Meitene ar traģisku likteni, kas satricināja visu Latviju: Ancei joprojām nepieciešama palīdzība

Ar šo ģimeni iepazināmies pirms trīs gadiem. Viņi dzīvo Mālupes pagastā, netālu no Alūksnes. Ancei toreiz nebija pat divu gadiņu, un viņai bija nepieciešamas cilmes šūnu transplantācijas procedūras Polijas klīnikā, lai iespējami saglābtu meitenītes veselību. Toreiz Ances stāsts satricināja visu Latviju.
 

Projekta “Zaļā lampa” ietvaros labdarības fondā BeOpen meitenītei tika atvērts palīdzības konts. Mazās meitenītes traģiskajam dzīvesstāstam vienaldzīgo nebija –nedēļas laikā tika saņemti ziedojumi 36 tūkstošu eiro apmērā. 

Triju gadu laikā Ancītei ir vairākas reizes veikta cilmes šūnu transplantācija Polijas klīnikā, vairākas reizes izieti ilgtermiņa rehabilitācijas kursi Slovākijas klīnikā, papildus saņemta palīdzība arī Latvijā. 

Kad mazulīte tika paņemta no bērnunama, protams, Ivita ar vīru zināja, ka Ancei ir veselības problēmas, taču to, kas atklājās vēlāk, bija grūti iedomāties. 

Meitenīte nokļuva slimnīcā ar krampjiem, bezsamaņā. Izmeklējot bērniņu, atklājās, ka Ancītei pirmajos četros dzīves mēnešos ir lauztas abas rokas, abas kājas, vairākas ribas, neskaitāmi galvas smadzeņu bojājumi, asinsizplūdumi smadzenēs un pat plaisa galvaskausā. Traumas bijušas dažādu vecumu, tās nebija gūtas vienā reizē, bet vairākās...un visi lūzumi sadzijuši bez sniegtas medicīniskās palīdzības. Iemesls – vardarbība. Bet Ance piedzima vesela.

 
Četru mēnešu vecumā Ancīte neturēja galvu, nesēdēja, ēda caur zondi, nesmaidīja, emocijas neizrādīja. Viņai bija bail pieskarties. Smagākais bija biežās epilepsijas lēkmes, kuras pirmo divu dzīves gadu laikā Ancei bija katru dienu vairākas reizes dienā, dažkārt pat 20 reizes dienā. Pēc lēkmēm Ance gauži raudāja. No gūtajām traumām redzes nervā attīstījās atrofija, un meitenīte kļuva neredzīga.

Cilmes šūnu transplantācija izrādījās efektīva, un divu gadu laikā Ances stāvoklis uzlabojās. Tagad viņa var sēdēt ratiņos, daļēji turēt galvu, viņu var drošāk paņemt rokās, apskaut, piespiest sev klāt. Viņa tagad var pagaršot nedaudz arī no karotītes, nevis ēst tikai caur zondi. Meitenīte iemācījusies izpaust savas emocijas, iemācījusies smieties, saņemot ģimenes lielo mīlestību. Pats galvenais – Ancei pazuda epilepsijas lēkmes! 

Diemžēl, redzi meitenītei atgūt neizdevās, bet ir cerības kaut daļēji uzlabot redzes funkciju, jo pēc terapijas ar cilmes šūnām šobrīd meitenīte spēj atšķirt tumsu no gaismas, viņa pagriež galviņu gaismas virzienā. 

Lai Ancītes fizisko stāvokli turpinātu attīstīt un uzturēt iespējami labākā stāvoklī, cilmes šūnu transplantācija ir jāturpina, tāpat jāturpina rehabilitācijas kursi rehabilitācijas centrā Adeli Slovākijā. Šobrīd Ancītei ir stipri sasprindzināti muskuļi, tāpēc sāpīgi ir sēdēt un stāvēt. Ļoti grūti viņu apģērbt. Stiprās spastikas dēļ ir bažas par iespējamiem gūžas locītavu izmežģījumiem. Vienlaikus, nevienādi saspringstot muskuļiem, veidojas asimetriska stāja, un kreisā kājiņa paliek īsāka. Pēc pēdējā rehabilitācijas kursa Slovākijā šī asimetrija tika veiksmīgi novērsta. 

Lai uzturētu bērniņu bez būtiskām deformācijām un lai nebūtu vajadzīga koriģējoša operācija, rehabilitācija jāturpina.

Pirms trim gadiem saziedotie līdzekļi ir izsmelti, un turpmākajai Ancītes dzīves kvalitātes uzlabošanai ir nepieciešams mūsu visu atbalsts. Turpmākajiem diviem, trim gadiem ir nepieciešami vismaz 25 tūkstoši eiro (izmaksas kopā ar speciālistiem Latvijā un Slovākijā vēl tiek precizētas).
 

Labdarības fondā BeOpen ir atvērts konts mērķziedojumiem Ancei. No ziedojumiem netiek ieturēta nekāda komisijas maksa. Visa ziedotā nauda 100% apmērā nonāk tam paredzētajam mērķim.
 

Ziedot iespējams:

Labdarības fonds BeOpen
Reģ. Nr. 50008218201
Konta nr. LV74CBBR1123215500710
SWIFT: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)
Ziedojuma mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Ancei Tētai.

Labdarības fondam BeOpen ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem saņemt nodokļu atvieglojumus.

Vienlaikus, no 26. novembra līdz 3. decembrim ir pieslēgts labdarības tālrunis 90006384 (1 zvans = 1,42 eiro).

Kā Ancīte ienāca ģimenē

Lēmums pieņemt Ancīti tika pieņemts ģimenei sāpīgu un traģisku pārdzīvojumu rezultātā. Toreiz Ivita ar vīru jau bērniem paziņoja, ka ģimenē būs vēl viens bērniņš. Visi priecājās un gatavojās šim notikumam, taču grūtniecība pārtrūka. Ivita to pārdzīvoja ļoti smagi. Tieši tajā laikā viņa uzzināja, ka organizācijā “Plecs” ir nonākusi četrus mēnešus veca, ļoti novājināta meitenīte, kurai tiek meklēta audžuģimene. Ģimenes padomē visi uzklausīja stāstu par Anci, izvērtēja visus “par” un “pret”, un nolēma, ka tā nav nejaušība – Ance jāved mājās.

19 FOTO

Ancīte

+ 15

Skatīt visus

Ivita pēc izglītības ir mediķe – strādājusi ambulancē par ārsta palīgu. Viņa ticēja, ka viņas medicīniskā pieredze palīdzēs mazuli atveseļot. Saprata, ka būs grūti, Ttču nedomāja, ka meitenei ir tik smagas traumas un tik nopietnas sekas.
 

Ģimene dzīvo Ivitas vecāku mājā. Tā ir plaša, ar sešām istabām, bet ļoti veca, un tai nepārtraukti nepieciešams remonts te vienā, te otrā stūrī. Bet pērn ģimenes padomē kopā ar lielajiem bērniem viņi pieņēma lēmumu uzņemt ģimenē  vēl divas māsiņas. Šobrīd Keitai ir četri gadi, bet mazākajai, Rebekai, ir gadiņš, un viņa nupat iemācījusies pati iet savām kājiņām. Tagad ģimenē ir deviņi bērni.
 

Latvijas lepnums

Nupat, valsts svētku dienā, 18. novembrī, visi varējām TV3 ēterā vērot aizkustinošo un sirsnīgo ceremoniju “Latvijas lepnums 2024”. Desmit laureātu vidū nominācijā ĢIMENE žūrija Latvijas lepnuma balvu piešķīra arī Ivitai Kļaviņai, mazās Ances audžumammai.
 

Draudzene šuvēja Ivitai un meitenēm uzšuva jaunas kleitas dalībai šajā ceremonijā. Ivitas stāsts un ģimenes vienotība beznosacījuma mīlestībā visos izraisīja gan cieņu, gan apbrīnu. Pati Ivita neuzskata, ka dara ko īpašu. “Es domāju, ka vienkārši dzīvoju pēc labākās sirdsapziņas,” viņa mulsi atsaka.

Bet patiesībā aiz kadra paliek liels ikdienas darbs, rūpes, satraukumi, un tikai vistuvākie zina, cik lielas sadzīviskās problēmas jārisina, cik rūpīgi jāplāno ģimenes ļoti pieticīgais budžets, lai bērni būtu ne tikai aprūpēti, bet arī varētu augt un attīstīties.
 

Bērni

Vecākajai meitai Ievai ir 22 gadi. Viņa mācās tehnikumā, būs speciāliste skaistumkopšanas jomā. Inesei ir 19. Viņa jau sen zināja, ka grib studēt medicīnu, lai varētu gan turpināt palīdzēt savai māsiņai, gan daudziem citiem bērniem ar īpašām vajadzībām. Tā kā Inese pati piedzima priekšlaicīgi, viņai bija dažādas veselības problēmas un bērnībā lieli laika posmi pavadīti dažādās rehabilitācijās, viņa īpaši skaidri redz šo zināšanu vērtību un ļoti mērķtiecīgi uz to virzās.
 

Jānim ir 17 gadu. Nikam – 16 gadi. Niks bija pirmais bērns, kuru Ivita paņēma aizbildniecībā – abi ar vīru vēlējās, lai viņu Jānim būtu brālītis un draugs. Vecāki Latvijas audžuģimeņu biedrībā ir izgājuši speciālu apmācības kursu audžuģimenēm un ieguvuši specializētās audžuģimenes statusu, kas ļauj uzņemt ģimenē bērnus ar smagiem funkcionāliem  traucējumiem. 

“Mēs ar vīru paši esam no kuplām ģimenēm. Māja mums ir vienkārša, bet plaša. Bērni ir mūsu dzīves jēga. Un mēs domājam, ka mūsu mīlestības pietiks vēl vienam mazulim, kuru dzīve ir apdalījusi,” saka Ivita. Nikam bija aizkavēšanās attīstībā, taču rūpes, mīlestība un rehabilitācija deva rezultātu: šobrīd viņš mācās 9. klasē parastā skolā – tas ir milzīgs sasniegums.
 

Ilzei ir 14, tāpat kā Marinai, kurai šī ir jau trešā audžuģimene. Marinai ir autiskā spektra traucējumi, vidēji smaga garīga atpalicība, bet viņa ir ļoti maiga un sirsnīga meitene, visas ģimenes mīlule. Kopš Marina dzīvo šajā ģimenē, arī viņas progress ir ievērojams.
Mazākās ir trīs audžumeitenes: Ance, Keita un Rebeka.

Vecākie bērni ir ļoti atsaucīgi, atbildīgi un strādīgi. Viņi pabeiguši mūzikas skolu (spēlē klavieres, flautu, ģitāru, akordeonu), dejo tautas deju ansamblī, dzied  korī, ansamblī, gūst panākumus skolas olimpiādēs. Mājās goda vietā vecāki iekārtojuši speciālu plauktu kausiem, balvām un goda diplomiem.

Ivita ir sarūgtināta, kad saskaras ar viedokli, ka viņi audžuģimenes statusā saņem lielus pabalstus. Protams, bez valsts atbalsta tikt galā būtu neiespējami, taču ar šīm summām knapi pietiek, lai savilktu galus kopā. Uz tik kuplu ģimeni arī rēķini ir ievērojami.
Drēbes, apavi, telefoni, internets, benzīns, mācību grāmatas, skolas somas, ārsti, zāles... Un, iedomājieties, ko nozīmē iepirkt produktus katrai dienai un gatavot siltu ēdienu 11 cilvēkiem! 
 

“Brokastīs mums bieži ir biezputra, omlete. Pārslas vai sieriņi uz visiem – tas būtu  dārgi. Tāpēc pusdienās pamatēdiens ir kartupeļi, makaroni, zupas,” stāsta Ivita. 

Ļoti palīdz vīrs Aivars, kurš labprāt gatavo ģimenei veselīgas maltītes. 

Viņiem ģimenē ir daudz svētku – vārda un dzimšanas dienas. Jubilejas reizēs Ivitas brāļi un māsas ar savām ģimenēm apciemo arī audžubērnus, kuri līdz ar to ieguvuši ne tikai mammu un tēti, bet arī vecmāmiņu un daudz radus.