Mūsdienu romāns e-pasta vēstulēs

Pēc trim dienām
Temats: Leo!
Mīļais Leo, esmu pavadījusi trīs briesmīgas dienas. Bailes -jā, īsta panikas lēkme! - par to, ka Jūs visu laiku varbūt esat izmantojis mani pētnieciskiem mērķiem, līdzsvarojas ar pretēja rakstura bažām: varbūt es esmu izturējusies pret Jums netaisni. Varbūt ar savu pārsteidzīgo apsūdzību esmu kaut ko nelabojami sabojājusi. Nemaz nezinu, kas būtu sliktāk: ja Jūs būtu mani "piekrāpis" vai ja es aklas neuzticēšanās lēkmē būtu iznīcinājusi mūsu saudzīgi audzēto un rūpīgi kopto uzticēšanās dēstu.
Mīļais Leo, lūdzu, iedomājieties sevi manā vietā. Gribu atzīties, ka jau sen ne ar vienu citu neesmu tik intensīvi apmainījusies ar emocijām. Un pati visvairāk brīnos par to, ka tas iespējams šādā veidā. Rakstot Jums vēstules, varu būt tik īsta kā nekad. "Reālajā dzīvē" - lai tā izdotos, lai to būtu iespējams kontrolēt - pastāvīgi ir jāslēdz kompromisi ar savu emocionalitāti: TE es nedrīkstu reaģēt pārāk vētraini! TO man vajag akceptēt! Uz TO man jāskatās caur pirkstiem! - Jūtas nemitīgi jāpielāgo apkārtnei, jāsaudzē tie, ko mīli, jāiejūtas simtos sīku ikdienas lomu, jābalansē, jālīdzsvaro, viss jāapsver, lai neapdraudētu kopumu, jo pats esi daļa no tā.

Nezinu, vai esat tāds, kā rakstāt. Bet, ja esat kaut vai tikai pa daļai tāds, ar to pietiek, lai Jūs būtu ļoti īpašs.

Ar Jums, mīļais Leo, es nebaidos būt tik spontāna, kāda esmu sirds dziļumos. Es neprātoju, ko drīkstu atļauties un ko ne. Vienkārši rakstu. Un tāpēc jūtos tik neprātīgi labi!!! -Un tas ir Jūsu nopelns, mīļais Leo, tāpēc esat kļuvis man tik nepieciešams: Jūs pieņemat mani tādu, kāda es esmu. Reizēm Jūs mani nobremzējat, šo to ignorējat, šis tas Jūs nokaitina. Tomēr Jūsu izturība liecina, ka drīkstu būt tāda, kāda esmu. Atļaušos vēl mazliet pareklamēt sevi: patiesībā esmu daudz, daudz biklāka, nekā izskatās e-pasta vēstulēs. Tas nozīmē: ja jau kādam patīk tā Emmija, kura ļauj sev vaļu, nemaz necenšas atstāt labu iespaidu, dedzīgi izrāda savas negatīvās īpašības - jā, Leo, es esmu greizsirdīga, aizdomu pilna, drusku neirotiska, principā neesmu pārāk augstās domās par pretējo dzimumu un, starp citu, par savējo tieši tāpat... tagad es pazaudēju pavedienu, tātad: ja jau kādam patīk tā Emmija, kura necenšas būt laba, bet gan drīzāk izdzīvo visas savas slepenībā turētās vājības, tad daudz labāk tādam patiks īstā Emmija. Jo viņa taču saprot, ka citiem nedrīkst parādīt sevi visā krāšņumā un patiesīgumā - ar kaprīzēm, ar šaubām par sevi, ar iekšējām pretrunām.

Sirds dziļumos es jūtu, ka, rakstīdami viens otram, mēs varam aizvien vairāk tuvoties satikšanās brīdim. Līdz vienā jaukā dienā nostāsimies aci pret aci.

Bet runa ir ne tikai par mani. Leo, es pastāvīgi prātoju par Jums. Jūs aizņemat dažus kvadrātmilimetrus manās lielajās smadzenēs (vai smadzenītēs, vai hipofizē, nav ne jausmas, kura vieta smadzenēs domā par tādu kā Jūs). Tur Jūs esat stabili uzcēlis savas apmetnes teltis. Nezinu, vai esat tāds, kā rakstāt. Bet, ja esat kaut vai tikai pa daļai tāds, ar to pietiek, lai Jūs būtu ļoti īpašs. Jūsu rakstītās rindiņas un mani prātojumi par tām rada priekšstatu par cilvēku, kāds acīmredzot tiešām ir iespējams īstenībā. Jūs bieži pieminat savu "fantāzijas Emmiju". Es varbūt neesmu tik gatava aprobežoties ar "fantāzijas Leo", jo tad cilvēks, kurš man tik ļoti patīk, dzīvotu tikai manā iztēlē. Nē, viņam ir jābūt no miesas, asinīm un tamlīdzīgi. Un pietiekami drosmīgam, lai satiktos ar mani. Tik tālu mēs vēl neesam. Tomēr sirds dziļumos es jūtu, ka, rakstīdami viens otram, mēs varam aizvien vairāk tuvoties satikšanās brīdim. Līdz vienā jaukā dienā nostāsimies aci pret aci. Vai apsēdīsimies aci pret aci. Vai kritīsim ceļos aci pret aci. Vienalga.
Leo, piemēram, ši vēstule, kuru patlaban rakstu: priekšstats par to, ka Jūs to izķidājat pa vārdiem, lai iegūtu zinātniskas atziņas un citētu piemērus par to, kā un ar kādiem līdzekļiem ir iespējams transportēt emocijas vai, vēl ļaunāk, kādā veidā var pamodināt otra cilvēka emocijas, kā ir jāraksta, lai tas otrs iesaistītos emocionāli, - šis priekšstats ir tik drausmīgs, ka jākliedz aiz sāpēm!!! Lūdzu, pasakiet, ka mūsu dialogam nav nekāda sakara ar Jūsu pētījumu. Un, lūdzu, piedodiet man, ka biju spiesta to iedomāties. Es esmu tāds cilvēks: man ir jāiedomājas visļaunākais, lai varētu sakopot iekšējos spēkus un izturēt, ja šis visļaunākais izrādītos esam patiesība.
Leo, tik garu vēstuli vēl nebiju Jums rakstījusi. Neignorējiet to. Atgriezieties. Nenojauciet savas teltis zem manas smadzeņu garozas. Jūs man esat vajadzīgs! Es... Jūs augstu vērtēju! Jūsu Emmija.
P. S. Zinu, ir šausmīgi vēls. Taču nešaubos, ka miegs Jums vēl nav ne prātā. Un jūtos pārliecināta, ka Jūs vēlreiz ieskatīsieties savā e-pastkastē. Nevajag jau atbildēt tūlīt. Bet varbūt atrakstiet man vienu vienīgu vārdu, lai zinu, ka esat saņēmis manu vēstuli? Vienu vārdu - vai varat? Tie var būt arī divi vārdi vai pat trīs, ja tā ir vieglāk. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu.

Pēc divām sekundēm
AW:
PAZIŅOJUMS PAR PROMBŪTNI. ADRESĀTS IR AIZCEĻOJIS UN SEV ADRESĒTO E-PASTU LASĪS TIKAI 18. MAIJĀ. STEIDZAMOS GADĪJUMOS ZIŅAS VIŅAM PĀRSŪTĪS UNIVERSITĀTES PSIHOLOĢIJAS INSTITŪTS. E-PASTA ADRESE: psi-uni@ gr.vln.com.

Pēc minūtes
RE:
Tas nu ir kronis visam!

Materiāls publicēts sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC
Tagad grāmatnīcās pieejama arī romāna otrā daļa Visi septiņi viļņi