Par skriešanu, rakstīšanu, mūziku un...

Šīs nelielās grāmatas lappusēs H. Murakami atklājas ārkārtīgi personiski, pastāstot gan to, kā radās iecere uzrakstīt pašu pirmo romānu, gan ļoti daudz par sevi pašu, attiecībām ar draugiem, pasauli, literatūru, mūziku un, protams, skriešanu. Skriešanu, kas ir izaicinājums un mierinājums vienlaikus. “Veselīgu pašapziņu un neveselīgu lepnību šķir plāna siena,” apgalvo Haruki Murakami, šo atziņu attiecinot tiklab uz garo distanču skriešanu, kā uz rakstīšanu.  Un vēl viņš saka: “Lūk, svarīgākais, ko iemācījos skolā: “Svarīgo skolā neiemācās.” Un tā ir patiesība.” Ir mierinoši lasīt arī šādu atziņu: “Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.” Šajā grāmatā Haruki Murakami ar atziņām bārstās kā no pārpilnības raga, ļaujot katram pašam izvēlēties sev noderīgāko. Būdams melomāns un kaislīgs vinila plašu kolekcionārs, Haruki Murakami arī šai grāmatā piesauc dažādus skaņdarbus, ļaujot lasītājam jau ierastā manierē sastādīt grāmatai skaņu celiņu un tādējādi papildināt tekstu. Īpaši interesanti tas varētu būt lasītājiem, kuri paši nodarbojas ar skriešanu: salīdzināt savus un Murakami muzikālos ieradumus, taču arī pārējiem muzikālās pasāžas cauri laikiem un žanriem būs saistošs piedzīvojums un, iespējams, pat atnesīs kādu jaunatklājumu. 

Haruki Murakami (1949) ir spilgtākais un pazīstamākais mūsdienu japāņu rakstnieks. Viņa grāmatas drukā miljoniem eksemplāru metienos. Gan dzimtajā Japānā, gan citās valstīs Murakami ir fanu klubi, un – pats zīmīgākais – tajos runā nevis par viņu, bet par viņa jaunākajām grāmatām. Latviešu valodā iznākuši daudzi viņa darbi, to skaitā “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, triloģija “1Q84”, “Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi”, “Kafka liedagā”, “Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”, “Dejo, dejo, dejo” un citas. 
No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.

Ieskaties: www.zvaigzne.lv