Darba nama ēnas. Par 20. gadsimta 50. gadu nabadzīgo ļaužu dzīvi Londonā

Dženiferes Vorsas personiskais stāstījums savijas ar to cilvēku pieredzi, kuri uzauguši darba namos – iestādēs, kas Anglijā pastāvēja līdz pat 20. gadsimta vidum. Darba namu dibināšanas mērķis bija cēls: izveidot drošības tīklu, kas sniegtu patvērumu un pārtiku sabiedrības visnabadzīgākajai daļai. Taču ar cēlo ideālu ieviešanu dzīvē vedās pavisam greizi, un no darba namiem sāka baidīties kā no kauna, ciešanu un izmisuma pilnām vietām. Pat pēc 1930. gada, kad Anglijā tika pieņemts likums par darba namu likvidāciju, praktiski tos nebija iespējams slēgt, jo nevarēja taču vienkārši izdzīt uz ielas tūkstošiem cilvēku. Tādēļ tādā vai citādā veidā darba nami turpināja pastāvēt vēl gadu desmitiem. Grāmatā “Darba nama ēnas” iepazīstam darba namā izaugušos bērnus Džeinu, Pegiju un Frenku, kuru dzīves un personības izkropļojusi pazemojumu pilnā bērnība. Sastopam arī izbijušo kareivi misteru Koletu, kurš dzīves nogali spiests pavadīt anonīmā un vienaldzīgā iestādē, kas lielā mērā turpina darba namu tradīcijas. Vorsai raksturīgajā manierē skumjais un traģiskais stāstījumā mijas ar labestīgu humoru un gaišiem mirkļiem.

 
Vai par darba namu sistēmu iespējams pateikt arī ko labu? Jā, atzīst autore: tūkstošiem bērnu, kas citādi būtu no bada nomiruši uz ielas, tika izmitināti, uzaudzināti un izskoloti. Analfabētisms Anglijā kļuva par vēsturi. Mūsdienās atmiņas par darba namiem sākušas izplēnēt pat pašā Anglijā, taču Vorsas grāmata ir atgādinājums par to, kā tūkstošiem cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija nabadzība, salauza auksta, nežēlīga sistēma. Lasot neviļus piezogas pateicība par to, cik ļoti medicīna un sociālā aprūpe ir progresējusi pēdējo 50. gadu laikā. Un, kā vietnē Amazon.com atzīst kāda lasītāja, lasot “Darba nama ēnas”, rodas apjausma, ka mēs savu salīdzinoši pārtikušo dzīvi bieži vien uztveram kā pašsaprotamu...
Pieejama arī e-grāmata.

No angļu valodas tulkojusi Sintija Zariņa.

Ieskaties: www.zvaigzne.lv