Tetjana un mazā Liza bija autobusā Sumi pilsētā, kad notika raķetes sprādziens...

Publicējam nerediģētu stāstu, lai atspoguļotu realitāti, kādu to redz Ukrainā esošie.

"Tetjana pastāstīja, ka viņi tajā dienā gatavojās apciemot vecmāmiņu. “Mēs devāmies uz pieturu un iekāpām tajā autobusā.” Viņa atcerās, ka, kad viņas iekāpušas autobusā, kāds zēns viņām atdevis savu vietu. Tas bija Kirils, tas pats skolnieks, kurš vēlāk palīdzēja atvērt durvis un glābt cilvēkus. 
 

“Autobuss bija piebāzts līdz malām. Mēs apsēdāmies uz sēdekļiem pie vidējām durvīm. Kāds teica, ka dzirdējis svilpienu. Es jau dzirdēju sprādzienu,” – Tetjana. 

“Pēc sprādziena cilvēki sāka doties prom. Es gribēju piecelties, bet nez kāpēc nevarēju. Un es turpināju sēdēt tādā pašā pozā, domādama, ka varbūt vēl kādas lauskas lidos. 
 

Es paskatījos uz meitiņu – viņa atvēra acis, ieraudzīja, ka esmu asinīs un sāka raudāt. Es sāku viņu mierināt,” atceras Tetjana. 

Tetjana ļoti baidījās no sprādziena, tāpēc domāja tikai par to, kā pēc iespējas ātrāk izkāpt no autobusa. Tikmēr citi pasažieri jau bija sākuši lēkt ārā pa logiem un drūzmēties uz izejas durvīm. 
 

“Kāda sieviete man sniedza roku, un es izkāpu. Visu uzmanību biju pievērsusi meitai, bet ar acs kaktiņu es redzēju cilvēkus, kas guļ apkārt. Kad izkāpām, stāvējām pie mājas un gaidījām. Cilvēki nāca klāt un jautāja, kā viņi varētu palīdzēt.” Tetjana gaidīja savu vīru, kurš ilgi brauca, jo iela bija bloķēta. 
 

Gan mazajai meitenei, gan viņas mātei gūtās traumas ir vieglas. Tie galvenokārt ir griezumi no stikla.

“Es vainoju sevi, ka aizbraucu trauksmes laikā. Ka mēs iekāpām tieši tajā autobusā... 
Meita pamazām attālinās no piedzīvotā, bet man ir pretēji. Kad braucam mašīnā, man ir sajūta, ka viss atkārtosies.”
 

P.S. Kirils – 13 gadīgs puika, kurš pēc raķetes trieciena izlēca pa logu, atvēra durvis no ārpuses un palīdzēja cilvēkiem izkļūt ārā. Tieši tādam ir jābūt vīrietim – atdod savu vietu sievietei ar bērnu un pēc tam glābj cilvēkus, tikai viņš vēl ir puika…"