Grāmata par dusmām, ievainojamību, arī par novecošanu un atkarībām – “Mīļais mērglis”

Tas, kā par mūsu laiku un sabiedrības norisēm raksta un runā franču autori, atšķiras no ierastās retorikas. Sākot ar visiem zināmo Mišelu Velbeku un nesen iepazīto Ābelu Kantēnu, kura “Etampas gaišreģis” (Le Voyant d'Etampes) arī runā par šodienas realitāti – izslēgšanas kultūras (cancel culture) vareno spēku un totālo nežēlību pret indivīdu un viņa [iespējamām] vājībām un vainām. 

“Mīļais mērglis” rakstīts kā dialogs vēstulēs, kuram šad tad pievienojas vēl daži runātāji. Tā galvenie varoņi ir aktīvi piecdesmitgadnieki: reiz slavena aktrise Rebeka un veiksmīgs rakstnieks Oskars, kā arī jauna sieviete Zoē, kura apgalvo, ka Oskars viņu vajājis. 

Rebeka un Oskars nav draugi, un viņu virtuālā saruna sākas ar apvainojumiem, taču romāna gaitā saziņas saturs kļūst dziļāks un tonis no ķildīga un aizskaroša mainās uz saprotošu, savukārt Zoē pauž savu stāsta versiju. 

Romāns analizē ikdienišķos procesus, mainīgo attieksmi pret vīrieša un sievietes lomu sabiedrībā, mee too kustību un dženderismu, aplūkojot tos no vairākiem skatpunktiem: pusmūža sievietes, jaunas sievietes, pusmūža vīrieša. Vai viņi radīs kopsaucēju? Vai tāds vispār ir iespējams? Kā mainās varmākas tēls un ko mēs viņam esam gatavi piedot?
 

Romāns “Mīļais mērglis” ir par dusmām, necieņas izrādīšanu un ievainojamību, un tas ir arī par novecošanu, dženderismu, atkarībām un piekrišanu. 

Depānta ļoti spilgti atspoguļojusi skarbo laiku un vidi, kurā dzīvojam un kuru katrs kaut kā cenšamies izprast.

Intervijā laikrakstam “The Guardian” autore par Oskaru saka: “Viņš domā, ka ir upuris un tad palēnām sāk apzināties, [kas ir tie notikumi] par ko runā apkārtējie. Kolīdz tu saproti, ka esi izturējies nelāgi – un noteiktā vecumā ikviens sāk apzināties, ka dzīves laikā tā ir gadījies! – kas ir tas, kā tu rīkojies tālāk? Romāns skaidri parāda, ka arī man nav pareizo atbilžu. [..] Taču ir lieta, ko ar laiku esmu sapratusi – vairāk kā lasītāja, nekā rakstniece, – ka romāns ir lieliska vieta, kur nebūt drošam par to, kā ir pareizi. Man bija interesanti radīt šo trīspusējo sarunu, kur nav jāizvēlas [piekrist] kādai no pusēm.” 

Virdžīnija Depānta ir franču rakstniece un filmu producente. Saņēmusi 1998 Prix de Flore, the 1999 Prix Saint-Valentin par romānu “Les Jolies Choses” and the 2010 Prix Renaudot par romānu “Apokalipses mazulīte”.  Viņa sarakstījusi vairāk nekā 15 romānus, un “Apokalipses mazulīte” tulkots un izdots arī latviešu valodā.
 

Pieejama arī e-grāmata.

No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.