"Tas bija nervus kutinoši!" Leļļu teātra izrādi "Puscilvēki" vērtē mamma Sanita ar septiņgadīgo meitu Anastasiju

Iespējams, bērnam palīdzoši bijis tas, ka izrāde apmeklēta drīz pēc halovīna svinēšanas, ko Sanitas ģimenē katru gadu atzīmē ar visu, kā pienākas – ir īpaši tērpi gan abām meitām, gan pašai, ir ballīte draugu lokā un svētku galds ar tematiskām uzkodām. “Anastasijai šausmiņas nav svešas, varbūt tāpēc viņa tā nebaidījās izrādes laikā, taču bija momenti, kad pat man kļuva neomulīgi,” viņa atzīst. 

“Puscilvēki” ir izglītojoša šausmenīte ar humora piedevu skolas vecuma bērniem, kas iepazīstina ar latviešu mitoloģijas tēliem: Lietuvēnu, Sumpurni un Vadātāju. Sanita atzsīt, ka, jā, izrādes laikā šos tēlus tiešām var iepazīt. Anastasija iztaujājusi par tiem visiem un Sanita paskaidrojusi, ka, piemēram, Vadātājs nozīmē to, ka cilvēks kaut kur iet, bet galā nevar nonākt: “Minēju piemēru, ka var iet pa parku uz riņķi vai krustu šķērsu, bet ārā no parka tā arī netikt. Tad saka, ka piemeties Vadātājs. Un Nasķa saprata.” 

Līdzīgi ar piemēriem viņa izskaidrojusi abu pārējo izrādes tēlu nozīmi. 

Tāpat Sanita pastāstījusi meitai par to, ko nozīmē kleptomānija, jo izrādē viens no īsajiem stāstiņiem bijis par sievieti kleptomāni, kura aprūpē vecus cilvēkus un ņem no viņiem dažādas mantas. Starp tām bijis arī krūšturis, kas piesaistījis Anastasijas interesi. 

“Viņa nevarēja saprast, kāpēc sievietei bija jāzog krūšturis, un tad skaidroju, ka kleptomāni nespēj kontrolēt, ko ņem, ka tā ir kā slimība,” par izrādes izglītojošo pusi stāsta Sanita. 

Viņa atzīst, ka tas ir labs veids, kā bērnam atklāt kādas lietas, jo “tāpat vien ikdienā mēs nerunāsim, piemēram, par kleptomāniju, par lietuvēnu vai ko tamlīdzīgu”. 

Jautāta, vai izrādi ieteiktu draugiem, Sanita teic, ka ieteiktu gan, bet tikai tad, ja ģimenē patīk bailīgas, spocīgas lietas. “Taču, ja bērni ir lielāki, tad gan var skatīties bez bažām. Skatītāji no apmēram 10 gadu vecuma un uz augšu ķiķināja – re, kur roku ēd, kāja nogriezta utt. Bija tiešām bailīgi elementi, tāpēc introvertiem bērniem es neieteiktu tādu skatīties, bet atvērtākiem gan,” saka Sanita.

Viņa vēl piebilst, ka abām ar meitu paticis leļļu teātrī redzēt uz skatuves darbojamies cilvēkus, nevis lelles, kā ierasts, un abas ar interesi arī aplūkojušas foajē izvietoto leļļu ekspozīciju no dažādām senākām izrādēm: “Ļoti skaistas un interesantas lelles. Mums patika. Tāpat kā izrāde.”