Mīļās dāmas, aicinām Jūs palutināt savu ķermeni un garu ar "Laimes tabletītēm...."
Izsludinām 8. marta akciju visas dienas garumā (laika posmā no plkst. 10:00 līdz plkst. 19:00), pasakot atslēgas vārdus laimes tabletītes apgāda "Jumava" grāmatnīcās Jums būs iespēja iegādāties Evas Tombakas grāmatu "Laimes tabletītes" par īpašo akcijas cenu EUR 5.95...
NELIELS IESKATS GRĀMATAS SATURĀ
Laime un dzīve tagad
“Kāda šodien diena?” — vaicāja Vinnijs Pūks. “Šodiena,” — atbildēja Sivēns. “Mana mīļākā diena,” noteica Vinnijs Pūks.
ALANS ALEKSANDRS MILNS
“Sure baby, mañana,” — daudzus gadus atkārtoju pakaļ Keruakam. Pēdējos gados pārstāju. Varbūt nolēmu, ka bitņiki izgājuši no modes, bet varbūt noguru tvert mañana no visām malām. Tomēr smaidu. Vienmēr mañana. Brīnumains vārds, kas nozīmē debesis, paradīzi vai rītdienu. Rītdienu, kura nekad nepienāk.
Mēs slinkojam, negribam izdarīt — atstājam uz rītdienu. Ja
neveicas, sev un citiem karinām uz ausīm makaronus, ka rīt viss
izdosies. Draugus, kas nokļuvuši bēdu slazdā, mierinām, ka
vistumšākā krēsla ir pirms rītausmas, bet rīts gudrāks par vakaru.
Taču rītdiena nepienāk. Tā nekad neatnāk. No rīta atveram acis, un
ko mēs redzam? Joprojām šodiena. Un atkal šodiena. No rītdienas —
ne smakas, ne mazākā mājiena. Rītdiena neeksistē. Rītdiena ir
abstrakcija, dziļš filozofisks jēdziens, ar grūtībām saprotams
varbūt vien pašiem filozofiem. Tāpēc tik maz cilvēku izmaina savu
dzīvi. Lielākā daļa visas cerības līdz pat pēdējai olai glabā
rītdienas grozā. Nabaga neprašas nezina, ka jāpaļaujas vienīgi uz
šeit un tagad! Tomorrow never comes (‘rītdiena nekad nepienāk’),
jo, kad pienāk tomorrow, atkal ir šodiena. Tāpēc nekad nekļūdās
nekā nedarīšanas filozofijas pārstāvji. Nedarīšanas filozofija
pasludina: to, ko vari nedarīt šodien, atstāj uz rītdienu. Varbūt
nemaz nevajadzēs.
Un ko tu darītu, ja, piemēram, tava pirmdiena nekad nebeigtos? Ja
tu tajā iestrēgtu kā vinila skaņuplates celiņā un tās pašas
dziesmas vārdus atkārtotu bezgalīgi? Ja katru rītu pamostos un
darītu visu tāpat, ja tos pašus notikumus vai bezdarbību bez
pārtraukuma izdzīvotu atkal no jauna? Kā filmā ”Murkšķa diena”
aktiera Bila Mureja atveidotais Fils Kolins, kurš katru rītu
pamostas tajā pašā Murkšķa dienā un beidzot saprot, ka iestrēdzis
mūžībā. Nolādēts pastāvīgi atgriezties tajā pašā dienā, tajā pašā
vietā, redzēt tos pašus cilvēkus katru dienu. Mūžīgi. Āmen.
F. Nīče ļoti līdzīgu jautājumu iztirzājis grāmatā “Jautrā zinātne”:
“Bet kas tad, ja vienā dienā un naktī tu sapratīsi, kad šī niecīgā
dzīve, kuru pašlaik dzīvo, ir ne tikai vienīgā, bet arī nekad
nebeigsies, atkārtosies un atkārtosies daudzkārtīgi, bezgala daudz
reižu. Un tajā nebūs nekā jauna, katrs prieks vai sāpes, katra doma
atgriezīsies, atkārtosies katrs sīkums, un ikviens liels dzīves
notikums, patīk vai nepatīk, tevi neatstās. Un viss notiks tādā
pašā secībā. Pat pilnmēness un zirnekļa tīkls starp kokiem,
zvaigžņota vasaras nakts, nebeidzams lietus, neatrisinātas
attiecības būs tādas pašas... Un šis mirklis, un tu pats. Mūžīgs
smilšu pulkstenis pastāvīgi tiks apgriezts, un reizē ar to — arī tu
pats, smilšu puteklītis.”
Gan “Murkšķa diena”, gan F.Nīče pārstāsta hinduistu Samsaras apļa
koncepciju par mūžīgo esības cikliskumu un reinkarnāciju
atkārtojumu. Tikai F. Nīče to uzskata par garlaicīgāku — atdzimt
var nevis atšķirīgos veidos, bet tajā pašā apnikušajā čaulā.
Lielais domātājs mūs nebiedē, neapgalvo, ka tieši tā viss arī
notiek īstenībā. Viņš vienkārši jautā: ja tā būtu, vai mēs varētu
iztēloties savas sajūtas? Kā reaģētu? Sadusmotos vai sajuktu prātā?
Izdarītu pašnāvību, noliegtu tādu dzīvi kā briesmīgākās mokas? Bet
varbūt iemācītos mīlēt? F. Nīče to sauc par likteņa mīlestību —
amor fati. Viņš aicina iemīlēt savu dzīvi, pat ja tā būtu īsta
pekle. Mums ir jāiet pa mīlestības ceļu, jo vienīgi mīlestības un
samierināšanās ceļš mūs atsvabina: “Ko nozīmē mīlēt savu likteni?
Mēs mīlam savu likteni, kad novērtējam to, kas ar mums notiek, lai
gan tiecamies izrauties citā laikā, citā telpā; kad cenšamies būt
ar tiem, kuri ir līdzās, nevis ar citiem cilvēkiem. Amor fati — tā
ir sadzīvošana ar īstenību, nemēģinot sev pārklāt ilūziju plīvuru.
Īstenība biedē. Dzīve nav ne taisnīga, ne žēlsirdīga. Mīlēt savu
likteni var tikai stipri cilvēki.”
“Gadā ir vienīgi divas dienas, kuras var izsvītrot no dzīves,” —
saka Dalailama. Viena saucas vakar, bet otra — rīt. Tiek ieskaitīta
tikai šodiena. Tikai šodien ir diena, kurā var ne vien mīlēt, bet
arī izrādīt mīlestību. Ne tikai sapņot, bet arī piepildīt sapni. Ne
tikai izjust vainu, bet arī atvainoties un izdarīt kaut ko tik
labu, lai vainas izjūta sarautos līdz mušas kāpura lieluma punktam.
Un tā šodiena var sākties šodien. Piemēram, šo pirmdien.
Mūsu vārdnīcā ir daudz vārdu, kurus mēdzam lietot nelaikā un
nevietā. Mums patīk pasmieties par citiem, bet nejūtamies laimīgi,
kad paši nokļūstam citu apsmieklā. Mēs deklarējam, ka mūsu darbi
atbilst vārdiem. Bet vai šie vārdi vienmēr atbilst to nozīmei?
Bija par agru, vēl nav laiks, kur steidzieties, un pēkšņi — visu
labu, nokavējāt, vilciens aizbraucis, até te. Nakts apsteidz
pusdienlaiku, Ziemassvētki — Vasaras saulgriežus, mazbērni —
bērnus, pensija — autiņbiksītes. Vai nu laiks ir pārāk steidzīgs,
vai es pārāk lēna — kāpēc tik ātri kļūst par vēlu?
Laika jautājumu nevainojami atrisina bērni. Viņu rotaļas un skolas
diena ilgst mūžību, brīvlaiks — vairākas dzīves. Jo vairāk
nobriestam, augam, jo ātrāk skrien laiks, daudzus gadus zaudējam.
Septembrī rūpējamies par Ziemassvētku dāvanām, bet decembra beigās
veikalos sāk reklamēt pavasara kolekciju. Patērētāju sabiedrība
allaž mudina nepalaist garām iespēju pirkt preces ar atlaidēm.
Plānot, kas būs un kā nebūs: kāda atšķirība — vienalga, kaut kad
būs. Un mēs gādājam par ragavām vasarā, bet kaimiņu ar skumju vaigu
pamācām, ka jābūt šeit un tagad, ja nevēlies nogulēt savu
laimi.
Mēs žonglējam ar “šeit un tagad” mirkļiem, tajos iespraucas daudzu
problēmu cēlonis — mazais “es”, kuru tiecamies identificēt ar
laimi. Ir labāk, ka nenovēlam “esi šeit un tagad” tam, kurš šodien
apglabā māti. Zaudējis mīļoto cilvēku vai labu darbu. Vai daudzus
gadus pieskata brāli, kurš guļ gultā pēc pārciestas avārijas. Vai
māsu, kura nevar atgūties pēc insulta. Vai zaudējis bērnu.
Jaunā laikmeta mārketinga speciālisti, dzīves veida menedžeri gūst
peļņu no cilvēkiem, kuri atbildi meklē ārpusē. No muļķa zivtiņām,
kuras noķer ar mūsdienu ēsmu: “Atnāc pie manis, un es iemācīšu, kā
dzīvot šeit un tagad.” Laimīgs cilvēks mums nepārmetīs, nesolīs,
nemācīs mūs un nemoralizēs, ka vajag būt šeit un tagad. Viņš jau ir
sasniedzis nirvānu, un viņam viss ir skaidrs. Laimīgs cilvēks
saprot, ka ikviens esam tikai šeit, kur šajā brīdī mums arī
jābūt.
Bet varbūt tev esība šeit un tagad šķiet kā ceļš uz apgaismību?
Apgaismības ceļš — tie ir tikai vārdi. Gan laime, gan tas nav
ietverti Zemes iedzīvotājiem nepieciešamo lietu sarakstā. Nekādas
garantijas — laimi mums neviens nav apsolījis. Laime mums jāatrod
pašiem. Kā vīrs vai sieva, mīļākais vai otra pusīte. Laime nav
dzīves ceļojuma kulminācija vai atrisinājums. Vārdu pārzināšana un
ideju pazīšana esībai netuvina. Mēdz teikt, ka tas, kurš mīl dzīvi
un ir ar to apmierināts, nemeklē apgaismību, nemeklē laimi. Viņam
nevajag vadoņa, nevajag palīdzības, neko nevajag. Viņam tāpat ir
labi. Viņš jau tāpat ir sasniedzis nirvānu. Tas, kurš sevi apzinās
kā nepilnīgu būtni, no citiem pieprasīs, modelēs, mēģinās kompensēt
savu brāķi. Un visdrīzāk to darīs uzupurējoties, par katru
cenu.
Garīgu ļaužu vidū ir daudz dusmīgu, agresīvu cilvēku. Viņi runā par
pieķeršanos, bet paši pamet, nodod. Savas sievas, vīrus, bērnus,
vecākus. Draugus, partnerus. Nodevību viņu aizsedz ar spēju baudīt
mirkli. Prasmi būt šeit un tagad.
Būt šeit un tagad — kā? Atbrīvoties — kā? Būt laimīgam — kā?
Dzīve nav vienkārša, tā ir smagsvara un iet pāri visām robežām. Tā
ir neprātīgi skaista un reizē biedējoša, neatminama. Kaudze laimes
un daudz nelāgu, draņķīgu, sāpīgu notikumu.
Vai mēs, cilvēki, esam alegoriski suņi, kuri pārtiek no
iedvesmojošiem “šeit un tagad” kauliem?
Laime un prāts
Liec savam prātam nedomāt par balto mežu un pamanīsi, ka aizliegtais tēls tevi apmeklēs ik minūti.
FJODORS DOSTOJEVSKIS
Prāts saka: “Cilvēks bez manis nespēj dzīvot. Ja cilvēkam ir prāts, viņam nekāda laime nav vajadzīga.” Laime nepiekrīt: “Prāts bez laimes ir bezspēcīgs. Un cilvēks arī bez prāta nepazudīs, ja viņu pavadīs laime.” Mūs uzjautrina anekdotes par laimīgām dumjām blondīnēm, un mēs brīdinām skaistas meitas, lai nedemonstrē prātu, ja vēlas apprecēties.
Mūsu prāts nepaguris ģenerē daudz domu. Taču, līdzko gadās stresu
radoša situācija vai vajadzīgs racionāls spriedums — ņem un
apklust. Mēs lūdzamies: “Palīdzi, pasaki, ko darīt, kā būt.” Bet
viņš nereaģē, it kā nedzirdētu, izliekas, ka viņam nav nekādas
daļas. Varētu domāt, ka pašā atbildīgākajā mirklī viņš aizgājis
atvaļinājumā. Ja jau prāts (runāju tikai par savu) tā uzvedas
bieži, sen vairs nesaucu viņu par savu draugu. Mans prāts ir
savtīgs dzīvesbiedrs, kuru nevar pakļaut. Taču, lai arī cik
kritiski reaģētu uz sava paura balsi, nepiekrītu, ka prāts ir
laimes pretinieks.
Agrāk ar prieku citēju Dekartu: “Domāju, tātad esmu.” Lepojos par
domu netradicionalitāti, vārdu pinumiem. Smaidīju klusi (un skaļi),
lasīdama banālus tekstus, vērodama, kā cilvēki ģībst no saldiem
solījumiem atklāt laimes noslēpumu. Šodien saprotu, ka nevar likt
vienādības zīmi starp laimi un prātu. Prāts nav spējīgs risināt
ikdienas dzīves vienādojumus. Piemēram, kuru izvēlēties — Aleksi
vai Rolandu, ja patīk abi — gan glītais programmētājs Aleksis, gan
sportiskais uzņēmējs Rolands. Viņi abi ir inteliģenti un labi
nopelna. Gan fiziski pievelk abi, gan abi bildina. Kuram gan
dāvināt sirdi un roku?
Līdzīgas situācijas mums dzīve piespēlē ne simtu vien. Darbs, kas
šodien ir labi atmaksāts, vai arī interesantāks, taču bez
skaidrības, kāds tas būs parīt. Ceļojums uz Nidu vai Kolku, kur
viss pirms pusgada apmaksāts, gaida draugi, galdu saklājuši,
atdzesējuši šampanieti, vai arī Horvātija, uz kurieni karstu
ceļazīmi par smieklīgu cenu piesola ceļojumu aģentūra kaimiņos.
Pār mums valda divi prāti — apziņa un zemapziņas. Apziņas prāts ir
racionāls, loģisks, ar analītisko domāšanu. Tas zina: elpojam, lai
dzīvotu. Atšķir, kad domājam un kad sēni griežam. Saprot, no kā
baidāmies un pēc kā slāpstam, par ko liekulīgi skumstam. Apzinīgais
prāts zina, ka es rakstu, jo man patīk rakstīt. Ka rakstot meklēju
atbildes pati sevī un visapkārt. Un vēl — savtīgi meklēju
domubiedrus, lai izjustu esības vienotību.
Zemapziņas prāts ir atbildīgs par atmiņām un pieredzi. Tas ir gluži
kā fails, kurš mums nav uzlaužams, atveras tikai sapņos un
iemirdzoties intuīcijai. Sliktā ziņa ir tā, ka arī negatīvā
pieredze — pat no pusaudžu gadiem, atstumta tālāk, tomēr ir dzīvāka
par dzīvu. Tāpēc arī pozitīvā domāšana nedarbojas. Zemapziņas
negatīvums uzvar apziņas pozitīvumu. Lai pozitīvums darbotos,
vairāk pozitīvā jāatrod zemapziņā.
Labā ziņa: mūsu zemapziņu var pārprogrammēt īsa meditācija. Pietiek
ar 20–30 minūtēm, taču katru dienu, bez atrunām un brīvdienām. Un
mēs pamazām, citi ātrāk, citi lēnāk, izslīdam no sava negatīvisma
karuseļa. Pārstājam svārstīties un šaubīties, vai vajag, vai
loģiska ir izvēle. Mūsu nemierīgais prāts kļūs mērenāks, un
radīsies vieta pozitīvajiem failiem. Tad, pretēji tam, lai ikvienā
iespējā redzētu grūtības, saskatīsim iespējas katrā problēmā.
Tomēr lūdzu neidentificēt zināšanas ar gudrību. Zināšanas un
gudrība ir kā eļļa un ūdens: tās nesajaucas. To atgādinu tiem, kas
domā, ka meditējot ir svarīgi apkopot noteiktas zināšanas. Un ka
meditācijas prakse ir tikai budistu un prātnieku nodarbošanās.
Meditējot koncentrējamies nevis uz zināšanām, bet uz to attīrīšanu,
informācijas filtrēšanu, balasta atlaišanu.
No sākuma vajag atlaist. Tikai tad atradīsies vieta gudrībai un
telpa laimei.
Laime un ceļojumi
Meklēdami dzīves jēgu un laimi, cilvēki izvēlas dažādus ceļus. Un, ja tie pagriežas pa citu ceļu nekā tu, tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir kļūdījušies.
H. DŽEKSONS-BRAUNS
“Kā! Tu nezinu par Vitautu, kuram piederēja liels celtniecības
uzņēmums, viņš visu pārdeva un aizbrauca uz Šrilanku?!” — brīnās
kaimiņiene Biruta. “Nu un kas?” — klusēju. Man tas skan kā
pārmetums, kāpēc mēs atgriezāmies un nepalikām Austrālijā. Varējām
taču pacensties, padomāt par bērniem.
Taču es nenožēloju. Neesam taču ne politiskie, ne kara bēgļi. Mūs
neviens nepiespieda aizbraukt, paši izvēlējāmies. Lai arī bērni
paši izlemj, vai, pabeiguši studijas, paliks dzīvot savā zemē vai
aizbrauks.
Līvai apnicis Baltijas reģiona mūžīgais rudens un drūmās tautiešu
sejas.
Viņa paņēma trīs gadu atvaļinājumu un aizlaidās laimi meklēt
svešumā. Es sapratu Līvu un priecājos par Vitautu, kurš veiksmīgi
iekārtojies Šrilankā. Taču sevi ar viņiem nesalīdzinu un ceļojumus
ar laimi neidentificēju. Man ir cita pieredze. Zinu, ka tā ne
visiem patīk. Jo tajā nav hepienda, kas stāstītu pasaku par laimi,
kura mīt pēdējā ceļojuma galā.
Šodien aumaļām plūst stāsti par drosmīgajiem, kuri laimi atraduši,
izejot no komforta zonas. Plašsaziņas līdzekļi un sabiedriskās
attiecības skalo smadzenes, ka tas ir vienīgais veids, kā doties
pretī priekam un pilnveidoties. Mēs tīksmināmies par piepildījumu
epopejām — viņi to paveica! Nevēlamies zināt, aizbāžam ausis, ja
viņiem iet slikti. Mums patīk dzirdēt, ka sapņi un drosme vienmēr
tiks apbalvoti. Un ja, nedod Dievs, tā nenotiks, — tas nozīmē, ka
paši vainīgi. Nepietiekami ticēja tam, ko izlēma. Par maz centās.
Varbūt tik daudz kaut ko sastrādāja iepriekšējās dzīvēs, ka
septiņās citās jāatstrādā.
Mēs pielaikojam citu likteņus, plānojam savus sapņus, lai tajos
neatkārtotu svešas kļūdas. Taču atkārtojam. Kā gan citādi? Dzīvi
iepazīstam tikai caur savām mellenēm un savām galvassāpēm. Ne velti
par vienu sistu dod desmit nesistus. Es dotu vēl vairāk.
Pirms desmit gadiem, ar ģimeni ceļojot pa Austrālijas austrumu
piekrasti, iepazināmies ar brīnišķīgu britu ģimeni — Braienu,
Magaliju un trīsgadīgo meitiņu Sāru. Viņi tikko kā bija nokļuvuši
līdz pusei savā grandiozajā gap year programmā — jau paspējuši
padzīvot Taizemē, Indijā, Jaunzēlandē. Lūk, pabūs arī Austrālijā un
arī Dienvidamerikā, Kanādā, Āfrikā. “Kādi malači!” — nopūšamies. —
“Kā viņiem tas izdevās? No kurienes tāda nauda — pietiek brīvdienām
gada garumā?” Izrādās, Braiens un Magalija ir izdevēji tāpat kā mēs
ar Viktoru. Viņi desmit gadus veltījuši izdevējdarbībai, kalpojuši
autoriem, dizaineriem, izdabājuši reklāmas pasūtītājiem. Bet tagad
atbrīvojušies: pārdeva savu mazo uzņēmumu, atmeta darba pienākumu
nastu, iznomāja māju Londonas piepilsētā un izceļoja. Meklēt laimi
un atbildes uz esības jautājumiem.
Man piemetās nejauka zaļa skaudība. Piespiedu pie sienas vīru,
teicu, ka arī gribu tā dzīvot. Kāpēc mazas izdevniecības īpašnieki
tā izdarīja, bet mēs — nevaram? Mūsu vēsture ir daudz iespaidīgāka
— piecpadsmit gadu izdevniecībā, prestiži “Ievas” un “Cosmopolitan”
žurnāli. Visbeidzot, mums arī ir māja piepilsētā, kuru varam
iznomāt. Tā nu Klusā okeāna piekrastē tika iesēta pārmaiņu sēkla.
Sēkla sadīga pēc pieciem gadiem.
Man ceļojumi ir viss, par tiem pārstāju domāt tikai vasarā. Jo
vasara ir Lietuvā — manā sapņu zemē. Baltās naktis, rāms siltums,
jauks zaļums, zemenēm īstu zemeņu garša, jogas vingrojumi
pļaviņā... Jūs izniekotu laiku, aicinot mani vasarā ceļot. Nu... Ja
nu uz jogas retrītu Taizemē.
Taču pienāk rudens, un, vērodama aizlidojošos putnus, domāju: jau
laiks. Bet kurp? Uz Kaliforniju pie Aušras? Vai uz Havaju salām pie
zemniekiem tirgot mango... Taču, līdzko pajautāju sev, kas tālāk, —
opijs izgaro. Nu labi, paciemošos pie Aušras — nedēļu, varbūt
mēnesi. Parādīšu savu grāmatu par jogu Sanfrancisko, grāmatu par
laimi — tautiešiem Čikāgā. Abas ar Aušru sarīkosim kādu jogas
nodarbību. Bet kas tālāk?
Teorētiski mani vilina Havaju fermeri. Bet sāku iztēloties
praktiski — sarunāšu, iekārtošos, tirgošu tropu augļus par
naktsmājām un ēdienu. Reāli, ka iedos arī kādu pielikumu par
centību. Un kas tālāk? Ko darīšu, kad Havaju piedzīvojums būs līdz
kaklam?
Vēl paliek Izraēla. Šeit bez lielām pūlēm iegūtu valsts atbalstu.
Dzīvotu pie tantes, mācītos ebreju valodu, nedēļas nogalēs ar
draugiem brauktu uz kalniem. Bet vai tā ir mana laime?
Laikam neviens ceļojums man neiedod laimes akmentiņu tieši rokās.
Jo vairāk tāpēc, ka esmu alkatīga (ar plašiem uzskatiem — teiktu
pozitīvās domāšanas piekritēji), man akmentiņa būs par maz —
gribēšu laimes klintsbluķi.
Tūkstošiem pētījumu pierāda, ka laimes sajūta apogeju sasniedz caur
prelūdiju — plānojot ceļojumu, tam gatavojoties. Sēžoties
automobilī ceļot, teiksim, pa Eiropu. Vai lidostā acis mielojot
duty-free vitrīnās. Paceļoties lidmašīnai. Lidmašīnai nolaižoties.
Ceļojuma laikā laimes indekss var palikt tāds pats, kā plānojot
ceļojumu, bet var arī samazināties. Atgriežoties (dažreiz pat ātrāk
— ceļojuma beigās) mūsu laimes baterija nosēžas, un dzīves uztvere
vairs nerit vecajās sliedēs. Turpat, kur bija pirms ceļojuma.
Iedegums nogājis, suvenīri izdalīti, bildes atrādītas.
Grūti samierināties, ka cerība atrast aizvēju no problēmām ārpusē
ir tikai ilūzija. Laimes ilūzijas uz zemes nedzīvo. Ja nu vienīgi
sapņos... Varbūt var pat desmit gadus padzīvot pie Austrālijas
aborigēniem tuksnesī vai pie beduīniem Ēģiptē. Indijas ašramā,
budistu klosterī, Izraēlas kibucā. Iegūsim nesamaksājamu pieredzi,
satiksim fantastiskus cilvēkus, iemācīsimies neredzētas un
nedzirdētas lietas. Taču atgriežoties mūs sagaidīs tās pašas
problēmas, kuras pametām. Vienīgā atšķirība būs tā, ka problēmas pa
šo laiku spēs paaugties. Bet mēs — novecot.
Pa laikam ir ļoti svarīgi izrauties no rutīnas ķēdēm un ļauties
piedzīvojumiem. Labi ir plānot ceļojumus, jauki dzīvot nākamo
ceļojumu noskaņās. Taču vislaimīgākie ir tie, kuri spēj atraisīt
spārnus ikdienā. Lai dzīvo ceļojumi, kuri iedvesmo celties
spārnos.
Kā, apseglojot stresu, aizrikšot līdz laimei
Pirmā laimes recepte — izvairīties no pārāk ilgas meditācijas par pagātni.
ANDRĒ MORO
Laiks un plāni spiež, mēs cenšamies strādāt pēc iespējas
sparīgāk un labāk. Lai tikai mūs neizsvītrotu, neizmestu no vēlamo
un uzticamo saraksta. Mēs atraujam laiku draugiem un ģimenei, mēs
domājam, ka viņi vienmēr bijuši un būs līdzās. Un tā darbs un nauda
slīd kā smiltis caur pirkstiem…
Stress ir nejauks un lipīgs. Esot nemiera apsēsto vidū, mēs paši
jūkam prātā. Taču laime ir vēl spēcīgāka infekcija nekā stress.
Cilvēki, kuriem apkārt ir daudz laimīgu ļaužu, paši jūtas (pat ja
nesaprot, kādēļ) laimīgāki.
Laimes infekcijai fiziskais tuvums nav svarīgs, ar to var aplipināt
arī no attāluma. Nenoskaud laimi savam dzīvesbiedram — priecājies,
ka dzīvo līdzās laimīgajam, jo tā tu par astoņiem procentiem
spēcini savu laimi. Nerūc uz kaimiņu, kuram viss iet kā pa sviestu.
Iemājojot vienā stāvā ar laimesbērnu, tu par 34 procentiem
palielini iespēju pats būt laimīgs. Un centies, lai laimīgs draugs
no tevis neattālinātos vairāk par pusotru kilometru, — tā tu par 25
procentiem uzlabosi laimes statistiku.
Taču gana teorijas — prakse ir vērtīgāka. Piedāvāju deviņu pakāpju
ceļu, kā mazināt stresu un atvērt sirdi. Atgādinu, ka prakse nav
tikai zināšanas, kas un kāpēc jādara: prakse ir šo zināšanu
pielietojums.
Atceries: nemiers, stress atnāk un aiziet, bet tā sekas paliek. Mēs turpinām aktivizēt stresa hormonus, domājot par situācijām, kuras to izprovocēja. Nospriegoti muskuļi neatslābinās, gremošana (fiziskā un mentālā) streiko. Mūsu ķermenis uz stresu reaģē kā uz reāliem draudiem, ja arī šie draudi ir tikai mūsu domu un fantāzijas auglis.
Raksti stresa dienasgrāmatu. Pieraksti, ko tu dari, ko domā, kad sajūti stresu. Piefiksējot apstākļus, tu vari ieraudzīt iemeslus. Tos nosaucot vārdā, būs vieglāk no tādiem apstākļiem izvairīties. Būs vieglāk sev pateikt: tā neder, vairāk tā negribu, rīkošos citādi.
Esi labāks, nekā patiesībā esi. Īpaši tad, kad tev ir slikti. Pamēģini kaut vai piecas minūtes dienā atraut uzmanību no sevis un koncentrēties uz citu pašsajūtu. Vismaz smaidīt. Ar vārdiem: “tu man esi svarīgs”, “es tevi mīlu”, “priecājos, ka par mani domā”. To visu vari sākt darīt, liekuļojot, sakostiem zobiem un spļaudoties par savām raizēm. Pēc kādas nedēļas vai divām tā kļūs jau par sirsnīgu uzmanību. Ir izmēģināts, patentēju.
Atraujies no ikdienas. Vismaz vienu dienu nedēļā vai pusi dienas. Izklaidējies, ceļo. Nevari nekur braukt? Ej pastaigāties! Pavadi laiku tur, kur tev ir labi. Vai arī sameklē kaut ko jaunu, vēl neredzētu, nepiedzīvotu. Jaunām sajūtām velti pāris stundas nedēļā. Stress ir greizsirdīgs. Ja neveltīsi tam uzmanību, viņš apvainosies un dosies meklēt citu draudzību. Kādai emocijai pievērsīsi uzmanību, to arī izaudzēsi.
Meditē ceļā. Braucot automašīnā, trolejbusā, autobusā vai ejot kājām, koncentrējies uz elpošanu. Sajūti, kā ieelpojot vēders piepildās, kā paceļas ribas, kā piepūšas krūšu daļa. Izelpojot sajūti, kā saplok krūšu daļa, ribas un vēders, un reizē — tavs stress.
Izvairies no daudziem darbiem vienlaicīgi. Vienā mirklī veikt vienu darbību, runājoties koncentrēties uz sarunu biedru, ēdot — uz ēdienu, strādājot — uz darbu. Skatoties filmu — uz ekrānu, nevis uz ledusskapi. Spēlējoties ar bērnu — uz mīlestību, nevis domām par citiem.
Neaizmirsti pateikties. Labiem cilvēkiem, kuri tev atvieglo dzīvi. Neērtiem cilvēkiem, kuri ir tavi skolotāji. Saulei, kas priecē, un lietum, kas veldzē. Siltumu sniedzošām drēbēm un veselīgai pārtikai. Garāmgājējam, kas dāvā smaidu. Visiem un visam, kas ļāvuši tev sajust prieku. Vai arī — pateicību par mācību stundu.
Atzīsti savu atbildību un pieņem to. Par to, ko dari labi, un par to, ko ne tik labi. Par prieku un par spriedzi. Tikai uzņemoties atbildību, iemācāmies kontrolēt stresu.
Izproti paradoksu: tas, kas rada stresu, bieži sniedz arī prieku, pat laimi. Piemēram, ielas, sporta stadioni vai lielpilsētas, kas pilnas cilvēku. Cilvēki mūs nogurdina un izsmeļ, taču bez viņiem arī nevaram. Dzīvojam ne tikai sev, bet arī cits cita dēļ.
Ko ēst: laimes pārtika
Dzīve ir īsa un neziņas pārpilna. Tāpēc vispirms izvēlies desertu.
ERNESTĪNE ULMERE
Mana pārtikas dienasgrāmata nedēļas laikā reģistrē daudz sānsoļu. Tāpēc izrādu simpātijas Ajurvēdai, kura apgalvo, ka 20 līdz 25 procenti novirzīšanās no veselīgas ēšanas ir pieņemama norma. Laba pašsajūta ir saistīta ar ēdienu. Mums katram ir ko uzkost nemiera brīdi vai, vēl labāk, lai padarītu gardāku prieku. Lūk, kam piekristu arī mediķi.
Skābēti kāposti, rūgušpiens un cita fermentēta
pārtika
Mani bērni vienlaicīgi noskurinātos, izlasot šo padomu, — skābēti
kāposti un gurķīši viņiem saistās ar padomju laika pārtiku. Taču
šobrīd ņemsim vērā nevis mīļoto atvašu emocijas, bet faktus un
prātu.
Pareizāk būtu teikt — otro prātu, jo tieši tā varētu saukt
gremošanas traktu. Hipokrāts ir teicis: visas slimība sākas zarnās.
Franču psihiatrs Filips Pinels pamanīja, ka vājprāta iemesli
vispirms jāmeklē kuņģī vai zarnās. Mūsdienu neirologi apstiprina,
ka fermentēta pārtika labi aktivizē imūnsistēmu, ar to var
dziedināt nemieru, depresiju, sirds slimības, osteoporozi un pat
autismu.
Augļi un dārzeņi
Neviens neapstrīd augļu un dārzeņu noderīgumu, visi tam piekrīt:
tos lietot ir veselīgi, jo vairāk, jo labāk. Ēdot zemenes no savas
dobes vai meža zemenes, paša audzētus tomātus vai kartupeļus, mēs
piepildām organismu ar saules enerģiju, ar dzīvības spēku. Augu
barība nomierina un spēcina laimes sajūtu, palīdz regulēt svaru un
ir atslodzes dienu pamatā. Tiesa, rūpējoties par figūru, daži augļu
lietošanu ierobežo, jo saldo augļu cukurs var pieaudzēt
kilogramus.
70 procenti no manas dienas devas ir augu barība. Taču, kad uzmācas
ziemas tumsa, kad aukstums un vējš uzdzen eksistenciālu nemieru,
sāku domāt, ka laimes piepildīti dārzeņi un augļi ir labi, taču
ziemā vajadzētu kaut ko treknāku.
Kafija
Kafijas cienītājus pastāvīgi bombardē veselīga dzīvesveida
piekritēji un skeptiķi. Zinātnisko pētījumu rezultāti mainās. Taču
var piekrist, ka rīta kafijas dzērēji ir aktīvāki, labvēlīgāk
noskaņoti, vairāk spēj priecāties par dzīvi. Kafijas malks ne tikai
kafijas pārdevēju, bet arī dzērēju saista ar sabiedriskumu, mieru,
laimi un pateicību. Teic, ka sievietes, kas dienā izdzer divas trīs
tasītes kafijas, retāk sirgst ar depresiju. Pēc maniem
novērojumiem, kafijas pretinieku vidū slikta rakstura izpausmes
parādās biežāk nekā uzticamiem kafijas cienītājiem.
Man kafija ir veselības barometrs. Ja pamodusies nevēlos kafiju,
uztveru to kā zīmi, ka esmu saslimusi vai tūlīt saslimšu. Kad
atgriežas vēlme iemalkot kafiju, zinu: jau veseļojos.
Tumšā šokolāde
Ja mājās nav šokolādes, bērni ir neapmierināti: “Un atkal nav, ko
ēst.” Man arī bez šokolādes ir grūti. Vajadzību pēc tās nekas cits
nevar kompensēt. Šokolāde atslābina, mazina nemieru un
aizkaitinājumu, rada iemīlēšanās stāvoklim līdzīgu eiforiju. Saka,
ja katru dienu apēdīsi tāfelīti tumšās šokolādes, jau pēc divām
nedēļām mazināsies stresa hormoni, un noskaņojums uzlabosies.
Sēnes
Man sēnes bijušas nebijušas. Gailenes gan vismaz pāris reizes gadā
nobaudu. Retumis arī sakņu sautējumu ar šampinjoniem. Taču zinu, ka
sēņot Baltijā ir gandrīz tikpat populāri kā basketbola čempionāta
laikā pielipt pie ekrāna. Un katra dāsna saimniece mīļajam viesim
nepažēlos pašas marinētas sēnītes. Viena mana draudzene ir sēņu
maniaks. Bērnībā no tām saindējusies, viņa nokļuva slimnīcā. Kad
pēc kuņģa skalošanas atguvās un noraizējusies mammīte pajautāja, ko
bērns vēlētos, viņa, acis nepamirkšķinot, pateica: “Sēnītes. Es
visvairāk gribu sēnītes, mammu.”
Sēnēs, īpaši tā sauktajās šitakē sēnēs, ir daudz selēna un magnija,
bet šie minerāli, kā zināms, mazina depresijas un nemiera risku,
uzlabo noskaņojumu. Sēnes ir arī dabisks vitamīna D, kura mums
visiem trūkst, avots, Taču pats svarīgākais — sēnes ir laimes
ēdiens. Visiem sirsnīgi novēlu sēņot vērīgi un uzmanīgi un pēc
iespējas biežāk tās pievienot omletei, salātiem un pīrādziņiem.
Zaļā tēja
Ājurvēdas sekotāji zaļo tēju salīdzina ar kafiju un brīdina:
nepārdozēt. Bet, lūk, veselīga dzīvesveida piekritēji un populārā
literatūra zaļo tēju slavē: tā ceļot tonusu un palīdzot izvairīties
no sirds un asinsvadu slimībām, kuras pēdējos gados kļūst arvien
vairāk izplatītas, stiprina imunitāti, izvada no organisma
veselībai un pat dzīvībai bīstamos radioaktīvos elementus.
Japāņu pētnieki vēsta: dienā izdzerot ne mazāk kā piecas tasītes
zaļās tējas, par 20-30 procentiem samazinās stresa sajūta
salīdzinājumā ar tiem, kas zaļo tēju nelieto vai izdzer varbūt
tikai vienu tasīti. Nepatīk zaļās tējas garša? Varu to pievienot
smūtijiem, marinādēm, mērcēm, zupām. Dzirdēju, ka tā labi der arī
pie vistas buljona.
Āzijas valstīs zaļās tējas dzeršanas kultūra ir neatņemama. Biznesa
un politiķu sarunas, draugu un nedraugu tikšanās reizes sākas ar
nesteidzīgu zaļās tējas malkošanu. Tās dzeršanas ceremonija ir
apbrīnojama meditācijas prakse, palīdzot samierināties ar sevi,
citiem un apstākļiem. Taču zaļo tēju droši var aizstāt ar citiem
dzērieniem — svarīgākā ir dzēriena baudīšanas meditācija.
Kā darīt mazāk un iegūt vairāk
Labākā dzīves sezona ir tas laiks, kad domas vismazāk piesārņotas ar nevajadzīgām lietām.
VU MENS
Šie padomi balstās uz Pareto principu, ka 20 procenti pūļu dod 80 procentus rezultātu, un pretēji. Ka laurus neplūc vis darbaholiķi un perfekcionisti, bet tie, kas spēj iegūt vairāk, strādājot mazāk. Un ka ražīgāk par visiem strādā laimīgi cilvēki. Laimīgie strādā produktīvāk, viņi pārdod uz pusi labāk, viņu radošums ir trīsreiz lielāks. Kompānijas, kuras investē, lai darbinieki justos laimīgāki, aug straujāk. Žurnāls “Fortune” par pasaulē labāko darba vietu nosaucis kompāniju “Google”, kurā bez izņēmuma visus darbiniekus ēdina par velti. No pirmā acu uzmetiena, sīka vienība, bet tā ilglaicīgi un neticami stiprina mūsu pateicības jūtas.
Netici, ka tas tik vienkārši? Izmēģini!
# Katru dienu kaut dažas minūtes velti pateicības
praksei
Pirms miega (vai no rīta, ja ļoti nesteidzies) uzraksti trīs
lietas, par kurām esi pateicīgs. 21 dienu pēc kārtas atrod laiku
pateikt labus vārdus, palīdzēt citam. Katru dienu kādam skaļi
pateicies un izsaki komplimentu.
# Kusties ne tikai horizontālajā, bet arī vertikālajā
laikā
Horizontālais — tas ir konkrētais mūsu attīstības laiks. Notikumu
laiks. Pa kreisi — mūsu konkrētā pagātne un atmiņas. Pa labi —
nākotnes vīzijas, plāni un cerības. Kreisā puse ir skaidra, labā —
vēl blāvos toņos, jo nākotne nekad nav uzminama.
Vertikālais — tas ir nevis ārējais, bet iekšējais laiks. Tas ir
smalkāks, taču “smalks” nenozīmē, ka vājš vai neizteiksmīgs: tas ir
smalks tāpēc, ka, vēloties to pamanīt, jābūt ļoti apzinātam, ļoti
jākoncentrējas. Vertikālo laiku var iztēloties kā mugurkaula
kanālu, kā nedalāmu ieelpas un izelpas savienību. Vertikālais laiks
neiesniedzas pagātnē, tas netiecas uz nākotni. Tas pastāvīgi
virpuļo tajā pašā punktā. Vertikālā laika sajūta mūs sasniedz ļoti
mazās devās. Apgaismības mirkļos vai “eureka!” brīžos, kad mums kā
pērkons no skaidrām debesīm trāpa atskārsmes zibens. Un mēs
pārkāpjam sava prāta robežas.
Horizontālais laiks nemitīgi mainās, taču reizē tas ir arī pamats,
uz kura slejas vertikālā laika nams. Vertikālais un horizontālais
laiks — tie abi nav pretstati, tie ir nešķirami. Mēs vienlaicīgi
eksistējam gan horizontālajā, gan vertikālajā laikā.
# Negaidi labumus no zvaigznēm, rūpējies par savu laimi
pats
Sāc ar stāju. Skaidri zināms, ka gan stāvēšana, gan sēdēšana
ietekmē mūsu pašsajūtu. Piedomā par zoda pavērsienu, krūšu rajona
atbrīvošanu, skatiena koncentrēšanu. Mūsu stāja var ģenerēt labo
enerģiju. Taču var piesaistīt arī slikto. Tāpēc uzmani ne tikai, ko
runā, bet arī to, kā staigā, kā stāvi un kā sēdi. Beidzi pozēt
fotoobjektīvam? Pārstāj sakrustot kājas. Tu taču nevēlies ne
jostasvietas, ne kakla daļas sāpes, nedz arī asinsrites
traucējumus. Nesašļūc un neesi rūpju nomākts. Atbrīvo un nolaid
plecus, to vieta nav pie ausīm. Katru reiz, izejot no mājas,
palūkojies spogulī: iztaisno muguru, dziļi ieelpo, laimīgi izelpo
un atslābinies.
# Ģērbies ērti, bet reizē sevi arī disciplinē
“Ērti” nenozīmē tērpties “maisā”. Tas ļoti patīk mūsu ego, jo tajā
var viegli noslēpt satraukumu, neticību sev, dusmas un skaudību.
Labāk izvēlies profesionālu piegriezumu, kas nav ne par lielu, ne
par mazu — labi piegulošas drēbes. Tādas, kas liktu tev
sasparoties, iztaisnoties, ievilkt vēderu. Izvēlies apģērbu, kurā
nevari paslēpties.
Spilgtas krāsas un aksesuāri visbiežāk patīk laba garastāvokļa
izstarotājiem. Nelaimīgās dienās stiprināt savu pašvērtību ar
laimīgām drēbēm iesaka arī psihologi. Taču lielākoties izvēlamies
kulturālo melno, pelēko, brūno un balto. Baidāmies no papagaiļa
spalvu krāsām. Un kļūdāmies: spilgtas krāsas patiešām uzlabo
pašsajūtu. Piemēram, sarkanā vai sārtā krāsa veicina labas
pašsajūtas hormona dopamīna veidošanos, bet atvēsinoši zilā mūsu
organismu piepilda ar laimes hormonu — oksitocīnu.
# Rūpējies ne tikai par ķermeņa un domu tīrību, bet arī par
kārtību ap sevi
Vide mājās un darbavietā ir mūsu domāšanas spogulis. Tāpēc reizēm
ir vērts noticēt, ka visas slimības rodas no disbakteriozes, un
savākt pa grīdu izmētātās apakšbikses. Neturi galvā mēslus,
izlietnē netīrus traukus, bet darba vietā — garozas un serdes.
# Rūpējies par veselību, lai arī tā tev atlīdzinātu ar
labu
Par pusstundu samazini laiku sociālajos tīklos un pavingro,
pastaigājies. Trīsdesmit minūtes mazāk sērfo internetā un tā vietā,
lai sildītu vakardienas zupu, labāk uzvāri svaigu. No rīta
piecelies piecas minūtes agrāk, lai pirms izkāpšanas no gultas
saprastu, kā jūtas tavs ķermenis un kas pārņēmis domas, kādas
emocijas dominē. Lai tas tev kļūst par katra rīta apzinātās
uzmanības vingrinājumu.
# Uzdāvini sev laiku darīt… neko
Varbūt pats grūtākais vēlējums. Kā var darīt neko?! Paliekot divatā
ar sevi, nodrebam, kā knupīti paņemam viedtālruni un simtu pirmo
reizi dienā aplūkojam virtuālo pasauli (vidēji lietotājs savu
viedtālruni izmanto 1500 reizes nedēļā). Selfijā nobildējamies, kā
dzeram kafiju vai smaržojam puķi, un apzināti vai neapzināti
translējam, cik mums vientuļi, kā vajadzīga komunikācija. Zvanām
draudzenei vai mammai, kurai nav ko teikt, izņemot to, ka “man ir
kāda minūte laika, tāpēc tev zvanu”.
Praktizējot neko nedarīšanu, atpūtinām prātu. Atpūties prāts uzlādē
baterijas un sāk dabiski, bez liekām pūlēm ģenerēt “interesantas
dzīves” domas un radošas idejas. Labas domas biežāk atnāk tad, kad
galva atpūšas. Ja galva dūc bez atpūtas, tā ģenerē vienas un tās
pašas domas. Labās domas ir kā labās fejas: tās ir izvēlīgas.