Dzīvesstāsts kā filmas scenārijs: lūdz ziedojumus audžudēla ārstēšanai

Ar lūgumu palīdzēt apmaksāt audžudēla ārstēšanos Jolanta vēršas pirmo reizi, līdz šim daudzbērnu māmiņa vienmēr ir centusies tikt galā pati. Šogad viņas plānus ir izjaukuši strauji kāpušie dzīvokļa rēķini. 

Jonatans ir pierakstīts uz rehabilitācijas kursu pie speciālistiem no Nīderlandes, viņa rinda tuvojas, taču naudas, lai apmaksātu ārstēšanos, Jolantai nav.   

Projekta “Zaļā lampa” ietvaros Jonatana atbalstam darbojas ziedojumu tālrunis 90006384 (1,42 EUR par zvanu). Labdarības fonds BeOpen ir atvēris zēnam arī speciālu ziedojumu kontu. No kontā ienākušajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas. 

Labdarības fonds BeOpen

Reģ.Nr. 50008218201

Konta Nr. LV12 CBBR 1123 2155 00080

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Jonatanam Borjaginam 

Pirmo reizi Jolanta ieraudzīja Jonatanu, kad viņam bija 23 dienas. Mamma no Jonatana bija atteikusies, mazulis gulēja reanimācijā, aptīts ar caurulītēm un pieslēgts pie sarežģītiem aparātiem. Jolanta atceras, ka toreiz viņu burtiski satrieca doma, ka vienam, bez mammas rūpēm un siltuma, mazulim nav izredžu izdzīvot... Bērniņš bija ieradies šajā pasaulē, kurā neviens viņu negaidīja un kurā viņš nevienam nebija vajadzīgs. Kad Jolantai atļāva paņemt mazuli rokās, viņa mazā sejiņa izplūda smaidā. Tas izteica visu. 

Šodien Jonatanam jau ir 10 gadi. Neskaitot Jonatanu, Jolantai ir trīs savi bērni. Doma adoptēt bērniņu pirmo reizi ienāca Jolantai prātā, kad piedzima viņas pirmais dēls. “Mani pārsteidza tas, cik ļoti bērns ir atkarīgs no savas mammas. Nez kādēļ es visu laiku domāju par to, kā varētu justies mazulis, paliekot bez mammas, bez nepārtrauktas uzmanības un mīlestības, bez siltuma un rūpēm... Nezinu, no kurienes man radās šīs domas. Tad man šķita, ka, izrādoties līdzās pamestam bērnam, es noteikti viņu paņemtu. Taču toreiz tās bija tikai domas,” atceras Jolanta. 

Kad pēc pāris gadiem draugi nolēma saņemt audžuģimenes statusu, Jolanta, raugoties uz viņiem, atcerējās par savu seno domu un pastāstīja par to vīram. Viņš ar prieku un gatavību Jolantu atbalstīja, un viņi vērsās bāriņtiesā ar iesniegumu par adopciju. Viņu vecākajam dēlam Gabrielam tobrīd bija 11 gadi, bet meitiņai Amandai – seši.

Meklējot “savu” mazuli, Jolanta pabija vairākos bērnunamos. Tobrīd Jolanta ar vīru jau bija ieguvuši aizbildņu statusu. Kādā jaukā dienā (Jolanta uzskata, ka tā bija viena no laimīgākajām dienām viņas mūžā), viņai piezvanīja un pateica, ka slimnīcā esot mazulis, kuram nepieciešama audžuģimene. Tiesa, bērniņš ir ļoti slims - problēmas ar sirdi, tāpēc viņam ir vajadzīgi ļoti atbildīgi vecāki. Diemžēl, slimus bērnus Latvijā adoptēt parasti negrib, un viņi nokļūst bērnunamos. 

Kad Jolanta atbrauca uz slimnīcu, lai paskatītos uz Jonatanu, ārsts atļāva viņai iepazīties ar zēna medicīniskās kartes izrakstu. “Tā bija vesela kaudze papīru! Es toreiz nodomāju, ka tik daudz diagnožu varētu būt vārgam večukam, nevis 20 dienas vecam mazulim, - stāsta Jolanta. - Taču toreiz es pat iedomāties nevarēju, cik nopietnas problēmas mūs sagaida. Viņš mums uzsmaidīja, it kā gribēdams pateikt, ka viss būs kārtībā, ja es pieņemšu pareizo lēmumu. Un mēs ar vīru nolēmām viņu paņemt.” 

Slimnīcā Jonatans bija paliatīvajā aprūpē, tāpēc izrakstīšanas dienā vecākiem bija saruna ar kapelānu. 

“Jūs apzināties, ka viņš var neizdzīvot?” pavaicāja mācītājs. Jolanta toreiz atbildēja:

 “Mums šodien ir priecīga diena. Mēs dodamies mājās, kur viņu gaida brālis un māsa. Šodien es par to nedomāšu.” 

Tagad Jolanta ir pārliecināta, ka bez viņas Jonatana vairs nebūtu. Visgrūtākais bija pirmais gads. Vairākus mēnešus viņi bija spiesti pavadīt slimnīcā, jo Jonatanam bija jāveic sirds operācija. Taču galvenā problēma izrādījās neiroloģija - sirds operācijai sekoja četras galvas operācijas. Pēc tam bija elkoņu locītavu operācija. Kopumā mazulim tika veiktas deviņas operācijas. Bērnu cerebrālās triekas un neskaitāmo narkožu dēļ Jonatans būtiski atpalika attīstībā. Gada vecumā viņš nespēja pat pagriezt galvu.   

Kad Jonatanam palika divi gadiņi, viņa stāvoklis pamazām uzlabojās. Amanda sāka iet skolā, bet Jolanta plānoja atgriezties darbā. 2014. gadā Jolantas draudzenes, viņai nezinot, izvirzīja viņu “Latvijas lepnuma” balvai. Jolantai šī balva bija liels pārsteigums. Būdama ļoti vienkāršs un kautrīgs cilvēks, viņa bija apmulsusi, taču tad nolēma - ja viņas stāsts liks kādam aizdomāties paņemt vai adoptēt bērniņu, tā būs īstākā balva. 

Pēc kāda laika Jolanta saprata, ka gaida bērniņu. Diemžēl drīz pēc tam Jolantas vīrs pameta ģimeni - jaunāko dēlu tēvs nav pat redzējis. Lai palīdzētu meitai, no Alūksnes uz Rīgu pārcēlās Jolantas mamma. Viņu dzīvē bija laiks, kad Jolantai nācās noformēt maznodrošinātas personas statusu, lai saņemtu pārtikas pakas. Ģimene mitinājās īrētā divistabu dzīvoklī, un mamma katru dienu “zāģēja” Jolantu pieteikties sociālā dzīvokļa saņemšanai. Jolanta ilgi nevarēja saņemties, taču tad paņēma savu “Latvijas lepnuma” balvu un devās uz sociālo dienestu. Pēc neilga laika ģimene saņēma sociālo dzīvokli Pļavniekos - četras istabas uz sešiem cilvēkiem. 

Jonatans pa šiem gadiem ir spēris milzīgu soli uz priekšu, izaugot par dzīvespriecīgu, labsirdīgu un aktīvu zēnu. Taču viņam ir nepieciešama regulāra ārstnieciskā rehabilitācija. 

Šogad strauji pieaugušo komunālo maksājumu dēļ Jolanta bija spiesta pirmo reizi vērsties pēc palīdzības, lai apmaksātu Jonatanam nepieciešamo rehabilitāciju. 

Par bērniem 

Jolanta strādā AirBaltic kasēs lidostā, darbs ir maiņās. Vecākie bērni ir ļoti patstāvīgi - palīdz mammai un rūpējas par jaunākajiem. Jonatans ir ļoti pieķēries savam jaunākajam brālītim Benjaminam. Zēni pat lūdz mammu pirkt viņiem vienādu apģērbu kā dvīņiem - mazais un trauslais Jonatans ir vienā augumā ar septiņgadīgo Benjaminu. 

Amanda visu pēdējo gadu mācījās attālināti - pēc divreiz izslimotās Covid infekcijas viņai sākās problēmas ar veselību. Taču 1. septembrī meitene plāno atgriezties skolā. Vecākais dēls Gabriels ir uzsācis darba gaitas, lai palīdzētu mammai. 

Jaunākie zēni mācās vienā klasē. Jolanta vērsās Izglītības departamentā, sociālajā dienestā, bāriņtiesā, Izglītības kvalitātes valsts dienestā, tiesībsarga birojā un citās valsts iestādēs un panāca to, ka Jonatans var mācīties parastā skolā pēc speciāli viņam izstrādātās programmas. Par Jonatanam doto iespēju Jolanta ir ļoti pateicīga Ebreju skolai, kurā savulaik mācījās arī viņas vecākie bērni. 

Jolanta ir uzmeklējusi arī Jonatana vecākās bioloģiskās māsas. Izrādās, ka visas trīs meitenes ir adoptējusi ģimene no Alūksnes. Kad Jolanta pastāstīja par to savai mammai, kura visu mūžu ir nodzīvojusi Alūksnē, izrādījās, ka šī audžumamma ir viņu attāla radiniece. 

Sievietes filozofija 

Jolanta izskatās daudz jaunāka par saviem gadiem. Par savu dzīvi viņa stāsta ar smaidu. Viņa ir sirsnīga un dzīvespriecīga. Jolanta uzsver, ka ir ļoti laimīga un pateicīga par to, ka viņas dzīve ir iegrozījusies tieši šādi. Bez lieka dramatisma viņa stāsta arī par “mūsu simt pirmo diagnozi”: nesen ārsti atklāja Jonatanam retu slimību - kraniosinostozi. Tās ir problēmas, kas rodas smadzenēs, priekšlaicīgi slēdzoties galvaskausa šuvēm. Iespējams, drīzumā Jonatanu sagaida kārtējā ķirurģiskā korekcija. 

“Vienā brīdī es sapratu, ka viss ir manās rokās. Man ir izvēle - pārdzīvot nodevību un sūdzēties par grūtībām, bēdāties un niknoties, justies aizvainotai un dusmīgai uz visu pasauli… 

Vai saņemt sevi rokās un noticēt, ka ar Dieva palīdzību es ar visu tikšu galā. Bērniem nav jāredz mani dusmās vai izmisumā. Laimīgiem bērniem ir vajadzīga laimīga mamma. Es esmu laimīga. Lai gan varēju pārvērsties par mūžam neapmierinātu īdzīgu tanti. Tā ir mana laime - būt līdzās Jonatanam un palīdzēt viņam. Tas man bonuss no Dieva…” 

Neraugoties uz saspringto grafiku, Jolantai pietiek laika, spēka un fantāzijas izdomāt ģimenei dažādus atpūtas brīžus un piedzīvojumus. Pirms pāris gadiem viņa ieraudzīja internetā veca suņuka foto no patversmes, sasauca ģimenes padomi un piedāvāja bērniem nobalsot par sunīša adopciju. Tā ģimenē parādījās Kerija, kurai viņi uzdāvināja laimīgas vecumdienas ģimenes lokā vēl piecu gadu garumā. Kad Kerija nomira, paziņas atsūtīja Jolantai bildi ar saimnieku pamestu Jorkšīras terjeru, kuru atdeva par velti. Tagad kopā ar viņiem dzīvo joks vārdā Princis. 

Pagājušajā vasarā Jolanta organizēja visai ģimenei pārgājienu ar teltīm uz ainavisko Raiskuma ezeru Cēsu pusē. Puikas ar nepacietību gaida vasaru, lai atkārtotu šo ceļojumu. 

No šādiem maziem laimes mirkļiem sastāv šīs draudzīgās ģimenes ikdiena, kurā visi viens otru atbalsta un kopā priecājas par katru Jonatana sasniegumu. Mēs varam palīdzēt. 

Ziedojumu tālrunis 90006384 (1,42 eiro par zvanu). 

Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Jonatanam speciālu ziedojumu kontu. No kontā ienākušajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas. 

Labdarības fonds BeOpen

Reģ.Nr. 50008218201

Konta Nr. LV12 CBBR 1123 2155 00080

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Jonatanam Borjaginam 

Kam nepieciešama nauda 

Palīdzība ir nepieciešama, lai apmaksātu Jonatanam specializēto neiroloģisko ārstēšanu pēc ABM metodes ar speciālistiem no Nīderlandes. Metodes autore ir pasaulē atzītā terapeite Anata Baniela. Viņas izstrādātā terapija burtiski dara brīnumus, palīdzot bērna smadzenēm attīstīties: pozitīvas izmaiņas notiek ne tikai bērna motorikā, bet arī viņa psihoemocionālajā stāvoklī. 

Pirmo reizi Jolanta pierakstīja Jonatanu uz ārstēšanas kursu pēc šis metodes, kad uz vienu no Latvijas bērnunamiem bija atbraukuši terapeiti no ASV. Jonatanam ārstēšanās šīs programmas ietvaros tika nodrošināta bez maksas. Jolanta nespēja noticēt savām acīm - jau pēc dažām nodarbībām Jonatans sāka turēt līdzsvaru un pareizi likt pēdu, iemācījās palēkties un sāka veidot no vārdiem vienkāršus teikumus.

Pēc tam Jolanta uzzināja, ka uz Rīgu no Nīderlandes regulāri brauc ABM terapeite Judīte Simona (Judith Simon), lai vadītu ārstēšanas kursus Bērnu klīniskajā slimnīcā. Daudzām Latvijas māmiņām ar īpašajiem bērniem viņa ir īsts labais eņģelis, dāvājot ģimenēm cerību. 

Lai apmaksātu pieņemšanu pie Judītes Simonas, Jolanta regulāri atliek naudiņu. Apmaksāt pilnu kursu viņai neizdodas, taču viņa vienmēr ir centusies paņemt Jonatanam maksimālo iespējamo nodarbību skaitu. Pateicoties tām, Jonatans ir iemācījies staigāt, pats ēd un spēj apmeklēt parastu skolu, kur mācās kopā ar citiem bērniem pēc speciālas programmas. 

Pandēmijas dēļ nodarbības uz kādu laiku tika pārtrauktas. Tagad Judīte Simona ir atsākusi savu Latvijas programmu. Šogad Jolanta ir sapratusi, ka pat atraujot nepieciešamo no pārējiem bērniem, apmaksāt Jonatana ārstēšanos viņa vienalga nespēs. 

Jonatana veselības uzlabošanai ir nepieciešami vairāki šādi kursi ilgstošā laika periodā. Vienlaikus ir jāturpina arī pārējās terapijas, lai uzturēta zēna dzīves kvalitāti un neļautu apstāties attīstībai. Kopā Jonata atbalstam ir nepieciešami 4100 EUR.