Lasītāja vērtē: Skatoties izrādi "Veļupes krastā", es raudāju...
"Kļūstot vecākai, esmu kļuvusi izvēlīga un piekasīga, runājot par teātru repertuāriem un teātros redzamajām izrādēm. Tomēr laiku pa laikam gadās kāds redzēt ko tādu, kas neatstāj vienaldzīgu. Viena no tādām ir Nacionālā teātra izrāde „Veļupes krastā”. Vai tā ir laba? Nē. Tā ir izcila. Un skumja. Tā lika man raudāt. Burtiskā nozīmē" atzīst portāla mammam.lv/tetiem.lv lietotāja Zaiga Puriņa.
"Varbūt izrāde tik skumja ir tāpēc, ka tā stāsta par reāliem cilvēkiem, kuru ceļš uz Sibīriju aizsākās 1941. gada 14. jūnija naktī, kad tika izpostītas neskaitāmas ģimenes. Četras aktrises — Daiga Gaismiņa, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa, Anete Saulīte — vairāk kā divu stundu garumā attēlo Melānijas Vanagas bailes par dēlu, cīņu ar badu, centienus saglabāt veselo saprātu, skumjas pēc mājām, mīlestību pret vīru, ko tā arī nekad vairs dzīvu nesatika… Četras aktrises rāda arī ikvienas sievietes sāpes, nespējot izglābt savu bērniņu, kuram plaukstā iespiests neliels ziediņš…
Šaubos, vai mēs savos siltajos mājokļos ar smaržīgām kafijkrūzēm rokās tā pa īstam varam izprast, kā ir tad, kad patiešām nekā nav. Pilnīgi nekā.
Lielākai daļai latviešu ģimenē ir vismaz viens stāsts par vecmāmiņu, vectētiņu, vecvecmāmiņu vai kādu citu tuvu vai tālu radinieku, kurš ir bijis izsūtīts. Ir zināmi arī stāsti par drausmīgajiem dzīves apstākļiem svešumā, par slimībām nāvi, jā, arī izdzīvošanu. Tomēr šaubos, vai mēs savos siltajos mājokļos ar smaržīgām kafijkrūzēm rokās tā pa īstam varam izprast, kā ir tad, kad patiešām nekā nav. Pilnīgi nekā. Un tomēr no šī nekā izdzīvot visbargākajos apstākļos un pat laika gaitā iekrāt kādu mantību. Tomēr aktrisēm izdodas to visu atspoguļot tik dzīvi… Kad aktrises smok pārpildītā lopu vagonā, arī skatītājam aizžņaudzas rīkle. Kad viņām salst, arī skatītājam pārskrien drebulis. Kad uz skatuves čukstus tiek skaitīti mazliet vairāk par simts kartupeļiem, kas būs nākamā gada sēkla, lai arī šobrīd nav, ko ēst, arī skatītājs klusām skaita līdzi. Kad izrādes tēli pilnīgā klusumā kriukšķina sakaltušu maizīti – vienīgo maltīti vairāku dienu laikā — kļūst kauns katru dienu raudāt par sīkajām nebūšanām…
Foto: Anete Saulīte.
Interesants ir tēlojums, kā Sibīrijas iedzīvotāji uzņem latviešu sievietes. Sākumā ar izteiktu naidīgumu, jo redz’, atvestas fašistu sievietes. Vēlāk šie paši iedzīvotāji, zinot, ka viņām nav, ar ko barot bērnus, ir pārsteigti, ka viņu mazdārziņos nepazūd pat nokritusi kāpostu lapa…
Šis ir stāsts arī par latviešu sievietes sīkstumu un gribasspēku.
Stāsts par neietekmējamo un atbildību. Šis ir arī nedaudz stāsts
par latviešiem un latviešiem. Kāpēc tā saku? Melānijai Sibīrijā
bija nepieciešama operācija. Ārsti neticēja, ka izdosies. Bet
Melānija izveseļojās, jo katru dienu pie viņas kā svētceļnieki ar
labāko gardumu un gaišām domām nāca pārējās latviešu sievietes.
Bet, atgriežoties Latvijā, Melānijai nācās vilties savā
radiniecē…
Vai ziniet, kas man šķita augstākais izrādes kvalitātes rādītājs?
Kad izrāde beidzās un aktrises devās prom, vairākas sekundes zālē
valdīja pilnīgs klusums… Un tikai tad skatītāji pamodās, kā tikko
atgriezušies no tālas zemes, lai no sirds aplaudētu… Paldies
Melānijai Vanagai par stāstu! Paldies izrādes veidotājiem! Paldies
aktrisēm un jo īpaši Daigai Gaismiņai par īstām asarām…"
Izrādes video skaties šeit!
Lasītāju atsauksmes par izrādi lasi šeit!
Ieskaties: www.teatris.lv