Grāmata "Kalngale. Piejūras vējos" vēstījums par ciemata dzīvi

“Mēs, kangalieši, neesam lieli, bet mums ir bagāta vēsture, stiprs gars un gaišas sirdis,” viņi saka.

Kur sajust Kalngales sirdspukstu? To var just ļaužu kopībā, kas kā svētki vieno dažādas paaudzes, tuvākus un tālākus. Notikumos, likteņos un darbā.

Kur slēpjas Kalngales dvēsele? Tā mīt katrā cilvēkā, kas šo vietu ir ievērojis, sajutis tās vareno priežu mežu spēku, sadzirdējis jūras maigo viļņu dziesmu un redzējis dabas brīvo garu kā vasarā, tā ziemā. Kalngale ir kā pavasara pumpurs, kas tikko sācis plaukt, un kalngalieši ir tie, kas šo krāšņumu sarūpē un sargā, lai Kalngale augtu un ziedētu vēl ilgi.

Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa veltījusi atzinīgus vārdus Kalngalei: “Man spēku dod jūra. Kalngale man ir ļoti tuva, tur man mīļš ir katrs cil- vēks, katrs koks. Man ļoti sāp, ka es šobrīd vairs neesmu un droši vien vairs nekad arī nebūšu Kalngalē. Es ar lielu pateicību izturos pret cilvēkiem, ar kuriem esmu tur tikusies. Kalngale ir liels un svarīgs posms manā dzīvē. Tā ir sāpīga daļiņa, kas šobrīd ir atgriezta no manis. Ja kāds mani tur vēl atceras, es būtu ļoti priecīga, jo es katru dienu domāju par Kalngali.”

Kalngale laikmetu griežos no latviešu apdzīvotas vietas – jūras zvejnieku ciema – kļuvusi par bagātā Carnikavas novada un lielpilsētas daudztautību iedzīvotāju atpūtas un brīvā laika pavadīšanas vietu ar putnu vārdos nosauktām asfaltētām ielām, skaistām, sakoptām vairākstāvu mājām un dabasgāzes pavardiem tajās.

Grāmata izdota ar Vidzemes plānošanas reģiona, Valsts kultūrkapitāla fonda un Carnikavas novada domes atbalstu.

Grāmatu meklē  šeit.