Ar mazu bērnu uz operu vai koncertu?

“Meitenes! Man vajag uz jums pārbaudīt sava nākamā bloga tēmu!” piektdienas vakarā malkojot vīnu brīvdabas kafejnīcā, saku. “Tā teikt – proverka na čeloveka*! Jūs jau zināt, ka mana sirdslieta ir mūzika, jo sevišķi kamermūzika. Taču nu arvien biežāk koncertus apmeklē arī māmiņas ar zīdaiņiem vai trīs četrus gadus veciem mazuļiem. Vispār tas ir šausmīgi. Scenārijs vienmēr ir viens un tas pats: pirmās desmit minūtes mazais vēl daudzmaz ir mierīgs, taču tad sāk dīdīties, skaļi čukstēt vai kunkstēt mammai ausī. Mazulis raušas mātei klēpī un kāpj atkal nost, ceļas kājās uz krēsla, tad atkal nokāpj uz grīdas, pēc brīža atsākot to visu no jauna. Skaidra lieta, ka tik mazu bērniņu nekādi nevar uzrunāt “pianissimo” izpildīts čella vai obojas solo. Mamma mazuli kušina, kļūstot arvien nervozāka un nervozāka. Tiek izvilkta ūdens pudele un bērns padzirdīts, taču tā patiesi tiek iegūta tikai pusminūte klusuma, un kņada sākas no jauna. Palaikam bērna virzienā paveras kāda klausītāja seja, tas māti satrauc vēl vairāk, un viņas uzšņācieni kļūst arvien skarbāki. Pretstatā bērna uzvedība – arvien trokšņaināka. Beigu beigās mazulis saprot, ka šo viņam sen apnikušo nodarbi var pārtraukt tikai ar pavisam krasu uzvedību, tāpēc viņš laiž vaļā brēcienu, māte vēl kādu brīdi viņu klusina, bet tad, histēriski cenšoties saturēt gan somiņu, gan bērna lietiņas, gan pašu atvasi, ar troksni laužas ārā no zāles. Tas parasti notiek 25.–30. koncerta minūtē, un patiesībā ir labākais scenārijs, jo sliktākajā, kā man reiz gadījās operas izrādē, māte uz bērna izdarībām nereaģē, padarot to par pārējo klausītāju problēmu, sak’, ja tev traucē, ej prom! Senās mūzikas festivāla noslēguma koncertā kāds tēvs tieši Tatjanas Grindenko vijoles solo laikā izvilka no kabatas atslēgu saišķi un iedeva savam niķīgajam dēlēnam parotaļāties! Man tas šķiet vienkārši ārprāts! Turklāt trakākais ir tas, ka, pat aptverot, ka jūties traucēta, ka ir tik žēl zaudētā koncerta, nespēj neko aizrādīt vai darīt, jo automātiski kļūsti par bērnu nīdēju, kāda nepavisam neesmu un negribu būt!”

Senās mūzikas festivāla noslēguma koncertā kāds tēvs tieši Tatjanas Grindenko vijoles solo laikā izvilka no kabatas atslēgu saišķi un iedeva savam niķīgajam dēlēnam parotaļāties! Man tas šķiet vienkārši ārprāts!

Aizrāvusies ar savu monologu, nepamanu, ka pārējo meiteņu sejas pauž noliegumu, ka viņas nav manā “ierakumu pusē”. “Tad tu gribi teikt, ka sievietei ar mazu bērnu ir tikai jāsēž mājās?” tā Anna. Iebilstu, ka ir taču leļļu teātris, speciāli bērniem organizēti koncerti, taču Anna tirādi pārtrauc, jo tie taču ir pasākumi bērniem, bet mēs šobrīd runājam par māti, kura taču arī ir dzīva būtne. Iebilstu: “Vai tiešām tu domā, ka māte kaut ko no koncerta dzird, ja viņai visu laiku jākušina bērns?” “Vismaz viņa tajā koncertā ir PABIJUSI un izrāvusies cilvēkos,” Anna ir strikta. Oponēju, ka dzirdēt un pabūt koncertā nav viens un tas pats. Savukārt Ilze nesaprot, kā gan es vispār redzu un dzirdu šo bērnu, jo, viņasprāt, ja skatītājs ir aizrauts ar to, kas notiek uz skatuves, neko citu ārpus tā nemana. Atcerējos, ka reiz Ilze man vētraini atstāstīja savus piedzīvojumus slimnīcā, kur personāls pret viņu nelaipni izturējies. Ar varu apvaldīju indīgu piezīmi, kura lauztin lauzās uz āru, jo būtu vēl ciniskāk par Ilzes teikto: “Kā tad tu toreiz slimnīcā pamanīji, ka pret tevi slikti izturas? Tad jau tev nemaz tik stipri nesāpēja!” Noklusēju un vērsos pie Aldas, kura parasti mūsu karstajos strīdiņos cenšas nostāties manā pusē: “Uz Senās mūzikas festivālu biju kopā ar Evu, kura pati savam mazulim tajā dienā bija noalgojusi aukli un tāpēc burtiski apraudājās, kad citu bērnu vecāki tomēr viņai atņēma mūzikas prieku. Vai tu, Alda, savu četrgadīgo Dāvidu vestu uz akadēmiskās mūzikas koncertu?” Redzot Aldas žēlās acis, saprotu, ka atbalsta nebūs arī no viņas: “Ir nācies. Un vistrakākie ir tie dusmīgie skatieni, ar kādiem visi uz mani un manu bērnu skatās, kaut esmu apsēdusies pēdējā rindā un patiešām no sirds cenšos netraucēt!” Nē, nu tad es absolūti nesaprotu: ja jau sieviete zina, ka bērns koncertu izturēt nespēj, ka viņa pati to noklausīties nevarēs, ka viņi abi noteikti traucēs (jo mūzikas uztvere tomēr prasa klusumu un koncentrēšanos), ka visi uz viņu vairāk vai mazāk aizskarti palūkosies – KĀPĒC vispār doties uz šo pasākumu? Lai PABŪTU? Jūtu, ka esmu jau sadusmojusies, tāpēc visai nikni jautāju Annai, kura ir pasniedzēja augstskolā, kā viņa justos, ja studentes uz lekcijām ierasots ar bēbjiem? “Bet manas studentes to arī dara! Viss. Beidzam šo sarunu. Es esmu ar saviem bērniem, kad tie bija mazi, apmeklējusi Jaunā Rīgas teātra izrādes un uzskatu, ka šajā pasaulē ir jārada apstākļi, kuros sieviete IT VISUR ar savu bērni IR VĒLAMA.”
Jā, laiki ir mainījušies. Kad es mācījos, nudien nebūtu iespējams augstskolā lepni iesoļot ar zīdaiņu ratiņiem. Domāju, ka Annai ir baigais krampis, jo es pat anekdoti nespēju izstāstīt, ja visi manī neklausās, kur nu vēl varētu akadēmiskās stundas garuma lekciju nolasīt, ja auditorijā māmiņas aprūpētu savus mazuļus.
Blogu tomēr nolēmu uzrakstīt, jo mani interesē citu viedoklis, ko gaidu komentāros. Daudzi mani draugi ir aktieri, tāpēc dažkārt dzirdu šādu frāzi: “Vakar bija lieliska izrāde! Bija ļoti laba publika, ķēra katru vārdu, bija prieks spēlēt!” Varbūt šo blogu izlasīs kāda mūziķe un izteiks arī savas domas, jo man nudien šķiet, ka radīt unikālu muzikālu skanējumu, ja zālē ir kņada, tā īsti nav iespējams. Taču varbūt vienkārši laiki, kad “bērniem ir bērnu vieta”, paldies Dievam vai diemžēl ir beigušies, un bērni klasiskās mūzikas koncertos kļūs par normālu parādību.
•    Pārbaude ar cilvēku – krievu val.


Autore:

Aija Kažoka

, žurnāla Marta žurnāliste

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Marta un portālu

www.kasjauns.lv