Pieci galamērķi Latvijā ģimenes izbraucieniem ziemā

Autore: Ilze Šķietniece, speciāli Mammamuntetiem.lv

Vispirms – daži praktiski ieteikumi

Lai gan es ļoti gribētu būt Māmiņa no Tūves Jānsones stāstiem par Trollīti Muminu, daudz biežāk jūtos kā mamma no “Grega dienasgrāmatas” sērijas “Lielais ceļojums”. Pati esmu augusi ģimenē, kur brīvdienas bieži pavada dažādos izbraucienos, tādēļ iespēju doties piedzīvojumos kopā gribu dot arī saviem bērniem – meitai ir 10, bet puišiem – 13 un 14 gadu. 

Kamēr viņi bija mazi, katra došanās ārpus mājas tika uztverta ar sajūsmu. Šobrīd mēdz būt arī situācijas, kad kāds labāk grib tikties ar draugiem, kāds pamanās otru iedunkāt, izraisot asu strīdu, un kādam vienkārši viss “besī”, tomēr mana recepte šādās situācijās ir apbruņošanās ar pacietību un neatkāpšanās no iepriekš izplānotā. Jo zinu, ka beigās jau visi teiks – šodien bija mana labākā diena!

Lai gan agrāk man likās, ka vajag ļauties notikumu plūdumam un skatīties, kur diena aiznesīs, tagad esmu atklājusi, ka pats svarīgākais ir brauciena plānošana. 

Šajā posmā visbiežāk izmantoju pašvaldību mājaslapu tūrisma sadaļas, meklējot aktīvās atpūtas piedāvājumus, sociālo tīklu kontus un ieklausos draugu ieteikumos. Pieredze rāda, ka ziemas dienai, kad gaišs nav pārāk ilgi, pilnīgi pietiek ar vienu apskates vai izklaides objektu. Pārāk saspringts grafiks mēdz radīt nogurumu un nesaprašanos gan vecāku, gan bērnu starpā. 

Tā kā izsalkums ir vēl viens risks konfliktiem un dusmīgai sejai, iepriekšējā vakarā vienmēr sagatavoju mugursomu ar katra ģimenes locekļa gaumei atbilstošām tostermaizēm, augļiem, marinētiem gurķīšiem, kafiju, smūtijiem un sulām. Pirms brauciena izsniedzu katram savu 0,7 litru tilpuma pudeli ar ūdeni, jo pandēmijas laikā cenšamies nelietot vienus traukus. Bieži vien gan gadās, ka vienīgie līdzpaņemto uzkodu ēdāji ir esam mēs, vecāki, jo bērni izlūdzas piestāt jau pirmajā burgeru ēstuvē, ko pa ceļam ierauga. Mūsu šā gada apņemšanās ir no šī paraduma atbrīvoties, jo rēķinām, ka pēdējā laikā izbraucienos lielāko naudas summu tērējam tieši par pārtiku. Ir jāiemācās pateikt “nē” mirkļa iegribām un koncentrēties uz mērķi.

Tāpat vienmēr līdzi ir mugursoma ar maiņas drēbēm, pat ja bērniem vairs nav trīs gadiņi. Vismaz pa vienai rezerves kārtai katram, arī sev, jo nekas nevar vairāk sabojāt izbraucienu kā peļķēs samirkušas zeķes vai kafejnīcā ar limonādi noliets krekliņš. Bērni mašīnā mēdz ņemt līdzi arī maiņas apavus (ceļā ērtāk krokšos, nekā zābakos, kas savukārt nepieciešami aktivitātēm ārā), katrs savu pledu un spilvenu, kas noder, kad gribas mazliet pasnaust.

Ģimenē ir noteikums, ka promceļā netiek lietotas viedierīces. Ja pirmajās reizēs kādam bija grūtāk to pieņemt, tad tagad jau tas ir gluži saprotams un vairs pat nav jāatgādina. Pa ceļam sarunājamies, vērojam apkārtni pa auto logu un spēlējam vārdu spēles. Tālākos braucienos var paņemt līdzi arī blociņu, kur uzspēlēt “Desas”, vai kādu no kāršu spēlēm. Braucot mājās, telefonu lietot atkal ir atļauts, taču bieži vien izrādās, ka tas pat vairs nav vajadzīgs. 
Un tagad – par dažiem galamērķiem, kur vērts ziemā aizbraukt.

Kinopilsētiņa “Cinevilla”

Atrodas: Tukuma novada Slampes pagasta “Vidusvecvagaros”, attālums no Rīgas – aptuveni 60 kilometru.
Katru nedēļu, domājot par jauniem galamērķiem, atklājam, ka Latvijā vēl ir ļoti daudz vietu, kur nekad nav būts. Lai gan esam latviešu kino cienītāji, mums tāda bija “Cinevilla” Tukuma pusē. Izstaigājot teritoriju, no bērniem bija dzirdami tādi izsaucieni kā: “Tā stacija bija “Sapņu komandā 1935”!” “Redz, kur muiža no “Rūdolfa mantojuma”!” Un, protams, tilts un ielas no “Rīgas sargiem”.

Par spīti aukstajai dienai, kinopilsētiņas teritorijā pavadījām četras stundas – līdz slēgšanai, jo pat pusaudžus sajūsmināja tur izveidotie pavisam vienkārši rotaļu un aktivitāšu elementi, piemēram, koka pilis un trīss, ar kuru laisties dažu metru garā nobraucienā. Bet, kad ķepas bija pavisam nosalušas, varējām sasildīties pie ugunskura. Līdzi paņemtajām maizītēm un tējai uzreiz jautās pavisam cita garša! 

Nākamajā nedēļas nogalē noskatījāmies Jāņa Streiča “Rūdolfa mantojumu”, un bērniem bija liela interese salīdzināt, kā dažādas vietas izskatās filmā un dzīvē.
Starp citu, arī kinopilsētiņas ieejas biļešu cenas ir adekvātas piedāvājumam un piecu cilvēku ģimenei pa kabatai. Bērniem no septiņiem līdz 11 gadiem ieeja maksā trīs eiro, bet, sākot no 12 gadiem – piecus eiro. Tikpat daudz biļetes maksā pieaugušajiem. Darbalaiks – katru dienu no pulksten 10 līdz 19.

“Lemberga hūte”

Atrodas: Ventspilī, attālums no Rīgas – aptuveni 195 kilometri.
Kad nav citu ideju, kur doties, droša izvēle ģimenei ar bērniem Ventspils. Te vienmēr būs, ko darīt, turklāt – netērējot lielu naudas summu. Slēpošanas kalns “Lemberga hūte”, kur piemērotos laikapstākļos var braukt ar slēpēm, snovborda dēli vai jebkuru šļūcamrīku, ir gana interesants arī lietainā dienā. Kāpiens tajā visiem vecākiem var nebūt pa spēkam, sevišķi, ja ir bailes no augstuma, bet pusaudžus noteikti sajūsminās iespēja padižoties uz pieaugušo fona, sacensties savā starpā, apskatīties uz pilsētu no augšas un censties saskatīt jūru. Turklāt par šādu izklaidi nav jāmaksā ne centa. 

No iekštelpu aktivitātēm noteikti ir vērts doties uz Zinātnes un tehnoloģiju muzeju “Kurzemes Democentrs”. Patlaban gan tas ir slēgts. Muzejs interaktīvā veidā piedāvā iepazīt tehnoloģiju pasauli un videi draudzīgu dzīvesveidu. Taču no visa plašā piedāvājuma maniem bērniem visvairāk patika iespēja dabūt savu foto un vārdu uz vietas izdrukājamā avīzē – tādas mums mājās joprojām ir pat vairākas – un runājoša miskaste foajē. Ieeja ģimenei līdz pieciem cilvēkiem maksā 12 eiro vai arī 11 eiro un 100 ventus. 
Venti ir vietējā naudas vienība, ko iespējams nopelnīt, pilsētas mājaslapā iepriekš izspēlējot dažādas spēlītes un iegūtos punktus apmainot pret “naudiņām” Tūrisma informācijas centrā. Agrāk domāju, ka nav vērts ar šādām lietām nodarboties, tomēr reiz, izmantojot atlaides, secināju, ka uz vairākiem cilvēkiem un aktivitātēm ietaupījums sanāk diezgan pieklājīgs. 

Domājot par nākotni, der likt aiz auss, ka jūnija sākumā apmeklētājiem durvis vērs Zinātnes centrs “Vizium”. Apmeklētājiem tiek solīta iespēja iepazīt zinātni un tehnoloģiju sasniegumus ar 80 interaktīvu eksponātu palīdzību. 
Savukārt garšas kārpiņas noteikti var iepriecināt gaumīgi iekārtotajā kafejnīcā “Ostas 23”, kur kompānija pie katra galdiņa var justies kā atsevišķā istabā. Pusdienošanas prieks gan nebūs lēts – mums tas izmaksāja 45 eiro, tomēr porcijas ir pietiekami lielas, ēdienkartes piedāvājums atbilst arī jauniešu vēlmēm un apkalpošana ļoti laipna.
 

Dirši

Atrodas: Rēzeknes novada Ilzeskalna pagastā, attālums no Rīgas – aptuveni 245 kilometri.
Ekskursija uz Diršiem bija pēdējos gados gaidītākais notikums mūsu ģimenē – par to bērni runāja vismaz mēnesi pirms paša izbrauciena. Ideja radās vienam no puišiem, kurš šādu ciema nosaukumu bija dzirdējis televīzijas raidījumā. Pārējie uz to pavilkās, un mums, vecākiem, atlika tikai iniciatīvu īstenot. Ar slepeno plānu pa ceļam apmeklēt vēl citas vietas, ko šai pusē ir vērts redzēt. 

Protams, vietā, kur navigācija rāda Diršus, bija… tieši nekas. Pat ne autobusa pietura. Vienā ceļa pusē – uzkalniņš, bet otrā – ieleja un lauku saimniecība. Toties tālāk varējām īstenot savu plānu parādīt bērniem vietas, par kurām viņi mācās ģeogrāfijas un vēstures stundās skolā. Rāznas ezeru, ko Latgalē dēvē par jūru – pēc tilpuma tas ir pirmais lielākais ezers Latvijā, pēc virsmas platības – otrais. Tajā ir 10 salas un bezgala dzidrs ūdens. Kā nākamais pieturas punkts tika izvēlēts Mākoņkalns, kas paceļas 248 metru augstumā virs jūras līmeņa. Lai tiktu virsotnē, nākas pieveikt koka kāpnes, kas prasa diezgan lielu fizisko piepūli. Pa ceļam ir skatu platforma, kur uzņemt skaistas bildes. Kalnā aizvien saglabājušies Livonijas ordeņa celtās Volkenbergas pils fragmenti. Puišus, protams, ļoti interesēja tas, kā tīri tehniski cilvēki 13. gadsimtā varēja šādā vietā dabūt akmeņus, lai uzbūvētu tik varenu ēku. 

Noslēgumā devāmies apskatīt Lūznavas muižu, kas organizē nelielus koncertus, izstādes un citus kultūras pasākumus. Taču pavisam nesen tur atvērta pastāvīgā ekspozīcija “Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām”. Skolēniem šeit ir iespēja iegūt inženierzinībās noderīgas zināšanas – uzzināt, kā top tilti, pašiem iejusties būvnieku lomā un izzināt dzelzceļa tiltu inženiera Staņislava Kerbedza stāstu. Lūznavas muiža ziemas sezonā apmeklētājiem atvērta katru dienu, izņemot pirmdienas, no pulksten deviņiem līdz 16. Ģimenes biļete diviem pieaugušajiem un bērniem vecumā no septiņiem līdz 14 gadiem maksā vien četrus eiro.

“Svētku parks” Bernātos 

Atrodas: Dienvidkurzemes novadā, atpūtas bāzē “Draudzība”, attālums no Rīgas – aptuveni 230 kilometru.

“Svētku parks” ir šā gada aktualitāte vietā, par kuru Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste reiz teicis: “Te ir jābūt kūrortam!”. Saimnieki piedāvā ar lampiņu virtenēm un cita veida gaismiņām izrotātu vidi ar mūziku priežu mežā, tāpēc to labāk apmeklēt vakara stundās. Sociālo tīklu faniem noteikti sanāks instagramīgas bildes, ko publicēt savā laika joslā. Tāpat ir nodrošināta iespēja iedzert karstvīnu vai kafiju, ieturēt vieglu maltīti un aplūkot dažus mājdzīvniekus. Tos var arī pabarot ar dārzeņiem, ko pārdod uz vietas, taču reizēm truši un āzis vakarā ir tā pieēdušies, ka uz burkānu pusi pat nepaskatās. 

Šī ir vieta, kur nevajag doties ar milzīgām gaidām par virkni izklaižu. Tās katrs var sev sarūpēt pats, paņemot līdzi ragaviņas vai citus šļūcamrīkus, ja ir sniegs, labu kompāniju un priecīgu prātu. 

“Svētku parks” parasti darbu sāk pēcpusdienās un ir atvērts līdz pat vēlam vakaram. Precīzu darbalaiku var meklēt tā “Instagram” un “Facebook” kontā. Par ieeju šeit nav jāmaksā.
Pa gaismu Bernātos noteikti ir vērts izstaigāt jaunās takas ar koka skulptūrām, vietējiem pajautāt ceļu līdz bākai un arī aiziet uz jūrmalu, lai bērniem parādītu, kā izskatās krasta erozija dzīvē. Māja, kas tagad atrodas pašā jūras krastā un no viļņiem sargājas bluķu un akmens ieskāvumā, vēl 30. gadu beigās esot bijusi vismaz puskilometru no jūras. Vēl ieteicams aizbraukt līdz netālajam Jūrmalciemam, kur atrodas dabas piemineklis – Pūsēnkalns. Tā ir viena no augstākajām kāpām Latvijā – sasniedz 37 metru jeb deviņstāvu mājas augstumu. Bērniem noteikti aizraujošs šķitīs stāsts par to, ka šī kāpa veidojusies pirms pāris gadsimtiem, kad lielā ugunsgrēkā tika nopostīta zemsedze. Smiltīm sākot staigāt, tika aprakts aptuveni astoņdesmit māju! 

Bernātu bāka.

Cēsu pils komplekss

Atrodas: Cēsīs, attālums no Rīgas – aptuveni 90 kilometru.
Viens no objektiem, kuru gribēju apmeklēt pati, ir Cēsu pils, jo pēdējoreiz tur biju bijusi studiju laikā. Zināju, ka pēdējo gadu laikā objekts ir būtiski atjaunots, un ka arī bērniem skolā varētu noderēt tas, ka viņi šo vietu redzējuši klātienē. Redzētais tiešām nelika vilties. Šī pils viduslaikos bija viens no svarīgākajiem Vācu ordeņa atbalsta punktiem Baltijā, bet šobrīd ir iespaidīgākās un vislabāk saglabājušās pilsdrupas Latvijā. Vasaras sezonā ikvienam ir iespēja uzkāpt gan Rietumu, gan Dienvidu tornī un arī nolīst pagrabā, lai savām acīm redzētu, kādos apstākļos reiz turēja ieslodzītos un iepazīties ar multimediāliem stāstiem. 

Ziemā Dienvidu tornis, kā arī Rietumu torņa multimediālā izstāde ir slēgta. Toties visu iespaidīgo objektu var aplūkot no ārpuses. Tāpat atvērtas ir Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija Jaunajā pilī un Izstāžu nams. Mums šo objektu aplūkošanai pietrūka laika, jo pārāk ilgi kavējāmies viduslaiku pilī, bet no tā, ko paspējām redzēt muzejā, kopā ar bērniem secinājām, ka šeit ir vērts atgriezties, lai visu izstaigātu lēni un prātīgi. Pils komplekss ziemas sezonā ir slēgts pirmdienās un otrdienās, pārējā laikā atvērta no pulksten 10 līdz 18. Ģimenei ar bērniem līdz 16 gadu vecumam no 1. novembra līdz 30. aprīlim Viduslaiku pils apskate izmaksā sešus eiro, Vēstures un mākslas muzejā var iekļūt par 10 eiro. Ieeja Izstāžu namā maksā 2,50 eiro skolēniem un trīs eiro pieaugušajiem, bet Jaunās pils torņa apskate – eiro skolēniem un 1,50 eiro – pieaugušajiem.

Ja laika ir gana, ir vērts aizbraukt uz Sietiņiezi, kas atrodas salīdzinoši netālu. Tas ir viens no augstākajiem baltā smilšakmens atsegumiem Latvijā. Kraujas augstums ir 15 metru, bet klinšu garums – ap puskilometru. No pastaigu takas paveras arī iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Sniegotā ziemā gan vietējā pagasta pārvaldē der noskaidrot, vai uz objektu ir iztīrīts ceļš. Tas tomēr atrodas diezgan nomaļā vietā, mežā.