Noskaties Federiko Garsijas Lorkas dzejas izrādi "KLIEDZIENS"!

Aktrise – Marina Janaus
Komponists un dziedonis – Haralds Sīmanis
Režisors – Viktors Jansons

Ieeja izrādē par ziedojumiem.

Ar izrādi tās veidotāji un Jāņa Akuratera muzejs vēlas palīdzēt dziedātājam Haraldam Sīmanim un viņa ģimenei, kas šovasar ugunsgrēkā zaudēja savas mājas. Dziesminieks un viņa ģimene palika bez pajumtes un gandrīz jebkādas ikdienai nepieciešamas iedzīves. Izpostīta arī Haralda Sīmaņa studija, kurā atradās gan vairāki instrumenti, arī viņa unikālās ērģeles, gan ieraksti, kuros fiksētas idejas un ieceres.

Knuts Skujenieks par spāņu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas dzeju rakstīja: „Kliedziens... Protests? Izmisums? Kaislība? Dziesma? Viss vienlaikus. Tā ir kante hondo dziedoņa – kantora dvēsele, tas tumšais vitalitātes kamols, kas izlaužas kaut kur dziļi no rīkles, liek klausītājiem nodrebēt un atšķīstīties. Kliedziens kļūst par milzīgu mākslas vērtību, savā nozīmē līdznostādamies antīkajai traģēdijai. Un, ja spāņu literatūras iepriekšējās paaudzēs šis kliedziens lidoja pie Dieva vai Jaunavas Marijas, tad Lorkas dzejās tas aizlido tumšās, bezgalīgās Andalūzijas nakts debesīs.”

1986. gadā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, izmantojot Knuta Skujenieka atdzejojumu, Viktora Jansona režijā tapa monoizrāde „Kliedziens”. Mūzikas autors – Haralds Sīmanis, scenogrāfs – Ilmārs Blumbergs, galvenajā lomā – Marina Janaus.

Nenoliedzami tā ir viena no aktrises grūtākajām, bet skaistākajām un izcili īstenotajām lomām. Gandrīz divas stundas garajā izrādē Lorkas dzeja izskanēja visā tās dramaturģiskajā krāšņumā un intonācijas patiesumā. Haralda Sīmaņa radītās un izpildītās dziesmas izcēla Lorkas dzejas neparasto poētiskumu un emocionālo vibrāciju no klusuma līdz pat kliedzienam.

2012. gada 28. septembrī atkal būs iespēja dzirdēt Marinas Janaus runāto un Haralda Sīmaņa izdziedāto Federiko Garsijas Lorkas dzejas skaudro un neparasti skaisto poētiskumu. Izrāde būs kā 1986. gada iestudējuma atbalss – Marinas Janaus klātienē izrunāto un izdzīvoto Lorkas dzejas pasauli papildinās Haralda Sīmaņa 1986. gada dziedājumu ieraksts. Tas būs kā turpinājums 2011. gada decembrī jau notikušajām izrādēm, kas guva brīnišķīgu publikas atsaucību.

Federiko Garsija Lorka, pazīstamākais 20. gadsimta spāņu modernisma dzejnieks, nodzīvoja tikai trīsdesmit astoņus gadus. Viņš piedzima 1898. gada 5. jūnijā Fuentevakerosas ciemā Granādas provincē. Viņa tēvs bija turīgs zemnieks, kas mīlēja ģitāras spēli un tautasdziesmu, māte – lauku skolotāja.
Lorkas pirmais dzejoļu krājums „Dzeju grāmata” iznāk 1921. gadā. Šai pašā gadā tiek pabeigta arī „Poēma par kante hondo”, kas grāmatā iznāk 1931. gadā. 1928. gadā klajā nāk dzejoļu krājums „Čigānu romanču grāmata”. Lorka ir rakstījis arī lugas un piedalījies teātra iestudējumu veidošanā.

Knuts Skujenieks savulaik rakstīja: „Viņa dzeja pēc savas būtības ir pārpersoniska, vienlaikus būdama pilnīgā harmonijā ar dzejnieka dzīvi un nāvi. Viņa dzeja ir pārnacionāla, nekā nezaudēdama no sava īpatni spāniskā vai, vēl precīzāk, andalūziskā, novadnieciskā rakstura. (..) Lorkas dzeja ir kā atspere, uzvilkta līdz pēdējai iespējai. Tāds ir mednieka vai meža zvēra vērojums. Vienlaikus saspriegts un mūžīgs.”

Pirms 76 gadiem augustā Jānis Akuraters savā piezīmju grāmatiņā ieraksta trīs vārdus: „Nošauts Garsija Lorka.” Nav zināms, vai informāciju par izcilā spāņu dzejnieka nāvi 1936. gada naktī no 18. uz 19. augustu Akuraters ir ieguvis, pateicoties PEN kluba attīstītajiem starptautiskajiem sakariem un rakstnieku savstarpējai solidaritātei, bet šis fakts katrā ziņā nav atstājis viņu vienaldzīgu.
1936. gada rudenī Akuraters atdzejo divus Federiko Garsijas Lorkas dzejoļus. Tā ir pirmā reize, kad latviešu valodā tulkots šis spāņu dzejnieks. Šķiet, ka Lorkas dzejā Akuraters ir atradis kādu sev tai brīdī būtisku priekšnojautu. Tik skaudri, cildeni un liktenīgi skan Lorkas rindas: „Ja es mirstu, / Apglabājiet mani līdz ar ģitāri manu / Dziļi smiltīs. / Ja es mirstu, / Apglabājiet mani / Starp birzēm un oranžkokiem. / Ja es mirstu... / Apglabājiet mani, ja gribat, / Vējrādītājā, / Ja es mirstu...”.
1937. gada vasarā pēc smagas slimības Jānis Akuraters aiziet mūžībā.

Nākamie Federiko Garsijas Lorkas atdzejojumi latviešu valodā rodas tikai 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Izcilākais ir Knuta Skujenieka atdzejas krājums „Kliedziens” (1971). Grāmatu papildina arī brīnišķīgs tulkotāja priekšvārds – eseja par autoru.

Tuvāka informācija pa tālruni 26703293 (Maira Valtere), vai e-pastu: akuraters@memorialiemuzeji.lv; akuratera.muz@inbox.lv