Dace Namsone par lauku skolu slēgšanu: Skolēni nedrīkst mācīties skolā bez nākotnes redzējuma

Redzot ažiotāžu, kas šobrīd sabiedrībā izcēlusies saistībā ar lēmumiem mainīt skolu tīklu un slēgt vairākas skolas reģionos, vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” uz sarunu aicināja Dr. paed. Daci Namsoni, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra (LU SIIC) vadošo pētnieci. 

Slēgt skolas vai neslēgt? Kurš lēmums skolēniem, skolotājiem un sabiedrībai būtu vispareizākais un kāpēc?

“Pieņemot lēmumu par skolas slēgšanu vai neslēgšanu, vajag skaidru mērķi: ko ar savu lēmumu vēlamies panākt? Un jāvadās skolēnu interesēs!” uzvser Dr. paed. Dace Namsone. Tātad jāvadās nevis pēc skolotāju, konkrētā reģiona iedzīvotāju vai citām interesēm un ērtībām, bet prioritāri – skolēnu. “Cilvēkiem patīk skatīties pagātnē un domāt par šodienas risinājumu un ērtībām: šādi ir bijis, man ir 30 gadu pieredze, tātad mums ir jādzīvo šādi. Bet bērni dzīvos nākotnē! Viņiem vajadzēs strādāt pēc 5, 10, 20 gadiem, kad būs jauns profesiju spektrs, svarīgas citas prasmes darba tirgū! Tāpēc, skatoties uz skolu tīklu, ir jādomā par to, vai konkrētajiem skolēniem šis šodienas it kā ieguvums nepārvērtīsies par milzīgu trūkumu nākotnē.”

Skolēni nedrīkst mācīties skolā bez nākotnes redzējuma 

“Vērtējot, vai un kura skola ir slēdzama, nedrīkst skatīties tikai tādus datus kā kilometru skaits līdz nākamajai skolai vai skolēnu skaitu klasē. Ir jāvērtē dati par izglītības kvalitāti, ko skola piedāvā. Kas notiek ar mācīšanu, vai ir stabils un kvalitatīvs skolotāju sastāvs, kā skolas vadība strādā uz attīstību? Mācoties skolā bez nākotnes redzējuma, šodienā, kad apkārt tik būtiski mainās situācija, rodas jautājums: ko mēs šajā skolā gribam saglabāt? Skolai galvenokārt ir jāiemāca vēlme mācīties un jādabū dzinulis: kā darīt labāk?” skaidro eksperte.

“Esmu personīgi redzējusi mazās skolas kā pērles – jā, Latvijā tādas ir! Bet ir arī tādas skolas, kurās devītajā klasē ir četri skolēni, no kuriem uz stundām nāk viens, no sešpadsmit skolotājiem deviņi piebrauc vienkārši novadīt savas stundas, un skolas vadība tūlīt dosies pensijā. Vai šādā skolā ir iespējama attīstība? Lai tā notiktu, ir vajadzīgs resurss. Šī iemesla dēļ mazai skolai veicināt savu attīstību ir ārkārtīgi grūti, jo objektīvi tās pieejamais resurss ir mazāks. Resurss gan cilvēku, gan naudas izteiksmē, resurss, kas ir pieejams bērniem – ko var sasniegt liela skola ar daudzām paralēlklasēm un ko skola ar dažiem bērniem vidusskolā? Kādas ir jauniešu iespējas? Piemēram, cik lielas ir iespējas mācīties no vienaudžiem, ja klasē ir četri, pieci vai seši skolēni? Kā varam iemācīties salīdzināt savu pieredzi ar citu, caur to paplašinot savējo? Šodienas dzīvē, kad jāmācās izvērtēt visu, kas notiek apkārt, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Vai, šodien pieņemot lēmumu, tiek domāts par to, ka jaunietim vajadzēs konkurēt darba tirgū un vai viņš to spēs izdarīt?”

Nav jēgas turpināt pārvietoties ar zirgu, ja ir izgudrota mašīna

Tās izmaiņas, kas saistītas ne vien ar interneta atnākšanu, bet arī ar mākslīgā intelekta radīšanu, ir globāli tikpat nozīmīgas, cik tas brīdis, kurā izgudroja dzinēju, uzskata Dace Namsone, piebilstot, ka arī tolaik daļa cilvēku gribēja turpināt pārvietoties ar zirgu, viņi baidījās no mašīnām. “Šodien mēs esam līdzīgā situācijā: notiek lēcienveidīga attīstība; mainās un turpinās strauji mainīties veids, kā cilvēki mācās. 

Mākslīgais intelekts ir ienācis skolotāju teritorijā. Dažu gadu laikā gaidāmās pārmaiņas būs ļoti radikālas. 

Katram būs jāsaskaras ar tehnoloģijām, jāsēž pie digitālām ierīcēm un pašam jāmācās. Skatījums uz mācīšanu skolās pēc principa, ka jādara / jāmāca tā, kā esmu darījis gadiem ilgi, ir tāds pats kā uzskats – turpinām braukt ar zirgu, lai gan ir mašīnas. Jā, varam to darīt. Bet jautājums ir par jēgu,” – tā izglītības eksperte. Viņa uzskata, ka cilvēkiem par maz tiek skaidrots, ko īsti nozīmē mākslīgais intelekts, ko tas mainīs kopumā un arī – izglītības nozarē. “Arī daudziem skolotājiem joprojām liekas, ka varēs tāpat kā iepriekš skolēniem izdalīt darba lapas un viņi tās pildīs. Tā nebūs!”

Tad slēgt vai neslēgt?

“Dzīvojot pagātnē un modelī “pareizi-nepareizi”, “zinu-nezinu”, esam absolūti ķīlnieki. Izlasām kādā portālā ziņu par skolas slēgšanu, nezinām, ko ar šo informāciju darīt – skatāmies pagātnē un savās emocijās. Ja runājam par skolām un vajadzību kādu slēgt, tad jānoliek malā savas emocijas, jāliek centrā skolēna intereses un jāstrādā ar datiem: ko tie mums rāda? Un nemitīgi jāvērtē: vai ar šiem datiem pietiek, lai pieņemtu lēmumu? Ko mēs varam no tiem secināt? Kādus datus vēl vajag? Pretējā gadījumā gudrus lēmumus pieņemt nav iespējams,” rīcības plānu iezīmē Dace Namsone.

Viņa norāda: ne jau katru skolu vajag slēgt tāpēc, ka tā ir maza. Jautājums ir par mērķi – kā būtu labāk skolēniem? Vai šajā skolā kvalitāte gadījumā nav tāda, ka šodienas it kā ieguvums (skola bērnam tuvāk, vecākiem un skolotājiem ērtāk utt.) būtiski ietekmēs bērna nākotni? “Proti, kad vajadzēs stāties vidusskolā, tālāk apgūt profesiju, var izrādīties: skolēniem nav ielikti pamati to priekšmetu apguvei, kur nākamais līmenis balstās uz iepriekš apgūtajām zināšanām. Pēc šāda principa ir uzbūvēta mācīšanās matemātikā un visi dabaszinātņu priekšmeti. Ja sešu gadu laikā nav apgūti pamati, tad nākamajā izglītības posmā tikt līdzi mācībās skolēnam būs ļoti grūti. Pamati ir konkrētas prasmes un lietu izpratne. Tā ir liela problēma! Jā, šodien varbūt skolēnam to nevajag. Šodien varbūt gribas, lai visiem ir ērta ikdiena. Taču, kad vajadzēs apgūt profesiju, tas var izrādīties nopietns šķērslis.  Otra lieta – skolai bērniem vajadzētu iedot sajūtu, vēlmi, “draivu” kaut ko sasniegt. Nevis nolemtību – mums ir labi tā, kā ir.”

Izglītības eksperte aicina uz skolu jautājumu un datiem paskatīties vēl plašākā ietvarā: kāpēc pārējiem nodokļu maksātājiem ir jāmaksā par nekvalitatīvu izglītības procesu, kurš ir daudz dārgāks uz vienu bērnu mazā skolā? 

“Nav tā, ka katrs šīs skolas vecāks izglīto bērnu par savu naudu. Katrs no mums, kas maksā nodokļus, par to samaksā. Līdz ar to ir jābūt skaidrai atbildei. Ja gribam, lai visi nodokļu maksātāji turpina par to maksāt, tad kas ir tie labumi, ko šī skola dod? Ja dod, tad lai skola paliek neslēgta.”

Vai vecāki uzdod sev jautājumu: kādu es vēlos sava bērna nākotni?

Diskusijās par skolu slēgšanas jautājumu iesaistījušies arī vecāki – daļa ir par, daļa pret. “Vecākiem ne vienmēr ir pieejami dati par savu skolu, tāpēc reakcija var būt emocionāla,” norāda Dace Namsone, “taču vecākam ir jāuzdod sev jautājums: ko es sagaidu? Kādā profesijā es gribētu, lai mans bērns strādā? Kādas prasmes ir vajadzīgas, lai šajā profesijā būtu veiksmīgs? Vai vecāks spēj saredzēt, kurā virzienā izglītība pasaulē šodien dodas? Ja mēs atsaucamies uz kādu vienu slavenību, kas beigusi konkrēto lauku skolu, tas neraksturo kopējo skolas kvalitāti. Šis ir ļoti bieži dzirdams arguments, taču tas nebalstās datos. Tas drīzāk ir par izņēmumiem, nevis par reālo skolas izglītības kvalitāti. Vai vecāki aizdomājas par to, kas ar viņa bērniem būs pēc trīs, sešiem vai vairāk gadiem? Vai arī tad vecāki par šo visu tā līksmos? Tā ir cilvēka daba: ir ērti darīt tā, kā pierasts. Taču ir jāzudod sev jautājums: kāpēc mēs darām tā, kā darām?”