Iznākusi unikāla grāmata par lācīti Rūdi un viņa Ziemassvētkiem

Nelielas fotosērijas ar lācīti Rūdi autore Gundega O. Vainovska veido jau vairākus gadus. Rūdis ir apceļojis daudzas Latvijas muižas un pilis, kā arī uz Lieldienām krāsojis olas un ar zāģīti devies uz mežu pēc meijām, lai sagatavotos Līgo svētkiem. Autore bilst, ka tālākos ceļojumos aiz Latvijas robežām gan Rūdis nav bijis, tad parasti līdzi dodoties mazs lācītis, kam dots vārds Piektdienis, jo lācēns iegādāts kādā piektdienas vakarā.

„Draugi jau smejas, ka Piektdienis pabijis vairāk zemēs nekā cits cilvēks visa mūža laikā,” teic Gundega. Un kā nu ne, miniatūrais lācītis, kura vesti rotā mazs Latvijas karodziņš, iepozējis gan Anglijā pie Bigbena, gan Francijā pie Eifeļa, paviesojies pie brīvības statujas Ņujorkā un vērojis Niagāras ūdenskritumu Kanādā, apskatījis piramīdas Ēģiptē un fotografējies pie ziloņiem Indonēzijā.

Kā atnāca Rūdis?
Jaunās grāmatiņas autorei fotosērijas ar Rūdi parasti top uz vietas, vadoties pēc apstākļiem un noskaņas. Vairāki lāča piedzīvojumi aplūkojami arī sociālajos tīklos publiskotajās galerijās. Pateicoties Rūdim, dzimušas arī sirsnīgas draudzības un labo vārdu iespaidā gūta iedvesma arvien jauniem lācīša piedzīvojumiem.

Taču šī ir pirmā reize, kad vispirms tapis stāsts un fotosesija sekojusi tikai pēc tam. Gundega atceras, ka priekšautiņu Rūdim nācies šūt īsi pirms svētkiem, jo tādu bija pieminējusi pati savā stāstā. Fotogrāfijas tapušas pērn, kad autore kopā ar vīru mājās gatavojusies Ziemassvētkiem un visi rosījušies pa virtuvi un cepuši piparkūkas. Arī eglīti Rūdis rotājis tieši Ziemassvētku vakarā. Viss noticis ļoti autentiski un dabiski. „Kad gaidāmi svētki, arī lācītis Rūdis gatavojas tiem,” atzīst autore.

Kad grāmatiņas sākumā Rūdis iepazīstina ar sevi, nekas nav melots. „Varētu pat teikt, ka stāsts par to, kā Rūdis ienāca ģimenē, ir biogrāfisks,” secina autore. „Lācītis uz mūsmājām patiešām atnāca īsi pirms Ziemassvētkiem, un šogad viņam būs jau 14 gadu. Rūdi veikalā ievēroju jau pāris mēnešus agrāk. Dikti feins lācis, bet padārgs. Reizi pa reizei iegriezos pie rotaļlietu plaukta, lai par viņu papriecātos atkal un atkal. Tomēr pirms Ziemassvētkiem abas ar mammu nolēmām: ja lācis aizvien būs veikalā, pirksim! Lai gan kases aparāta izdotajā čekā viņš bija nodēvēts par lācīti Bruno, pie mums mājās atnāca Rūdis.”

Foto: Lācītis Rūdis rullē īstu piparkūku mīklu pavisam īstā virtuvē.

Pašam sava garderobe
„Kā īsti sākās fotosērijas ar Rūdi, es īsti neatceros. Laikam nebija kāda viena konkrēta grūdiena, kas uz to pamudināja. Nudien neatceros. Taču labi atminos, ka pirmā fotosērija tapa Brīvdabas muzejā. Tolaik vēl ar fotoaparātu-ziepjutrauku. Biju ziemā uzadījusi Rūdim pirmo džemperīti un pašuvusi bikses, un pavasarī tapa pirmā fotosesija brīvā dabā.”

„Nu jau Rūdim drēbes aizņem atvilktni,” secina autore. „Krekliņi lielākoties ir pirkti lietotu apģērbu veikalos. Taču Rūdim ir arī pavisam jauns piecdaļīgais smokings, kas iegādāts internetā un vēlāk pašas pāršūts atbilstoši viņa formām. Es jau sen gribēju Rūdim svētku drēbītes, kas noderētu vēlākām fotosesijām, taču nekur veikalos tādu nevarēju atrast. Kur nu vēl par pieņemamu cenu.”

Foto: Tā Rūdis gatavojas Līgo svētkiem. Stiepj no meža mājās meijas.

Kolekcijā arī pašdarināts lācis
Rūdis nav vienīgais Gundegas O. Vainovskas lācis. Viņa ir rotaļu lācīšu kolekcionāre. Mājās dzīvo 168 lāči no 4 kontinentiem un 24 valstīm. No bērnības saglabāti, dāvināti, tepat mūsu zemē pirkti, vesti no ceļojumiem un arī pašas darināti. Turklāt visiem ir vārdi!

„Līdz šā gada vidum lāču skaits nebija apzināts. Vasarā vīrs uzdāvināja lāču skapi un gribējās ieviest „grāmatvedību” un viņus saskaitīt. Pirms tam lācēni bija visur: uz galda, uz grīdas, gultā, krēslos... To, ka būs ap simtu, es apjautu gan, bet gala cipars tomēr pārsteidza mani pašu,” atzīst jaunās grāmatas autore.

„Manā kolekcijā ir arī viens pašas rokām darināts lācis no mohēras. Tā sauktais „teddy” lācītis. Tā locītavās ievietotas piecas šķelttapas un divtik vairāk koka un metāla paplāksnes, lai varētu kustināt ķepas un grozīt galvu. Izaicinājumu pagatavot kvalitatīvu lācīti pašai savām rokām guvu pērn, kad apmeklēju starptautisko leļļu izstādi. Tur bija nopērkami žurnāli ar lāču piegrieztnēm, kuros soli pa solim bija izstāstīts, kā viss darāms. No izstādes jau prom devos ar pildījumu, kas vajadzīgs lācītim, un veikala adresi, kur iegādājama mohēra no kā gatavo „teddy” lāčus.”

„Tā kā pasauli uztveru vizuāli, vēlāk vietnē „YouTube” atradu labus video, kur „teddy” lācīša izgatavošana bija izstāstīta un parādīta detalizēti vairākās sērijās. Pārāk sarežģīti nešķita. Lācītis patiešām padevās viegli. Laikietilpīgi bija, taču darbs ritēja raiti un bez problēmām. Tā tapa mans pirmais pašdarinātais lācītis, kurš piedevām vēl rūc. Vārdā Esmeralda.”

Foto: Gundegas O. Vainovskas rokām darinātais „teddy” lācītis vārdā Esmeralda.

„Man aizvien ir saglabāts pirmais lācītis Maira, ko mamma uzdāvināja trīs gadus vecumā. Maira savulaik nākusi līdzi uz skolu, kad vienā no mācību priekšmetiem pirmajā klasītē bija jāņem līdzi sava mīļākā rotaļlieta. Maira ir devusies man arī līdzi uz Igauniju, kad automašīnā kopā ar vecākiem devos savā pirmajā „ārzemju braucienā” uz tuvējo kaimiņvalsti.”

„Kolekcijā ir arī mammas bērnības laiku lācītis Mikiņš, kuru viņai savulaik – jau nomīļotu gandrīz bez vilniņas – atdāvinājusi kāda ģimene, kurai to savukārt bija atdevusi cita. Mikiņam varētu būt jau ap 100 gadiem.”

Veltījums draudzenei
Grāmatiņu par Rūdi visvairāk gaidījusi Gundegas draudzene Inga Agneta Plaude, kurai tā veltīta. Abas iepazinušās, tieši pateicoties vienai no lācīša galerijām sociālajos tīklos, un dažu gadu laikā kļuvušas par sirsnīgām draudzenēm. Sazinājušās katru dienu. Tā kā Inga kolekcionēja rotaļlietas, viss ar Rūdi saistītais viņai bija īpaši tuvs. Gundega atceras, ka reiz kādā braucienā pa Latviju nav paņēmusi līdzi Rūdi, uz ko draudzenīte vēlāk īsziņā apjautājusies „Par ko tad Rūdītim šoreiz ekskursija izpalika?!”

Diemžēl liktenim labpatika ieviest savas korekcijas un Inga grāmatiņas iznākšanu nepiedzīvoja. Inga jau vairāk nekā desmit gadus nevarēja staigāt un 24 stundas diennaktī pavadīja vienā pozā, guļot tikai uz viena sāna. Viņa mitinājās pansionātā. „Taču ar savu optimismu un dzīvesprieku Inga pārspēja jebkuru citu, kas spēj staigāt, skriet un diet, un tomēr žēlojas par dzīvi,” norāda grāmatas autore.

Gundegas kolekcijā ir arī kāds lācītis atslēgu piekariņš, kas nācis no Ingas labiem draugiem – grupas „Modern Talking” dziedātāja Tomasa Andersa ģimenes.

Avots: www.kasjauns.lv 

Foto: no Gundegas O. Vainovskas privātā arhīva