Ilustrēta Murakami pasaka lielajiem

Pasaka galvenokārt domāta nobriedušiem prātiem – jebkurā vecumā, tomēr jaunākiem par 14 jādod to lasīt tikai īpašos gadījumos. Kāpēc pasakas darbība norisinās bibliotēkā? Ļoti vienkārši – kā atzīst galvenais varonis, “ja es kaut ko nezināju, tad gāju uz bibliotēku noskaidrot, tā es no mazām dienām biju audzināts.” Un piedzīvojums sākas – jo kur gan citur, ja ne bibliotēkā, ir atrodamas visas cilvēces bailes, dusmas, bēdas – un arī cerības, mīlestība un drosme.

Haruki Murakami pasaka stāsta par īstenību un ilūzijām, par bibliotēku un īpaši jau lasītavu slēpto dabu, par iekšējām pasaulēm, kas katram ir sava – un var gadīties, ka tās nepārklājas pat vistuvākajiem. Par labirintiem un skumjām. Par izeju, kas nemaz nav izeja, bet varbūt tieši tāpēc, ka nav, pēkšņi ir izeja. Par to, ka ir notikumi, no kuriem neizbēgt pat tad, ja itin viss visapkārt pēkšņi pielīdzināms izejai. Vārdu sakot, šo grāmatu ir grūti raksturot, bet viegli lasīt un neiespējami aizmirst. Lasītāja Sesīlija vietnē goodreads.com raksta: “Grāmatā ir elementi no Kafkas, Borhesa, Roalda Dāla un Tima Bērtona, pārstāvēts arī Nīls Geimens ar šķipsniņu Orvela. Tā izskatās kā brīnišķīgi dizainēta un ilustrēta bērnu grāmata, tomēr maziem bērniem tā ir pārāk baisa un, manuprāt, īsti nav domāta pat lieliem pusaudžiem (autore lieto jēdzienu YA – young adults). Manuprāt, tā ir grāmata pieaugušajiem, kuriem patīk mazliet ļaunīgas pasakas un kuri vēlas vēlreiz izbaudīt baiļu šermuļus kā jaunībā.”

“Savādā bibliotēka” ir mazliet baisa, ļoti valdzinoša un īsteni austrumnieciski (un arī murakamiski) skumja pasaka, kurā darbojas zēns, Aituvīrs, skaista meitene, strazds un vēl daži personāži. Iespējams, šī ir grāmata, kuru varētu lasīt drīz pēc tam, kad izlasīts romāns “Kafka liedagā”.
Čipa Kida (Chip Kidd) dizains un ilustrācijas.
No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.

Ieskaties: www.zvaigzne.lv