Ginekoloģe, kas ārstējusi Holivudas zvaigznes

Dodoties uz tikšanos ar Oksanu omulīgā Zirgu ielas kafejnīcā, baidos, ka varētu viņu neatpazīt, taču atpazīstu uzreiz – vienīgais cilvēks pie galdiņiem, kas smaida, ir tieši viņa. Oksana malko īru kafiju un uzslavē – garšojot kā viņas iemīļotajā kafetērijā Ņujorkā. Oksana ir lieliska stāstniece – viņa spēj aizraut ar stāstiem par Ņujorku, ar anekdotiskiem atgadījumiem no ārstu dzīves, ar mīlestības pilniem vārdiem par vecākiem un neviltotu sajūsmu par savu suni Arbatu.
 

Pianiste par ginekoloģi

Katrs bērnībā ārsta apmeklējuma iespaidā ir ķēries klāt leļļu un rotaļlāču ārstēšanai. Arī es nebiju izņēmums. Dakterēju savas rotaļlietas cītīgi un sapņoju būt mediķe. Varbūt vainojami ir gēni, jo mans vectētiņš Fjodors Prazdņikovs bija izcils ārsts Krievijā. Vjatkas iedzīvotāji viņam pat bija uzcēluši pieminekli. Vectētiņš nodarbojās arī ar zinātni, tādēļ man tā ir goda lieta – būt labai ārstei un zinātniecei. Protams, nenoliedzami, liels nopelns profesijas izvēlē bija vecākiem, kas virzīja mani uz šo profesiju, lai gan paši ir inženieri. Mamma, tikko uzzinājusi, ka būšu ginekoloģe, īpaši lielā sajūsmā nebija. Viņa teica: “Es vienreiz gadā aizeju pie ginekologa, un viņš man pasaka, ka viss kārtībā! Vai tad tas ir nopietns ārsts?” Tagad, kad viņa redz, cik patiesībā ginekoloģijā ir daudz problēmu un slimību, mammas domas ir mainījušās.

Bērnībā gribēju kļūt ne tikai par dakteri, bet arī nopietni apsvēru mūziķes karjeras iespējas. Pabeidzu Ogres mūzikas skolas klavieru nodaļu un klavieres spēlēju joprojām – savam priekam. Vēlāk izrādījās, ka mūzika man noderēs arī medicīnā. Vai zinājāt, ka mūzika lieliski palīdz sievietēm dažādu veselības problēmu gadījumā? Piemēram, dzemdības atvieglo Baha ērģeļmūzika, pret frigiditāti palīdz meditācija, klausoties Vāgnera vai Ravela mūziku, premenstruālo periodu atvieglo masāža, klausoties relaksējošu mūziku ar dabas skaņām.

Intīmo frizūru modē gan ņujorkietes sit pušu latvietes. Lielā cieņā ir Brazīlijas vaksācija, neiztiek arī bez dažādām eglītēm, tauriņiem un ziediņiem. Latvijas sievietes priekšroku dod dabiskai frizūrai vai griež uz nullīti – atkarībā, kā partneris vēlas.

Gēnu karaliene

Kā es nokļuvu Amerikā? Pateicoties FIGO stipendijai, kuru piešķir reizi gadā kādam no visas pasaules jaunajiem ginekologiem, un stipendiāts pats var izvēlēties vietu, kur pusgadu studēt. Es izvēlējos Kornela universitāti Ņujorkā un mācības pie profesora StīvenaVitkina. Šķita, ka pieauguši spārni! Biju lasījusi šī profesora darbus un pētījumus, gribēju daudz iemācīties un arī pati atklāt un pētīt.

Mans pētniecības objekts bija pacientes no Latvijas ar hroniskām sēnīšu infekcijām, kas nepadodas ārstēšanai. Es atklāju, ka lielai daļai pacienšu infekcijas cēlonis bija, medicīnas terminoloģijā runājot, MBL (mannozi saistošā lektīna) gēna mutācija, kā rezultātā samazinājās šī lektīna koncentrācija asinīs un makstī. MBL zem elektronmikroskopa izskatās ļooti sievišķīgi – kā tulpju pušķis. Sievietēm ar zemu MBL koncentrāciju ir grūtāk cīnīties pret iekaisumiem. Atklāju arī MBL saistību ar priekšlaicīgām dzemdībām, grūtniecības patoloģiju un citām saslimšanām. Mans pirmais raksts par MBL tika publicēts  prestižajā amerikāņu zinātniskajā žurnālā Clinical Infectious Diseases. Par publikāciju šajā žurnālā es agrāk varēju tikai sapņot – tagad tā bija īstenība. Kolēģi mani iesauca par MBL karalieni. Kad pēc pusgada piešķirtā stipendija beidzās, mani uzaicināja tur palikt vēl pusgadu. Un tā – no pusgada uz pusgadu, līdz Amerikā jau biju pavadījusi veselus piecus gadus.

Sperma kristāla traukā

 Mans rīts Amerikā sākās ar gājienu cauri beļģu maiznīcai, kur vienmēr paņēmu ekoloģiski tīro kēksiņu un kafiju. Darbs man atradās dažus kvartālus no mājām, tādēļ turp devos kājām. Brokastoju darbā – tā Amerikā ir izplatīta parādība. Mana diena pagāja halātā un cimdos zinātniskajā laboratorijā. Divreiz nedēļā devos uz klīniku, lai tur paņemtu analīzes. Laboratorija, kurā strādāju, ir vienīgā Ņujorkā, kur noteica antispermālas vielas – vienu no neauglības iemesliem, tāpēc strādāju arī spermas bankā, kur piedzīvoju ne vienu vien jautru atgadījumu. Lūk, viens no tiem!

Atnāk vīrietis, vecumā pēc 50. Iedodam viņam komplektiņu – analīžu trauciņu (kas standartā ir 100 ml), žurnālus un ierādām istabu. Paiet pusstunda, stunda, pusotra... Sākam uztraukties – varbūt ar sirdi kaut kas atgadījies, varbūt vecums vainīgs? Pieklauvējam, vai viss ir labi? Vīrietis atbild, ka vēl jāuzgaida. Pēc divām stundām sasvīdis un sarkans viņš iznāk un atvainodamies sniedz analīzes: “Es vairāk tiešām nevaru, tikai pusi no trauka izdevās piepildīt.” Mēs bijām šokā par viņa spējām – vairākas reizes dažu stundu laikā! 50 ml! Ja ņem vērā, ka spermas nav vairāk par ēdamkaroti, tātad 7–10 ml vienā reizē. Cepuri nost šī vīrieša priekšā! Vēl gadījums – reiz viena Manhetenas dāma atskrēja ar taksi un pasniedza sava vīra spermu kristāla glāzē, kamēr vēl silta un derīga analīzēm. Savukārt kāda cita kundze atnāca pie manis ar ginekoloģiskām sūdzībām. Uzdevu klasiskos jautājumus par dzimumdzīvi, par ko cienītā dāma sašuta – viņas vīrs esot biznesa komandējumā jau otro mēnesi, kāds sekss? Es skatos mikroskopā, bet tur dzīvi un kustīgi spermatozoīdi lēkā. Nācās pacienti nokaunināt, ka ārstam melot nedrīkst, tāpat visu uzzinās. Mūsu klīniku apmeklēja arī daudzas kinozvaigznes, dziedātāji, TV cilvēki. Arī te bija ne mazums pārsteigumu. Piemēram, pēc pieraksta atnācis kāds misters Smits, bet patiesībā sēž ļoti slavens cilvēks, kurš ieradies inkognito.

Vairākas slavenības esmu redzējusi ne tikai klīnikā, bet arī Ņujorkas klubos, uz ielas vai kafejnīcās. Redzēju Nikolu Kidmenu dzīvajā un varu palepoties, man ir tikpat balta āda kā viņai. Vispār Ņujorkā balta āda ir modes lieta. Solāriji šeit nav cieņā. Visi ņujorkieši lieto krēmus ar spēcīgiem saules aizsargfiltriem.

Redzēju Nikolu Kidmenu dzīvajā un varu palepoties, man ir tikpat balta āda kā viņai.

Ginekologs uz skritulenēm Centrālparkā

Patiesībā ginekologs ir viena no nepateicīgākajām ārstu profesijām Amerikā. Smags un stresains darbs, kuru pārsvarā izvēlas vīrieši. Notiek ļoti daudz tiesas procesu. Ārsti tiek iesūdzēti par visu – sākot ar seksuālu uzmākšanos un beidzot ar bērna veselības problēmām. Par seksuālu uzmākšanos ārstu var iesūdzēt arī tad, ja viņš ar pacienti telpā bijis viens kaut 30 sekundes. Šī iemesla dēļ dakteri Anerikā metas ārā pa durvīm, tiklīdz paciente kabinetā ienāk bez vīra vai arī, ja kabinetā nav medmāsiņas. Vēl vairāk sūdzību ir dzemdniecībā. Paciente ārstu var iesūdzēt arī pēc divdesmit gadiem, ja uzskata, ka bērna slimības kaut kādā veidā ir saistītas ar dzemdībām. Tieši šī iemesla dēļ ārsti izvēlās plānotos ķeizargriezienus, lai izvairītos no iespējamām dzemdību traumām. Pat ja ar sievieti un bērnu viss kārtībā. Arī Latvijā sievietes ļoti bieži izvēlas ķeizargriezienu. Taču es no sirds iesaku labāk dzemdēt pašām, ļaujot notikt dabiskam procesam.

Man bieži jautā – kāda ir Ņujorka? Es atbildu – Ņujorka ir omulīga un zaļa. Te vairāk domāju Manhetenu. Tajā ir daudz koku, arī debesskrāpjos augšējos stāvos ir ierīkoti dārzi. Ņujorkā rodas sajūta, ka esi istabā – debesskrāpji ir kā siena, bet koki kā istabas augi un dārzi.

Nedaudz skumstu pēc komforta, ko baudīju Ņujorkā. Durvju sargs no rīta sagaida, ja līst lietus, ar lietussargu pavada līdz taksim. Tie, starp citu, ir klasisks veids, kā pārvietoties Ņujorkā. Taksometru ir daudz, atliek tikai pacelt roku, un dzeltenais auto jau piestāj.

Amerikā galvenais ir ērtums. Skaisti tērpi, kleitas tiek atstāti svinīgiem pasākumiem. Labi atceros pirmo darba dienu klīnikā. Sapucējos – uzvilku kostīmu, augstpapēžu kurpes, uzkrāsojos un devos satikties ar profesoru Vitkinu. Gribēju atstāt par sevi labu iespaidu. Ierodoties klīnikā, samulsu no man pievērstiem skatieniem. Pēkšņi iznāk pats profesors krosenēs un T-kreklā. Es – šokā! Kolēģi man jautā, vai šodien došos viesos, ja esmu tā uzposusies? Ja viņi zinātu, ko man nozīmē sapucēšanās! Ar laiku iemācījos iziet no mājām neuzkrāsojusies, ērti ģērbusies, zemās čībiņās bez papēža. Manhetenā, starp citu, pārvietošanās bez papēžiem ir labākais veids, kā tikt galā ar nelīdzenām ietvēm. Cik papēžu es tur nolauzu, kamēr sapratu – krosenēs ir spēks! Amerikā tiešām darbojas teiciens – neskati vīru pēc cepures, bet Latvijā gan visi to cepuri vērtē vispirms.

Vēl, kas mūs atšķir no amerikānietēm – mūsu sievietes diemžēl biežāk izvēlas taisīt abortu.

Amerika pret Latviju

Jā, Ņujorka vienmēr būs manā sirdī. Zinu, ka vismaz reizi gadā tur noteikti aizbraukšu, lai redzētu smaidus uz ielām, iedzertu kafiju un paņemtu svaigu maizīti iemīļotajā kafetērijā, aizietu uz koncertiem, paskrituļotu Centrālajā parkā.

Ņujorku es mīlu, bet Latvija ir mana dzimtene. Latvija ir kā mamma – tu vari uz viņu dusmoties, kritizēt, bet bez viņas nevari iztikt, jo mamma ir mamma. Vismīļākā un labākā. Latvijā ir manas mājas un māju sajūta. Amerikā man pietrūka draudzeņu, ar kurām kopā iedzert tēju un izrunāt nebūšanas. Pāri okeānam šīs lietas uztic psihologam. Es tomēr labāk izvēlos tuvu cilvēku, kam paraudāt uz pleca.

Daudzi draugi un paziņas ir neizpratnē, ka Latvijā atgriežos tieši šajā laikā. Apkārt krīze, bezdarbs! Pilnīgs neprāts no manas puses! Taču es esmu apņēmības pilna. Galu galā varu palīdzēt mūsu sievietēm, kuras patiešām ir īstas sievietes vārda vistiešākajā nozīmē.

Ņujorkā, ejot pa ielu, varēja atpazīt, kura sieviete ir no Eiropas, kura – no Amerikas. Eiropas sieviete vienmēr bija safrizēta, gaumīgi uzkrāsojusies, kājās – augstpapēžu kurpes. Mūsu sievietes mīl skaistu veļu. Parasti tas ir komplekts ar greznām mežģīnēm, saskaņotām krāsām, ziedu un taureņu rakstiem. Tas jau iegūlies zemapziņā no tā, ko mammas mums mācījušas – ja ej pie daktera, galvenais, lai ir tīra veļa. Izrādi cieņu ārstam. Amerikā veļa parasti ir ērta un komfortabla – parasti melnā, nereti arī baltā krāsā.

 Intīmo frizūru modē gan ņujorkietes sit pušu latvietes. Lielā cieņā ir Brazīlijas vaksācija, neiztiek arī bez dažādām eglītēm, tauriņiem un ziediņiem. Latvijas sievietes priekšroku dod dabiskai frizūrai vai griež uz nullīti – atkarībā, kā partneris vēlas. Vēl, kas mūs atšķir no amerikānietēm – mūsu sievietes diemžēl biežāk izvēlas taisīt abortu. Amerikānietes savu dzīvi vairāk plāno, arī grūtniecību. Amerikas sabiedrībai vispār raksturīgi ir saplānot dzīvi gadiem uz priekšu. Tipiska amerikāniete domā: “Pēc pieciem gadiem es apprecēšos, tad ar divu gadu atstarpi dzemdēšu trīs bērnus, tad iešu uz sejas savilkšanu, bet pēc tam adoptēsim vēl vienu bērniņu.” Amerikā ir ļoti populāri adoptēt bērnus no trešajām pasaules valstīm, bieži vien slimus. Pozitīvi ir tas, ka no adoptētā bērna nekad netiek slēptas viņa patiesās saknes.

Atšķirībā no latvietēm amerikānietes sevi mīl vairāk. Viņas rūpējās par savu veselību, biežāk iet pie ginekologa gluži profilaktiskos nolūkos. Stiprās un pacietīgās latvietes ginekologu apmeklē tikai tad, kad ir sūdzības. Mūsējās ir emocionālākas un biežāk piedod saviem partneriem sānsoļus (tas nekas, ka pašām pēc tam jāārstē seksuāli transmisīvās slimības). Es varu novēlēt, lai mūsu sievietes pārņem no amerikānietēm vairāk pašapziņas un nelielu devu amerikāņu egoisma. Viņas savas problēmas uztic ģimenes ārstam, psihologam un ginekologam.

Kas attiecas uz mani, tuvākais lielais uzdevums ir pabeigt disertāciju. Visus šos gadus esmu veltījusi zinātnei, beidzot pienācis laiks padomāt arī par sevi – strādāt savā profesijā, pieņemt pacientus un galvenais – izveidot ģimeni. Daudzi mani draugi un kursa biedri jau ir ģimenes cilvēki ar bērniem – tagad man viņi jāpanāk. Taču pats galvenais ir būt saskaņā ar sevi. Darīt darbu, kas patīk. Atpūsties, darot lietas, kas iepriecina. Viss ir jādara ar mīlestību. Ja tās nav, tad labāk nedarīt vispār.

Autore: Kristīne Alberte, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv