Apgāds Zvaigzne ABC izdevis aizraujošu grāmatu - britu psihoanalītiķa Stīvena Grosa esejas par psihoanalīzi

Psihoanalītiķa piezīmes – parastu cilvēku neparastās dzīves

Mēdz teikt, ka visi cilvēki stāsta stāstus, lai šķietami bezjēdzīgus notikumus izkārtotu jēgpilnā secībā un gūtu pārliecību, ka dzīvei ir jēga. Kārena Bliksena pat esot sacījusi tā: “Katru bēdu var pārciest, ja to iekļauj stāstā vai par to izveido stāstu.” Taču izstāstīt stāstu – ar to vien ir par maz. Kādam ir arī jāklausās. Tieši to pēdējos divdesmit piecus gadus darījis britu psihoanalītiķis Stīvens Gross (Stephen Grosz), kura sarunas ar pacientiem kļuvušas par pamatu viņa pirmajai grāmatai “Psihoanalītiķa piezīmes”, kas izdota gandrīz 30 pasaules valstīs un nu nākusi klajā arī Apgādā Zvaigzne ABC.

Autors apgalvo, ka grāmatā “destilēti” 50 000 stundu sarunu. Kāds tad ir šo sarunu sausais atlikums? Jāatzīst, lasītājs te neatradīs ne ātrus un vienkāršus klasisko psiholoģisko problēmu aprakstus un risinājumus, ne diagnozes. “Viss nav tik vienkārši,” Gross saka. Būtībā grāmata vēsta par mūsu parastajām dzīvēm: cilvēkiem, kurus mīlam, meliem, kurus stāstām paši sev un citiem, un skumjām, ar kurām mācāmies sadzīvot. Grāmata iedalīta piecās nodaļās: Sākums, Melu stāsti, Mīlot, Pārmaiņas un Aiziešana. Šiem “lielajiem virsrakstiem” Gross pakārtojis kodolīgas esejas par tikšanās reizēm ar konkrētiem pacientiem, un katram aprakstam piešķīris Montēņa eseju cienīgus nosaukumus: “Par pamošanos no sapņa,” “Par nespēju būt divatnē,” “Kā mīlas slāpes mūs attur no mīlestības” utt. Dažās esejās koncentrēta visa terapijas gaita, citās aprakstīta konkrēta spilgta epizode. Bieži vien stāsti beidzas ar asprātīgu pavērsienu vai pārsteidzošu atklāsmi. Gross stāsta pirmajā personā, un tādējādi lasītāja uzmanība no pacienta dažkārt aizvirzās uz ēnā palikušo psihoanalītiķi: uzjautrinātu, pārsteigtu, apbēdinātu, samulsušu, vērojošu…

 Būtībā grāmata vēsta par mūsu parastajām dzīvēm: cilvēkiem, kurus mīlam, meliem, kurus stāstām paši sev un citiem, un skumjām, ar kurām mācāmies sadzīvot. 

Grosa fascinējošie stāsti atgādina par cilvēka dzīves savādumu, pārsteidzošo zemapziņas izdomu un neskaitāmajiem veidiem, kā mēs paši padarām sevi nelaimīgus. Tomēr autora vēstījums ir pozitīvs: ja vien cilvēks spēj saprast, kas ir viņa dzinulis un virzītājspēks, ir iespējams mainīties. Žurnāla “Annas Psiholoģija” galvenā redaktore Anna Peipiņa iesaka “Psihoanalītiķa piezīmes” kā lielisku grāmatu visiem, kurus interesē cilvēka prāta un dvēseles noslēpumi. “Gross apraksta situācijas un notikumus, par kuriem, ja tie būtu uzfilmēti kino, skatītāji teiktu – tas nu gan ir izdomāts, dzīvē tā nenotiek,” viņa saka. “Bet tieši dzīvē tā notiek. Tieši psihoanalītiķa kabinetā var uzzināt visu gan par dēmoniem, gan eņģeļiem, kas mīt cilvēkā un dažkārt liek viņam rīkoties pavisam neticami.”

Stīvens Gross (dz. 1952) ir dzimis ASV, strādā par psihoanalīzes pasniedzēju un psihoanalītiķi Lielbritānijā.

Pieejama arī e-grāmata.

Ieskaties: www.zvaigzne.lv