Par iemesliem, kāpēc vest bērnus uz muzeju

Nereti informācijai, ko bērns saņem ārpus ģimenes, bērnaprāt, ir lielāka ticamība nekā tai, kas nāk no vecākiem. Muzejā var tikt attīstīta bērna vizuālā uztvere un iztēle, kam vēlāk būs liela nozīme mācoties skolā. Un noteikti ir vēl daudzi citi argumenti par labu muzeju apmeklēšanai.

Tomēr, atbildot uz tēmas jautājumu, es vēlos dalīties ar savu pēdējā brīža lielāko mammas gandarījumu. Kādu dienu, kad krietnu pusstundu biju mocījusi savu sešgadnieci ar Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas” lasīšanu, es savā pedagoģiskajā iedvesmā izlēmu, ka jāpasaka pāris vārdi arī par Skalbes nozīmi plašākā kontekstā. „Zini, kas šo pasaku uzrakstīja......?” Taču pabeigt es nepaguvu. Dūda sāka gaiņāties ar rokām un apnikušā tonī mani pārtrauca: „Zinu, zinu, tas ir Kārlis Skalbe. Viņš šo pasaku uzrakstīja savai meitai un viņu pasakā tēloja kā princesi Ilzīti. Sevi viņš tēloja kā veco karali.”

Es tiešām kādu brīdi nezināju, ko teikt. Kaut gan ar meitu apmeklējot muzejus mans tiešais nolūks ir lielā mērā rādīt viņai sociālās un kultūras telpas dažādību, radīt jaunus iespaidus, nevis vēlme viņu izglītot (un galu galā – kā var neiet), tomēr brīdī, kad saņēmu šādu atbildi, sajutu ļoti spēcīgu atgriezenisko saiti no muzeju apmeklējumiem vairāku gadu garumā. Interesanti, ka šāda rakstura atgriezeniskā saite parasti neparādās uzreiz.

 tikai tagad es uzzināju, ka Dūda ir paturējusi kādu daļu informācijas, kaut arī man likās, ka muzejā viņa tikai skraida un mēģina blēņoties par spīti mūsu un muzeju darbinieku pūlēm viņu iegrožot.

Vecpiebalgu mēs apmeklējām pagājušajā rudenī, bet tikai tagad es uzzināju, ka Dūda ir paturējusi kādu daļu informācijas, kaut arī man likās, ka muzejā viņa tikai skraida un mēģina blēņoties par spīti mūsu un muzeju darbinieku pūlēm viņu iegrožot. Tajā brīdī atcerējos, ka labu laiku pēc Dūdas dzimšanas dienas ballītes Rakstniecības un mūzikas muzejā, kur bērni iestudēja Blaumaņa pasaku „Velniņi”, man viena cita mamma teica, ka viņas meita no grāmatu plaukta izvēlējusies lasīšanai tieši šo pasaku.

Atklājuma iedvesmota es mēģināju ar savu meitu aprunāties par un ap muzejiem, kas viņas kā apmeklētājas pieredzē ir uzkrāti jau diezgan lielā skaitā. Nedomāju, ka tos varētu nosaukt par viņas mīļākajiem muzejiem, bet acīmredzot tieši šie uz viņu bija atstājuši iespaidu - Dzelzceļa vēstures, Motormuzejs, Porcelāna muzejs, Brīvdabas muzejs. Faktu, ka esam apmeklējušas Porcelāna muzeju, es pati biju pilnīgi aizmirsusi. Dūdai tad varēja būt kādi četri gadi. Bet viņas absolūtais favorīts bija mana bijusī darba vieta - Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Pieļauju, ka tas tādēļ, ka viņa tur varēja staigāt pastāvīgi un realizēt savu mazās pieaugušās meitenes motivāciju - visu pašai izpētīt un iesaistīties sarunās ar citiem apmeklētājiem un zāļu uzraudzēm. Varbūt bērniem vajadzētu apmeklēt muzeju vieniem pašiem?

Par vēl vienu būtisku muzeju trūkumu viņa nosauca faktu, ka lietas nevar lietot – nevar izbraukāties ar mašīnām (Rīgas Motormuzejs), nevar lietot traukus (Porcelāna muzejs).

Interesanti, ka viņai bija diezgan saprātīgi argumenti attiecībā uz to, kas viņai patīk muzejos un kas nepatīk. Tas, kas bērniem patīk, nav tik viegli izstāstāms; iespējams, tā ir atsevišķas video intervijas vērta tēma. Taču par to, kas viņai nepatīk, viņa spēja būt daudz konkrētāka:

visu laiku jautā, kur tu ej;

kur paskatījies, tur aiztaisa ciet;

sēž cilvēki un skatās uz tevi;

piebāzts;

jāmaksā.

Viņa tiešām pateica “jāmaksā”, kaut arī es nekad šajā sakarā neko neesmu komentējusi. Par vēl vienu būtisku muzeju trūkumu viņa nosauca faktu, ka lietas nevar lietot – nevar izbraukāties ar mašīnām (Rīgas Motormuzejs), nevar lietot traukus (Porcelāna muzejs). Vispār par tēmu Muzejs mēs runājām pirmo reizi un mani pārsteidza, ka bērns ir spējis pamanīt lietas, pret kurām mēs vēršamies kā muzeju speciālisti, piemēram, kaitinošais uzraudžu paradums sekot apmeklētājam pa pēdām un uzreiz nodzēst gaismu.

Tā nu es vienā pēcpusdienā guvu pārliecinošu atbildi uz jautājumu, kādēļ bērni vedami uz muzeju, kaut arī šo atbildi nemaz nebiju meklējusi. Un man sāka likties, ka es to daru emociju dēļ.

Autore: Agnese Neija, speciāli Creative Museum.