Meitenes krūtīs tagad pukst jauna sirds! Veikta trešā sirds transplantācija bērnam Latvijā

Pusaudzei, kurai veiksmīgi noritējusi sirds transplantācija, savā dzīvē nācies daudz pārciest iedzimtas slimības dēļ, kura viņai tika konstatēta viena gada vecumā. Kopš tā laika meitenei sirds mazspēja ārstēta Bērnu slimnīcā. 

“Meitenei ir ļoti reti sastopama ģenētiski pārmantojama slimība. Bijām izmēģinājuši visu, ko piedāvā mūsdienu medicīna, tai skaitā savulaik arī cilmes šūnu transplantāciju, kas izrādījās neefektīva. Pēc tam ilgstoša sirds mazspējas terapija pacientei bijusi modernākā, kāda pasaulē ir, esam piesaistījuši mediķus no Vācijas Šaritē klīnikas. Zinājām, ka meitenei būs nepieciešama transplantācija, tas ir ilgstošs darbs –sagatavoties tam, lai transplantācija būtu iespējama. Tāpēc paralēli medikamentozai terapijai pirms trim gadiem pacientes sirdī mazinvazīvā operācijā implantējām īpašu ierīci, kura savieno sirds labo un kreiso priekškambari, lai izlīdzinātu spiedienu. Šo ierīci vēlreiz paplašinājām, bet pirms gada visas iespējas bija izsmeltas, atlika tikai transplantācija," stāsta Valts Ozoliņš, Bērnu slimnīcas Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs. 
 

Trešā sirds transplantācijas operācija bērnam

Vienu reizi šai meitenei donora sirds jau tika piedāvāta, tomēr ārsti, izvērtējot orgāna atbilstību, kuru nosaka pēc daudziem rādītājiem: asinsgrupas, audu saderības, orgāna izmēra, vecuma un veselības, to bija spiesti noraidīt. Visā pasaulē bērniem transplantācijas rindā ir prioritāte, meitene sagaidīja brīdi, kad kolēģi no PSKUS Sirds ķirurģijas centra deva ziņu, ka Bērnu slimnīcas ķirurgiem tuvāko stundu laikā jābūt gataviem piedalīties operācijā.
 

Transplantēšanas procesu organizēja PSKUS Sirds ķirurģijas centra transplantācijas komandas vadītājs, LU asoc. prof. Uldis Strazdiņš: “Sirds transplantācija ir lielas komandas darbs, kur precīzai koordinēšanai ir izšķiroša loma. Kad līdz mums nonāk informācija par donoru, attālināti komunicējam ar reanimatologiem citā slimnīcā, pieprasot un izvērtējot dažādus izmeklējumus. Ja orgāns der, veidojam komandu, lemjot, kurus speciālistus no kurām slimnīcām piesaistīsim. Kopīgi pieņemam lēmumu, kas būs tie, kuri dosies izņemt sirdi un kuri piedalīsies transplantēšanas operācijā Sirds ķirurģijas centrā. Reizēm šis koordinēšanas darbs notiek naktī, šoreiz visu paveicām pa dienu. 

Kamēr ņēmām ārā donora sirdi, PSKUS jau otra mediķu komanda vēra vaļā pacientes krūšu kurvi, sagatavojot vietu meitenes jaunajai sirdij. 

PSKUS galvenā ārste, RSU profesore Eva Strīķe piesaistīja Valsts robežsardzi, kuri nodrošināja operatīvu sirds transportēšanu no patālās reģiona slimnīcas uz Rīgu.”

“Transplantācijas jomā izšķirošs ir laiks, tādēļ loģistikai un gaisa satiksmei orgāna transportēšanā uz lieliem attālumiem ir ļoti svarīga loma. Šī bija trešā reize, kad Valsts robežsardze, lai glābtu cilvēka dzīvību, piedalījās orgāna transportēšanā. Esam gandarīti, ka šī operācija izdevās,” atzīst Valsts robežsardzes pārstāve Kristīne Pētersone.

“Kopš 2002. gada esmu piedalījies visās transplantācijas operācijās. Kad notika iepriekšējā veiksmīgā sirds transplantācijas operācija bērnam, par to bija atbildīgs profesors Romāns Lācis, mēs abi ar Valtu Ozoliņu piedalījāmies operācijā. Pēdējos piecus gadus sirds transplantācijas operācijas, kas Latvijā ir aptuveni divas gadā, vadu es. Katra no tām ir īpaša, bet, kamēr rit darbs, koncentrējamies tikai uz to. 

Emocijas jūtu vēlāk, kad saprotu, kā tas viss ir noticis. Ja sirds tiek transplantēta bērnam, gandarījums par izdošanos ir daudz lielāks. 

Kad vēl iedomājos, ka pašam ir dēls šajā pašā vecumā, no visas sirds priecājos, ka meitene turpinās dzīvot,” stāsta Uldis Strazdiņš.

Meitenes dzīve ar jauno sirdi

“Transplantācija tehniski nav pati sarežģītākā no sirds operācijām, bet, ja tā tiek sākta, atpakaļceļa vairs nav. Proti, kad pacientam izņemta viņa paša sirds, ir tikai divas iespējas – jaunā sirds spēs atsākt strādāt un veikt savas funkcijas, vai arī – ne. No Bērnu slimnīcas šajā operācijā bijām kopā ar kolēģi Lauri Šmitu un jauno kolēģi Jūliju Žmarjovu. Mums visiem, redzot, ka transplantētā sirds spēj veikt savas funkcijas, bija milzīgs prieks un gandarījums, ka mūsu paciente dzīvos,” atzīst Valts Ozoliņš. 
 

“Šobrīd pacientes pašsajūta ir ļoti laba, bet kādu laiku viņai būs jāpaliek Bērnu slimnīcā. Tagad meitenei ir būtiski saņemt imūnsupresīvo terapiju, lai viņas imūnā sistēma nesāk atgrūst svešo orgānu. Tā kā imunoloģiskās reakcijas var notikt arī ilgtermiņā, ļoti precīzi jālieto nozīmētie medikamenti. Tieši pusaudžu vecumā tas ir sarežģītākais, jo bērni jūtas patstāvīgi un vēlas paši pieņemt lēmumus, ko darīt vai nedarīt. Taču šajā situācijā precīzai medikamentu lietošanai ir dzīvības cena, tāpēc būtiski, ka Bērnu slimnīcā meitenes veselības situācija tiek monitorēta un pacientei palīdzību sniedz ne tikai bērnu kardiologs, bet arī bērnu psihologs, rehabilitologs un fizioterapeits,” turpina Valts Ozoliņš.

Visa lielā sirds transplantācijas komanda izsaka pateicību donora piederīgajiem, kuri piekrita  transplantācijai. Šis piederīgajiem nekad nav viegls lēmums, ja cilvēks apzināti nav pieņēmis to dzīves laikā, reģistrējot piekrišanu transplantācijai.

Valts Ozoliņš: “Sirds transplantācija ir unikāla metode, bet nav brīnumlīdzeklis. Ir pacienti, kuri ar transplantētu sirdi dzīvo gadu desmitiem. Taču vienmēr pastāv augstāks risks, ka var rasties sirds veselības problēmas. Arī imūnsupresija pēc transplantācijas nav vienkārša, jo bērns kļūst uzņēmīgāks pret infekcijām. Taču  bērniem, kurus reģistrējam orgānu transplantācijai, tā ir vienīgā iespēja, kā dzīve var turpināties. Mēs nezinām, kādi atklājumi medicīnā tiks veikti pēc vairākiem gadiem. Iespējams, tiks atrastas metodes, kā labāk palīdzēt cilvēkiem ar transplantētiem orgāniem.”

Tikko Rīgā nolaidies Valsts robežsardzes helikopters ar donora sirdi.