Šokējošs atklājums: kādā Latvijas uzņēmumā 12 darbinieki cietuši no seksuālās vardarbības

"Mēs zinājām, bet nedomājām, ka ir tik slikti..."

"Pagājušajā gadā mani uzaicināja uz vienu uzņēmumu, kur pēc darbinieku apmierinātības anketas izpētes atklājās satraucoša statistika – 12 darbinieki gada laikā bija cietuši no seksuālās vardarbības. Turklāt 20% no visa kolektīva bija novērojuši seksuālās vardarbības gadījumus, taču neviens nebija ziņojis," biedrības "Skalbes" tiešsaistes seminārā "Eiropas diena noziegumos cietušajiem 2025" stāsta Līga Bērziņa. Šie skaitļi ir satricinoši, jo tie norāda ne tikai uz seksuālās vardarbības izplatību, bet arī uz to, cik izplatīta ir klusēšanas kultūra darba vidē.

Bērziņa bija satriekta un uzdeva jautājumu uzņēmuma vadītājam: "Kā tas ir iespējams?" Atbilde pārsteidza: "Mēs zinājām, bet nedomājām, ka ir tik slikti..." Šāda attieksme parāda, ka vadītājiem nereti ir informācija par notiekošo, bet viņi izvēlas nerīkoties, iespējams, baidoties no reputācijas zaudēšanas vai nezinot, kā pareizi rīkoties šādās situācijās.

Bērziņa uzsver, ka darbavietā notiek tikai tās lietas, ko akceptē viss kolektīvs. Tas nozīmē, ka vardarbība – neatkarīgi no tās formas – emocionāla, fiziska vai seksuāla – notiek tikai tad, ja tā ir klusēti pieņemta. Šī klusēšanas kultūra ne tikai aizsargā pāridarītājus, bet arī normalizē vardarbību, padarot cietušos neaizsargātus un izolētus.

Nespēj pateikt “Nē”

Līga Bērziņa norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc cietušie par seksuālo vardarbību darba vietā klusē, ir bailes no sekām, piemēram, darba zaudēšanas, reputācijas sabojāšanas vai vēl sliktāk – izsmiekla un stigmatizācijas. Turklāt bieži vien pāridarītāji ieņem augstākus amatus vai ir cieši saistīti ar vadību, kas rada varas disbalansu un vēl vairāk iebiedē cietušos.

Papildu iemesli klusēšanai ir:

• Nepārliecinātība par savām tiesībām un par to, kas tiek uzskatīts par seksuālu vardarbību;
• Zema pašapziņa un kauns, kas liek cietušajiem uzskatīt, ka viņi paši ir vainīgi notikušajā;
• Neuzticēšanās uzņēmuma sistēmai un šaubas par to, vai sūdzības tiks uztvertas nopietni;
• Jaunie darbinieki – īpaši neaizsargāta grupa. 

Īpaši neaizsargāti seksuālās vardarbības priekšā ir jaunie darbinieki, jo viņi bieži vien:

• Nezina savas tiesības un nav informēti par to, kas tiek uzskatīts par veselīgu darba vidi,
• Trūkst izpratnes par robežu pārkāpumiem un to, kad kolēģa vai priekšnieka uzvedība kļūst par seksuālu uzmākšanos,
• Nespēj pateikt “nē”, jo vēlas parādīt sevi labus darbiniekus,
• Jūtas atkarīgi no vadītājiem vai pieredzējušākiem kolēģiem, kas viņus padara viegli manipulējamus,
• Cenšas pielāgoties un izpatikt, lai kāptu pa karjeras kāpnēm, bieži vien ignorējot robežu pārkāpumus, lai nepazaudētu karjeras iespējas.

Šī vēlme pielāgoties un "neizcelties" noved pie tā, ka jaunie darbinieki kļūst par vieglu mērķi manipulatīviem un ļaunprātīgiem kolēģiem vai vadītājiem.

Pāridarītāji testē, cik tālu var iet

Vardarbība darba vidē sākas pakāpeniski, bieži vien ar robežu testēšanu. "Parasti pāridarītāji testē, cik tālu ar kuru darbinieku var iet," skaidro Līga Bērziņa. Tas var sākties ar nevainīgu joku vai komplimentu, kas pakāpeniski kļūst aizvien uzmācīgāks. Ja cietušais klusē vai izliekas, ka nejūt diskomfortu, pāridarītājs uztver to kā piekrišanu un turpina pārkāpt robežas.

Grūmings darba vidē ir viens no manipulācijas veidiem, kurā pāridarītājs pakāpeniski veido emocionālu vai profesionālu atkarību no upura, lai vēlāk izmantotu to seksuālai vai citai ekspluatācijai. Sākumā pāridarītājs izturas draudzīgi un izpalīdzīgi, bet pamazām izolē upuri no citiem kolēģiem, pārkāpjot arvien vairāk personīgo robežu.

Diskriminācija pēc ārējā izskata

Latvijā joprojām pastāv seksistiskas prasības pret sievietēm darba vidē. Līga Bērziņa min piemēru, kur kādā uzņēmumā sievietēm tika uzspiests vilkt svārkus, augstpapēžu kurpes un izlaist matus, lai gan tas nebija saistīts ar veicamajiem darba pienākumiem. Viena darbiniece iesniedza sūdzību, jo pēc kājas savainojuma nevarēja kādu laiku vilkt augstpapēžu kurpes. Rezultātā viņa saņēma naidīgus komentārus.

Kā pasargāt sevi un citus?

Līga Bērziņa uzsver: "Viss sākas ar to, ka mēs nospraužam robežas ar vārdu 'Nē'." Tomēr ne visiem ir viegli pateikt "nē", jo tas prasa pārliecību par sevi un izpratni par savām tiesībām. Ja pāridarītājs ignorē pirmo "nē", tas jāatkārto skaidri un stingri.

Ieteikumi, kā pasargāt sevi un citus no seksuālās vardarbības darba vidē:

• Izveidot anonīmu ziņošanas sistēmu, lai cietušie un liecinieki varētu ziņot par pārkāpumiem bez bailēm no atriebības,
• Dokumentēt un vākt pierādījumus par seksuālās vardarbības gadījumiem, lai nepieciešamības gadījumā tos varētu izmantot tiesvedībā,
• Veidot atbalstošu un izglītojošu darba vidi, kurā tiek aktīvi skaidrotas darbinieku tiesības un pienākumi, kā arī veselīgas komunikācijas robežas.
• Rīcība sākas ar izglītību un drosmi runāt.

"Seksuālā vardarbība darbavietā ir problēma, kuru var risināt tikai tad, ja par to runā atklāti un bez bailēm," uzsver Līga Bērziņa. Tikai veicinot izpratni un drosmi aizstāvēt savas tiesības, ir iespējams izskaust vardarbību darba vidē un veidot veselīgu un atbalstošu darba kultūru.