Mākonītis grib tuvāk iepazīt zemi...

Par mākoņzauriņa ceļabiedriem kļūst veca baznīca un bērzu birztala. Trijotne saskaras gan ar ikdienišķām, gan ļoti neparastām situācijām: baznīca iesprūst šaurā ieliņā, birztalai grasās uzbrukt vīrs ar cirvi... Debesu un zemes iemītnieki iekuļas satraucošās nepatikšanās un cits citam palīdz tikt ar tām galā. 

Pasakas ir apbrīnojamas fantāzijas pārpilnas, dzīvīgas, smieklīgas un vienlaikus liriskas. Mazos un lielos tās mudina paskatīties uz apkārtni ar dzīvu interesi, meklējot līdzības šķietami ļoti atšķirīgajā un atšķirīgo it kā līdzīgajā. 

Grāmata piemērota gan pavisam maziem, gan lielākiem bērniem, un tās neparastums priecēs arī pieaugušos. 

Dinamiskiem notikumiem un raitiem dialogiem bagāto tekstu veiksmīgi papildina mīlīgās ilustrācijas.  

„Kā lai tiekam upei pāri?” prāto Vējotne. 

„Varbūt jūs abi varētu pārlēkt?” ierosina Pubulis. „Es stāvēšu uz tilta un skaitīšu līdz trīs.” 

„Paga, jāatrod upes šaurākā vieta.” Vējotne sāk rīkoties. „Diez, kā labāk − ar ieskriešanos vai bez?” 

„Tikai nesagāz krastu,”  sarunā iesaistās upe. „Un nekādā ziņā nekutini!” 

„Viens, divi, trīs!” mākoņzauriņš skaļi skaita. 

Birztala Vējotne ieskrienas, atsperas un viegli pārlido pāri upei. Bērzi skaisti noplīvo. 

Svētā Anna noskatās un nopūšas. Viņa pamīņājas uz vietas, tad mēģina palēkāt. 

„Manā vecumā...” baznīca nomurmina. 

„Ja jau varēji šļūkt no kalniņa, tad vari arī lēkt!”  apgalvo birztala.  „Nekas traks nav, tikai skaties, lai atspēriens sanāk tajā akmeņainajā laukumiņā.”

Svētā Anna aizver acis un skaita lūgšanu. 

„Viens, divi, trīs!” Pubulis sauc. 

Dievs palīdz Svētajai Annai atsperties īstajā vietā. Lēciens nav tik elegants kā birztalai, taču viņa veiksmīgi piezemējas otrā krastā.

Ieskaties: www.lietusdarzs.lv