Vai skolotāji un vecāki labāk redz vienu otru nākam vai tomēr ejot? Un kāpēc vecāku sapulce bieži ir bubulis?

Sadarbība ir tad, ja labāk redz nākam, nevis ejam

"Kad mans pirmais bērns sāka iet skolā, es ļoti gribēju uzzināt, kā viņam iet. Satiku klases audzinātāju pie skolas un jautāju: 'Kā tad manam bērnam klājas?' Un atbilde bija: 'Nav nekādu sūdzību.' Bet man gribējās dzirdēt arī kaut ko labu. Ka kāds skolā pamana, kā viņam iet, " piedaloties Latvijas Universitātes rīkotajā diskusijā "Skola un vecāki: Kā veidot veiksmīgu sadarbību?", pauda vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. 

"Veiksmīga sadarbība, manuprāt, sākas tajā brīdī, kad abas puses – gan skolotāji, gan vecāki – viens otru labāk redz tomēr nākam, nevis ejam,” atzina Akmentiņa- Smildziņa, uzreiz norādot uz problēmu, kas bieži vien stāv ceļā kvalitatīvai komunikācijai: bailes un aizspriedumi. “Diemžēl vēl aizvien mums ir saglabājušās tās vēsturiskās bailes – abas puses it kā stāv pretī viena otrai, gatavas aizstāvēt, nevis sadarboties.” 

Šī vēlme būt sadzirdētam un sajust, ka skola redz bērnu kā personību, nevis tikai sekmju tabulu, diskusijā izskanēja vairākkārt. Un šeit sākas sadarbības būtība – ar interesi un cilvēcīgu pieeju, ne tikai formālām sanāksmēm. Diskusijā vairākkārt arī tika uzsvērts, ka veiksmīga sadarbība nevar balstīties tikai uz tikšanos krīzes brīžos. Jo bieži vien skolas un vecāki satiekas tikai tad, kad ir problēmas.
 

Lai veidotos uzticība un savstarpēja izpratne, komunikācijai jābūt regulārai un nepiespiestai. Ne tikai informācijai par sekmēm, bet arī par to, kā bērns jūtas klasē, vai viņam ir draugi, vai viņš nav palicis nepamanīts lielajā skolas pasaulē.

Cēsu 2. pamatskolas direktore Ija Brammane dalījās pieredzē par inovatīvu pieeju – trīspusējām sarunām, kurās piedalās bērns, vecāki un skolotājs, bet galvenais runātājs ir pats skolēns: "Mēs sākām šīs sarunas, lai bērns varētu pastāstīt par saviem mērķiem, sajūtām un pieredzi. Vecākiem savukārt bija jāmācās klausīties. Mēs janvārī pārrunājām ar skolotājiem, kā mums ir gājis, un viens no secinājumiem bija: pieaugušajiem bieži vien jāmācās klausīties un pateikt paldies. Jo bērni no viņiem mācās.  Savukārt bērniem ir jāmāca pateikt paldies tētim, ka viņš aizved uz pulciņiem, pateikt paldies mammai, ka viņa sataisa to sviestmaizi. Mēs pieaugušie reizēm aizmirstam pateikt paldies un te ir tas stāsts par to, ka bērni no mums mācās."

Tieši pateicība un savstarpēja atzinība esot tas, ko skolas vidē nereti tiek aizmirsts. Un tas ir pamats veiksmīgai sadarbībai – ne tikai risināt problēmas, bet arī svinēt panākumus un vienkārši pateikt paldies. Akmentiņa - Smildziņa gan norāda, ka pēc kovida neesot nemaz iespējas cilvēciski parunāties ar skolotājiem un viņiem klātienē pateikt paldies.

Vai vecāku sapulce ir bubulis vai iespēja?

Viens no diskusijas "karstajiem punktiem" bija jautājums par vecāku sapulcēm. Daudziem tās asociējas ar formālām prezentācijām, garlaicīgiem paziņojumiem un pirkstu kratīšanu.  "Man liekas, ka tas ir trakākais, kas var notikt – tu aizej uz vecāku sapulci, gribi dzirdēt, kā tavam bērnam iet, bet skolotājs uzliek prezentāciju un stāsta kaut ko, kas nav būtiski," pauda Akmentiņa-Smildziņa. Viņa norādīja, ka īpaši lielajās skolās bieži trūkst cilvēciskas aprunāšanās. Viņa dzirdējusi no vecākiem, ka viņi labprāt pajautātu skolotājai kaut vai privāti, kā veicas viņu bērnam, bet baidās, jo visur tik daudz izskandināts, kā skolotāji ir izdeguši, noguruši utt. Neviens, protams, nenoliedz to, bet zināt, kā iet bērnam (kaut vai par to, vai viņš nesaskaras ar mobingu vai pats to neveic) gribas katram vecākam. 

Tomēr diskusijas dalībnieki vienojās – vecāku sapulce ir milzīgs resurss, ja to izmanto pareizi. Skolas direktore Brammane piekrita: "Mums šobrīd ir dažādi formāti. Viena no vecāku sapulcēm ir Ziemassvētku rotājumu gatavošana kopā ar vecākiem. Mēs arī sapulcēs pajautājam – kas ir tas, ko jūs gribat zināt? Nevis sākam ar skolas misiju un vīziju, bet ar praktiskām lietām."

Vecāku un skolas lomas: robežas un iespējas

Sadarbībā svarīgas ir ne tikai sarunas, bet arī skaidras lomas un atbildības sadalījums. Kā norādīja Brammane, laba sadarbība ir tad, kad skolas vadībai nav jāiesaistās katrā jautājumā, jo skolotāji un vecāki paši veiksmīgi komunicē.
 

"Ir jāsaprot – vispirms jautājumus risina ar klases audzinātāju vai mācību priekšmeta skolotāju. Tikai tad, ja nav iespējams rast risinājumu, jautājumu virza tālāk," uzsvēra Cēsu 2. pamatskolas direktore.

Diskusijā tika pieminēti arī gadījumi, kad vecāki, neraugoties uz skolotāju atvērtību, izvēlas uzreiz rakstīt direktoram vai publiski sūdzēties sociālajos tīklos.  Tika arī atzīmēts, ka bieži vien robežas skolā ir izjukušas – gan tāpēc, ka sabiedrība ir mainījusies, gan tāpēc, ka skolas nav saņēmušas atbalstu, kā tās atjaunot.

Kā vecāki var palīdzēt?

Diskusijā izskanēja arī ļoti konkrēts jautājums: Vai vecāki var sniegt atbalstu skolai? Atbilde bija viennozīmīga – jā! "Vecāki ir ļoti gatavi palīdzēt, ja vien viņiem pasaka konkrēti, kas ir nepieciešams," atzina Akmentiņa- Smildziņa. 
 

Vai tā būtu eglītes sagādāšana Ziemassvētkiem, kopīga pasākuma organizēšana vai diskusijas vadīšana vecāku vidū par aktuālu tēmu – vecāki vēlas un var iesaistīties. Bet skolai ir jāzina, ko tieši lūgt, un vecākiem jāzina, ka viņu iesaiste ir novērtēta.

Visbeidzot, šīs sarunas galvenā atziņa ir skaidra – vecākiem un skolai nav jāstāv pretējās barikāžu pusēs. “Skola ir sabiedrības spogulis,” kā tika uzsvērts sarunas izskaņā. “Un mums visiem kopā – skolotājiem, vecākiem un bērniem – ir jāiemācās sarunāties, jāiemācās būt līdzās, jāiemācās teikt paldies.”

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv".