Svetlana Aleksijeviča: "Černobiļa. Lūgšana" un "Cinka zēni"

Svetlanas Aleksijevičas grāmata "Černobiļa. Lūgšana" stāsta par to, kā 1986. gada 26. aprīlī pulksten vienos 23 minūtēs 58 sekundēs sprādzienu sērija izpostīja Černobiļas AES reaktoru un ceturtā energobloka ēku, kas atradās netālu no Baltkrievijas robežas. Černobiļas katastrofa kļuva par XX gadsimta lielāko tehnoloģisko katastrofu.

Mazajai Baltkrievijai tā bija nacionāla nelaime, kaut gan pašiem baltkrieviem nav nevienas atomelektrostacijas. Pēc Černobiļas katastrofas valsts zaudēja 485 sādžas un ciematus, no tiem 70 uz mūžīgiem laikiem aprakti zemē. Šodien katrs piektais dzīvo saindētajā teritorijā - 2,1 miljons cilvēku, to vidū 700 tūkstoši bērnu.

Romāns - lūgšana - šādi dēvē autores Svetlanas Aleksijevičas rakstības stilu, kas grāmatā no daudziem maziem stāstiem izveidojusi vienu lielu stāstu.

Autore apkopojusi Černobiļas iedzīvotāju piedzīvoto, pārdzīvoto, spilgti atainojusi tābrīža izjūtas, sāpes, apjukumu, izmisumu... 

Savukārt, Svetlanas Aleksijevičas grāmata "Cinka zēni" stāsta par 10 gadus ilgajām Padomju armijas cīņām Afganistānā. Autore jau ilgus gadus raksta savā, pašas izveidotajā žanrā, kuru viņa sauc par balsu romānu. Grāmatā apkopotos stāstus pavēstījuši vairāk nekā 100 cilvēki: oficieri un karavīri, kas karoja šajā neizprotamajā karā, kritušo atraitnes un mātes.

"Mēs braucām... glābt, palīdzēt, mīlēt. Tāpēc mēs tur braucām. Pagāja kāds laiks, un es pieķēru sevi pie domas, ka ienīstu. Ienīstu šīs mīkstās un vieglās smiltis, kas apdedzina kā uguns. Ienīstu šos kalnus. Ienīstu šos zemos ciematus, no kuriem jebkurā brīdī var sākt šaut. Ienīstu kādu afgāni, kas nes grozu ar melonēm vai stāv pie savas mājas. Vēl nav zināms, kur viņš ir bijis šajā naktī. Nogalināja pazīstamu oficieri, kurš nesen ārstējās mūsu hospitālī... Divās teltīs nodūra zaldātus... Citā vietā bija saindēts ūdens... Kāds pacēla skaistas šķiltavas, tās uzsprāga rokās... Bojā taču gāja mūsu zēni... Savi zēni... Tas ir jāsaprot... Vai jūs esat redzējuši apdegušu cilvēku? Neesat? Sejas nav... Acu nav... Ķermeņa nav... Kaut kas krunkains, pārklāts ar dzeltenu garoziņu... No šīs garoziņas nāk nevis kliedziens, bet rūciens..."

(Fragments no kādas medmāsas atmiņām)

Ieskaties: www.jumava.lv