Māsiņām Amēlijai un Karlīnai nepieciešama mūsu palīdzība smagu slimību ārstēšanā

Vecākā, Amēlija, piedzima priekšlaicīgi, viņai tika veiktas vairākas smagas operācijas, ārsti ilgu laiku cīnījās par viņas dzīvību. Jaunākā, Karlīna, dzemdību laikā cieta no infekcijas, arī viņu nācās glābt. Gada vecumā meitenīte vēl nespēja noturēt galviņu. Visus šos gadus vecāki pašaizliedzīgi un varonīgi cīnās par savu meitu veselību.

Šai ģimenei jau pagājušā gada decembrī palīdzējām savākt līdzekļus, lai apmaksātu ārstēšanu. Gada laikā, pateicoties mammas un speciālistu intensīvam darbam, izdevās sasniegt nereālus rezultātus. Ārstēšana pamazām uzrāda panākumus, taču abām meitenēm tā jāturpina, un mūsu palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Amēlija 

“Amēlija ir vecākā meita. Neskatoties uz perfektu grūtniecību, viņa piedzima priekšlaicīgi 26 nedēļu vecumā un svēra vien 950 g. Dzemdības sākās strauji, viņas smadzenes cieta no skābekļa trūkuma un smagas asiņošanas. Tobrīd neviens nevarēja pateikt, kā tas beigsies. Bērniņa ķermenis nebija gatavs dzīvot šajā pasaulē – ne sirds, ne elpošanas, ne gremošanas sistēmas nedarbojās normāli. Ārsti cīnījās par manas meitas dzīvību. Mēs ar viņu slimnīcā pavadījām 3,5 mēnešus. Amēlijai tika veiktas četras sarežģītas operācijas. Rezultātā – diagnosticēta cerebrālā trieka,” stāsta viņas mamma Anna.

Vecāki nekavējoties uzsāka Amēlijas rehabilitāciju. Viņi izmantoja visas iespējamās nodarbības valsts programmas ietvaros, paši apmaksāja fizioterapeita, logopēda, peldēšanas un citus speciālistus. 

Trīs gadu vecumā ārsti atklāja bīstamu cistu meitenes mugurkaulā un veica operāciju, kas, par laimi, bija veiksmīga.

“Tagad Amēlijai ir 5 gadi,” stāsta mamma, “viņa ir ļoti drosmīga cīnītāja un gudra meitene, mīļa, inteliģenta. Viņa visiem smaida, ir aktīva, viņai patīk zīmēt, dejot, dziedāt.”

Tagad lielā problēma ir tā, ka meitene aug un spasticitātes dēļ viņas kāju muskuļi ir saīsinājušies un izveidojusies saistaudu kontraktūra. Labā pēda ir mazkustīga. Amēlijai nepieciešama operācija, lai atbrīvotu muskuļus un novērstu turpmāku kāju deformāciju. Barselonas klīnikas speciālisti ir gatavi veikt šo operāciju.

“Amēlija šogad ir daudz sasniegusi. Domāju, ka tie ir netipiski labi rezultāti cerebrālās triekas diagnozei. Viņa ir kļuvusi patstāvīgāka, pārvietojas pati, gan ortozēs, gan speciālos ortopēdiskajos apavos. Mūsu mērķis – saglabāt sasniegto un doties tālāk,” apņēmīgi saka mamma.
 

Karlīna

Tiklīdz vecāki bija emocionāli atguvušies no šiem pārdzīvojumiem, Anna saprata, ka ir otrā bērniņa gaidībās. Arī ar Karlīnu grūtniecība sākumā noritēja perfekti. Taču beigās Anna saslima ar vīrusu infekciju. Slimība bija smaga. 

“Ārste nepievērsa uzmanību tam, ka man bija sliktas analīzes," atceras Anna. "Kādā brīdī es pēkšņi sapratu, ka bērns nekustas. Devos uz pārbaudi, man iedeva noklausīties bērna sirdsdarbību, ieteica apēst konfekti un nomierināties. Mani palaida mājās. Visu nakti negulēju. No rīta devos jau uz Stradiņa slimnīcu. Tur ārsti mani uzreiz aizveda uz operāciju zāli un teica, ka situācija ir kritiska, un bērniņa glābšanai laika ir ļoti maz.”

Anna joprojām ar asarām atceras to dienu: “Man vienkārši trīcēja rokas. Pēc tam kļuva slikti, un ārstiem nācās glābt gan mani, gan bērniņu.”  

Tiklīdz Karlīna piedzima, viņu nekavējoties aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Izrādījās, ka bērnam ir infekcija. Stāvoklis bija smags, meitenītei sākās asins saindēšanās. Skābekļa trūkuma dēļ dzemdību laikā viņai radās hipoksijas radīti smadzeņu bojājumi. Pirmajās dienās mazulīte nevarēja pati elpot. Pēc nedēļas mammu un meitiņu pārveda uz Bērnu slimnīcu. Karlīna trīs nedēļas pavadīja intensīvajā terapijā. 
 

“Karlīna varēja izmantot tikai vienu roku, otra bija piespiesta pie ķermeņa. Mums paveicās, ka izdevās nokļūt Bērnu slimnīcas speciālajā programmā “Follow up”, kur pastāstīja, kā strādāt ar šādiem bērniem. Mums paveicās, ka tajā brīdī atbrīvojās pieraksts pie neirologa un rehabilitologa. Ārsts teica, ka Karlīnai ir spastiska tetraparēze. Un ka bērns, visticamāk, nekad nestaigās,” stāsta Anna.
 

Tad nejaušības dēļ viņiem izdevās pierakstīties uz rehabilitācijas kursu Bērnu slimnīcā. Rezultāti uzreiz bija jūtami. Karlīna kļuva nedaudz spēcīgāka, ar mammas atbalstu sāka celties uz rokām. Taču gada vecumā viņa joprojām bija guļošs un pasīvs bērniņš. 
Mājās viņi nekavējoties sāka rehabilitēt savu otro meitu: masāžas, peldbaseins, fizioterapija. Tagad vecāki abas savas meitenes veda pie speciālistiem un par visām vizītēm maksāja paši. Tam tika iztērēti visi jaunās ģimenes līdzekļi. 

Ir pagājuši divi gadi, kopš Karlīnai tika diagnosticēta cerebrālā trieka. Anna joprojām atceras to dienu neirologa kabinetā un vārdus: “Mēs nezinām, kā tas viņu ietekmēs nākotnē, vai viņa spēs rāpot, staigāt un runāt.” 
 

“Atceros, ka pēc vizītes es izplūdu asarās… Mana sirds vēl nebija sadzijusi pēc visiem notikumiem ar pirmo meitiņu, un nu tā pilnībā sašķīda. Bet laiks negaida, un tu nevari atļauties ieslīgt depresijā vai emocionālā vājumā. Un nevienu neinteresē tavs maciņa biezums,” saka mamma.

Tagad Karlīnai ir trīs gadi. Nodarbību rezultātā gada laikā notikušas lielas pārmaiņas, kas pirms tam vecākiem šķita nereālas. Karlīna kļuvusi spēcīgāka, viņai ir vieglāk nostāvēt pašai. 
 

“Viņa var pati nostāvēt, turēties pie mēbelēm, spert pāris soļus – un tas mums šķiet kā brīnums. Viņa pareizāk tur kājas, daudz labāk izjūt savu ķermeni, iemācījusies pārvietoties ar rollatoru. Protams, viņai ir nepieciešamas speciālas, individuāli izgatavotas potīšu ortozes. Roku kustības kļuvušas daudz ātrākas un vieglākas.  
Mana meita iemācījās ēst ar karoti. Viņa ir sākusi runāt. Protams, viņai ir grūtības ar vārdu izrunu, bet daudzus teikumus viņa izrunā skaidri un skaisti – tas ir liels progress. Kopumā pārmaiņas ir bijušas neticamas, mēs esam ļoti priecīgi, jo pat neticējām, ka kaut kas tāds iespējams. 
Liels paldies visiem, kas mūs atbalstīja, bez jums mēs nebūtu spējuši visu izturēt. Mums katru dienu nākas pārvarēt milzīgas grūtības. Mēs smagi strādājam, īpaši meiteņu tētis, lai samaksātu par ārstēšanos. Pateicoties jums, mēs varam justies nedaudz stabilāk un cerīgāk,” teic Anna.

Abas māsas viena otru dievina. “Pat viņu mīļākā dziesma ir viena un tā pati,” Anna smejas – “Dancing Queen”, ABBA. 

Rehabilitācija abām ir pastāvīga nepieciešamība. Ar to, ko nodrošina valsts programma (četras nedēļas gadā), nepietiek. Rezultātus var sasniegt tikai ar intensīvām nodarbībām. Bet tas ir ļoti dārgi.

Pieņemt situāciju un atrast līdzsvaru

Anna pati nāk no daudzbērnu ģimenes, viņa studēja mākslu un modes dizainu un sapņoja par to, taču, kad piedzima meitas, viņām bija nepieciešams viss mammas laiks un enerģija. Tomēr tagad Anna pasniedz stundas Mākslas skolā un ir ļoti apmierināta ar šo darbu. Lai gan tas ir grūti, viņai patīk strādāt ar bērniem. Kamēr Anna ir skolā, Karlīna ir kopā ar vecmāmiņām. Amēlija apmeklē bērnudārzu, kur ir saprotošas un atbalstošas audzinātājas.

Anna uzskata, ka bērnu intereses ir viņas dzīves prioritāte. Taču, ja iespējams, nedrīkst aizmirst arī par pašrealizāciju. Tas palīdz noturēties virs ūdens. 
 

“Ir grūti pieņemt to, kas noticis. Kad piedzima manas meitenes, es vispār nebiju gatava būt divu īpašu bērnu mamma. Piedzīvoju gan panikas lēkmes, gan asaras, esmu apmeklējusi psihoterapeitu. No bezcerības kādā brīdī mani vienkārši bija pārņēmusi depresija. Taču man izdevās izkļūt no šī stāvokļa un atrast līdzsvaru.

Mēs ar vīru pieņēmām šo situāciju. Tagad zinu, ka esam uz pareizā ceļa. Ir liktenis. Un ir kaut kas ārpus mums pašiem.  Tikai tur, augšā, kāds zina visu… 

Esmu sapratusi pašu galveno: tu vari būt laimīgs jebkurā situācijā, lai arī kāda tā būtu. Jo laime ir tevī pašā.

Agrāk biju perfekcioniste, bet dzīve man iemācīja, ka var veidot jebkādus plānus, taču tie var krasi mainīties vienā mirklī. Un tas ir jāpieņem.

Ar vīru kopā esam jau 10 gadus. Viņam ir zelta rokas, viņš ir kā mierīga osta, kas glābj mani no vētras, un brīnišķīgs tētis. Mēs esam viena komanda. Esam iemācījušies saprast, ka mūsu dzīve ir citādāka, un tas ir normāli. Lai neizdegtu, cenšamies, kad vien iespējams, doties ciemos, tikties ar draugiem, un redzam, ka mūsu draugi mūs nav aizmirsuši.,” stāsta māsiņu mamma.

Kā palīdzēt

Abas meitenes gaida klīnikās Barselonā un Slovākijā. Viņām nepieciešamas operācijas Barselonas klīnikā un īpaša rehabilitācija “Adeli” medicīnas centrā Slovākijā.  

Visas programmas izmaksas Karlīnai vēl tiek precizētas, taču jau tagad ir skaidrs, ka summa pārsniegs 12000 eiro. Savukārt Amēlijas operācijas izmaksas paredzamas 7000 eiro apmērā. 

Kopējā summa, kas nepieciešama abām meitenēm gada laikā, ir vismaz 19 000 eiro. 

Labdarības programmas “Zaļā lampa” ietvaros līdz 24. decembrim ir atvērts palīdzības tālrunis 90006384. Zvans maksā 1,42 eiro. 
 

Labdarības fonds “BeOpen” atvēris īpašu kontu, lai palīdzētu Karlīnai un Amēlijai. Par šo naudu netiks iekasēti procenti vai komisijas nauda.
 

Labdarības fonds BeOpen
Reģ.Nr. 50008218201
Konta Nr. LV94CBBR1123215500350
Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)
Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Karlīnai un Amēlijai

Labdarības fondam BeOpen ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem (gan privātpersonām, gan uzņēmumiem) saņemt nodokļu atvieglojumus.