Vai var no mantojuma izslēgt bērnus? 3 likumiskas iespējas, kā šo jautājumu sakārtot

Jēkabs raksta: “Man pieder vairāki daudzdzīvokļu nami, ko vēlos novēlēt savam biznesa partnerim, kurš ir ieguldījis visu savu dzīvi un laiku šo īpašumu atjaunošanā un atgūšanā. Vai es drīkstu pārdot šos īpašumus partnera firmai? Vai pēc manas nāves neatraidāmie mantinieki varēs šo darījumu apstrīdēt? Problēma, ka partnerim nav iespējas nopirkt šos īpašumus par kadastrālo vērtību. Vai simboliska 1 eiro samaksa tiek pieņemta? Vai labāk dāvināt šos īpašumus partnera firmai?”

Situāciju skaidro zvērināta notāre Baiba Skreba: īpašnieks savas dzīves laikā var brīvi rīkoties ar savu īpašumu un mantu – pārdot, dāvināt, kā arī novēlēt kādam to testamentā vai jebkādi citādi to atsavināt un ar to rīkoties.

Par pirkuma līgumu: Civillikuma 2002. pantā ir noteikts, ka pirkums ir līgums, ar ko viena puse apsola otrai par norunātas naudas summas samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību. Saskaņā ar Civillikuma 2015. pantu, kurā  noteikts, ka nav vajadzīgs, lai pirkuma maksa tieši atbilstu pirkuma priekšmeta vērtībai, un līgums paliek spēkā, lai gan priekšmets būtu pārdots zem tā īstās vērtības (draudzības pirkums) vai virs tās, bet, ja pirkuma maksa nolikta tikai izskata pēc, tad līgums nav vis pirkums, bet ir dāvinājums. 

Šajā gadījumā minētā 1 eiro samaksa tiešām būtu simboliska un nolikta izskata pēc, un pirkuma līgumā tādu noteikt nevar. 

Pirkuma līgums ir pierādījums, par kādu summu īpašums pārdots. Pārdošanas summa ir līguma būtiskā sastāvdaļa, kam obligāti jābūt norādītai līgumā, turklāt pārdošanas summai jābūt patiesai un atbilstošai. Ja pirkuma maksa ir atbilstoša nekustamajam īpašumam, visa pirkuma maksa tiek samaksāta pārdevējam, personas ir bijušas rīcībspējīgas, iemeslam šāda līguma apstrīdēšanai pēc pārdevēja nāves un mantojuma dalīšanai nevajadzētu būt.

Par dāvinājuma līgumu: saskaņā ar Civillikuma 1912. pantu, dāvinājums ir tiesisks darījums, ar ko kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Dāvināt var katra rīcības spējīga persona un dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt, tajā skaitā juridiska persona. Taču, apsverot dāvinājuma līguma slēgšanu konkrētajā situācijā, ir svarīgi ņemt vērā, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, viņi var prasīt no apdāvinātā šo daļu izdošanu. 

Neatņemamā daļa, ko var izprasīt no apdāvinātā, ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma, 

un šo daļu ir iespējams izprasīt tikai naudā. Neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie – tātad bērni un mazbērni (ja kāds no bērniem miris), bet, ja nav lejupējo, kuri pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie – vecāki. Tātad jāņem vērā, ka, noslēdzot dāvinājuma līgumu, ar ko jūs savu īpašumu uzdāvinātu partnera firmai, neatraidāmie mantinieki pēc jūsu nāves var izprasīt viņiem pienākošās neatņemamās daļas no apdāvinātā, vēršoties tiesā.

Par īpašumu novēlējumu ar testamentu: testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu. Testamenta vienpusīgumu nosaka tas, ka, ieceļot juridisku vai fizisku personu par mantinieku, nav nepieciešama tā piekrišana. Tas nozīmē, ka cilvēks savas dzīves laikā var rakstīt testamentu, kurā visu sev piederošo mantu vai tās daļu novēl vienai vai vairākām personām, tajā skaitā arī biznesa partneriem, kuriem var novēlēt nekustamos īpašumus, jo Civillikuma 422. pantā ir paredzēts, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu ar ierobežojumu, ka neatraidāmajiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. 

Tātad, ja testamentā netiek atstāts neatraidāmajiem pienākošais mantojums, viņiem ir tiesības izprasīt savu neatņemamo daļu naudā.

Saskaņā ar Civillikuma 427. pantu ar atstumšanu no mantojuma tiek saprasts rīkojumā nāves gadījumam izteiktā griba, lai tas, kam ir tiesība mantot pēc likuma, nekļūtu par mantinieku. Neatņemamās daļas tiesīgos var atstumt no neatņemamās daļas vienīgi likumā paredzētu un rīkojumā nāves gadījumam (testamentā) tieši norādītu patiesībai atbilstošu iemeslu dēļ. Neatņemamās daļas tiesīgā atstumšana no neatņemamās daļas nesaista atstumtā lejupējos. Taču jāņem vērā, ka atstumšanas iemesliem ir tiešām jābūt nopietniem un pamatotiem. Likumā ir noteikts, ka šie iemesli var būt (konkrēti par situācijā minēto gadījumu, kur atstumtie no mantojuma būtu lejupējie (bērni)), ja lejupējais: 

• izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupējā dzīvību, veselību, brīvību vai godu;
• ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību pret kādu no 1. punktā minētām personām par noziedzīgu nodarījumu; 
• atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt; 
• dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi; 
• nav izpildījis viņam ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;
• mēģinājis kavēt testatoru taisīt testamentu; 
• mantojuma atstājējam dzīvam esot, bez viņa ziņas un piekrišanas noslēdzis ar kādu personu līgumu par viņa nākamo mantojumu.

Avots: LVportals.lv