegli piekaramai pie loga bez jebkādiem instrumentiem. Vēlējos, lai tās salikšanas process ir interesants un saprotams visai ģimenei un nav pārāk nogurdinošs un ilgs. Manuprāt, izdevās lieliski!”

Jolantas skaudrais stāsts

2016. gada 15. jūnijā mūsu ģimenē piedzima ļoti gaidītā meitenīte vārdā Marta. Biju laimīga, vesela bērniņa, mamma, kurai blakus ir vīrs – Martiņas tētis. Tobrīd es vēl nenojautu, ka drīz mana dzīve sagriezīsies kājām gaisā.

Drīz pēc Martiņas dzimšanas vīram konstatēja vēzi un dažus mēnešus pēc Martiņas 1. gadiņa dzimšanas dienas mans vīrs un Martas tētis nomira. Paralēli visam notiekošajam Martai turpinājās jau novērotā attīstības aizture līdz brīdim, kad pazuda arī apgūtās iemaņas.

Marta pārstāja teikt mamma, tēta, Hebe (mūsu suņuks), vairs neturēja rociņās priekšmetus, bet jokaini kustināja tās, un nemaz vairs necentās velties un kustēties. Tas bija traks laiks. Skrēju pie ārstiem, zīlniekiem, dziedniekiem. Vedu Martu uz masāžām, fizioterapijām, baseiniem, bet nekādus uzlabojumus nesagaidīju.

Jolanta ar vīru meitiņas Martas viena gada jubilejā. (Foto: ekrānuzņēmums no "am mājiņa")

Martai 3 gadu vecumā beidzot tika noteikta diagnoze – retta sindroms (reta ģenētiska neiroloģiska slimība, kas saistīta ar pelēkās vielas attīstības traucējumiem, izraisot pakāpenisku sīkās motorikas prasmju un runas zudumu).

Šobrīd, 2022. gadā, Martiņai jau ir seši gadi un viņa joprojām ir mans mazais bērniņš, kuru katru dienu vajag aprūpēt un apčubināt. 

Martiņa nespēj runāt, staigāt, kā arī nespēj satvert priekšmetus. Esmu viņai vajadzīga 24/7, naktīs ceļos, kad dzirdu kliedzienu – tā Marta mani sauc. Viņa pati nespēj pagriezties no guļus pozas uz sāniņu, tādēļ arī naktīs ir jāceļas, lai pamainītu gulēšanas pozīciju un nomainītu pamperi.

Mūsu ikdienā ir dažādi brīži, bet kopumā iet labi! Man nepatīk sūdzēties, jo katram no mums dzīvē ir savi pārbaudījumi un mācības. Manā dzīvē ienāca īpašais bērniņš un tas deva man neizskaidrojamu spēku un enerģiju, lai būtu te un rūpētos par viņu.