Šķiras partneri, nevis bērns no vecākiem

Latvijā ik gadu tiek šķirtas ap 6 tūkstošiem laulību, kas ir gandrīz puse no gadā noslēgto laulību skaita. Šķirto laulību laiks vidēji ir ap 13–14 gadiem, kas iezīmē tendenci – visticamāk, laikā, kad notiek šķiršanās process, ģimenē aug mazi bērni. [1] Šaubu nav – bērnam ir svarīga gan mamma, gan tētis, bet kā vecākiem pēc šķiršanās nepazaudēt bērnus?

Šķiršanās dati Latvijā

Noslēgto un šķirto laulību skaits Latvijā. Avots: www.csb.lv. [1]

Šķiršanās notiek starp vecākiem

Lai arī cik sakāpinātas ir emocijas šķiršanās brīdī, ir jāpatur prātā, ka šķiršanās ir tas, kas notiek starp diviem pieaugušajiem. Bērns nešķiras ne no mammas, ne no tēta. Kā paredz Civillikuma 178. pants, arī šķiroties turpinās abu vecāku kopīga aizgādība par bērnu, ja vien ar tiesas spriedumu vai vecāku vienošanos nav noteikts citādi (nav noteikta viena vecāka aizgādība). Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. [2] Likumā teikts, ka jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, arī šķirtie vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē – arī tam vecākam, kas ikdienā nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības būt informētam un lemt par jautājumiem, kas ir saistīti ar bērna dzīvi – izglītību, veselību, attīstību, labsajūtu utt. –, lai arī ikdienas aprūpi veic tas vecāks, pie kā bērns dzīvo. Tātad jautājumus – kurā bērnudārzā vai pulciņā labāk bērnu laist, kā pavadīt vasaras brīvlaiku, kad bērnam saņemt vakcināciju pret ērču encefalītu – risina un lemj abi vecāki kopā, pat ja dzīvo šķirti. Tas, kā tas tiek īstenots, visbiežāk paliek pašu vecāku ziņā, viņiem vienojoties. Likums arī paredz, ka abiem šķirtajiem vecākiem jāturpina samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. [2]

Ja ar tiesas spriedumu ir noteikts, ka vienam vecākam ir tiesības uz saskarsmi ar bērnu katru piektdienu un sestdienu, tad otram nav pamata likt tam šķēršļus.

Bērnam ir tiesības uz abiem vecākiem

Ir skaidri un gaiši atrunāts – bērnam ir tiesības uz abiem vecākiem. Civillikuma 181. pants stingri nosaka, ka bērnam arī no šķirtas ģimenes ir tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem: “Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība).” [2] 

Kā norāda zvērināta advokāte un sertificēta mediatore Dana Rone, gadījumi, kad vienam vecākam kādu sadzīvisku traucēkļu vai otra vecāka nevēlēšanās dēļ tiek liegta saskarsme ar bērnu, ir sastopami bieži. Tas nav ne bērna, ne vecāku interesēs, taču visai bieži, kārtojot savas attiecības un domstarpības, vecāki piemirst, ka arī bērnam ir ne tikai savas vajadzības un vēlmes, bet arī tiesības. Gadījumā, ja kādam no vecākiem tiek liegta tikšanās ar bērnu, būtu nepieciešams skaidrot, kas tam ir par iemeslu. Vai ir objektīvi iemesli, kāpēc saskarsme nav iespējama (bērna veselības stāvoklis nepieļauj transportēšanu, piemēram), vai tomēr tā ir vienas puses ļaunprātība. 

Ja tikšanās ar bērnu tomēr tiek liegta 

Ja no viena vecāka puses ir rīcība, kas liedz otram vecākam tikties ar bērnu, pirmais, kas jāsaprot, – kā puses ir nokārtojušas šķiršanos un kādas vienošanās vai spriedumi tai ir sekojuši. Parasti ir divas iespējas, kā pāri šķiras:

1. Šķiršanās ar tiesas spriedumu, kurā ir noteikta arī abu vecāku saskarsme ar bērnu. Šis šķiršanās veids paredz, ka tiesas spriedums ir saistošs, spēkā esošs un tas ir jāpilda. Piemēram, ja ar tiesas spriedumu ir noteikts, ka vienam vecākam ir tiesības uz saskarsmi ar bērnu katru piektdienu un sestdienu, tad otram nav pamata likt tam šķēršļus. Ja kāds no vecākiem nepilda spriedumā minēto bērna saskarsmi, tad otrs var lūgt tiesai izdot izpildrakstu, ar kuru var doties pie tiesu izpildītāja un lūgt sākt izpildlietvedību. Tiesu izpildītājs ir tas, kas sazinās ar otru vecāku, atgādina viņam par spēkā esošo tiesas spriedumu un par pienākumu pildīt saskarsmes kārtību. Tiesas lēmuma nepildīšanas gadījumā pret to vecāku, kurš to neievēro, var ierosināt krimināllietu par tiesas sprieduma nepildīšanu saskarsmes lietā. Kā atzīst D. Rone, tas ir nedaudz agresīvi, taču viņas pieredze rāda, ka dažkārt nākas vecākiem atgādināt, ka tiesas spriedums ir spēkā un tas ir jāpilda. Tiesu izpildītājs ļoti stingri skatās, kas tie ir par iemesliem, kāpēc spriedums netiek pildīts un bērns netiek dots saskarsmē – vai tā ir kāda smaga slimība, kāpēc bērns nevar tikt pārvietots, vai tās ir tikai atrunas.
2. Otra iespēja, kā vecāki realizē saskarsmi ar bērniem, – noslēdz savstarpēju vienošanos. Piemēram, šķiroties pie notāra, noslēdz vienošanos, kas ietver arī turpmāko saskarsmes kārtību vecākiem ar bērnu. Arī šī vienošanās ir spēkā, un tā ir jāpilda, bet kādas ļaunprātīgas rīcības gadījumā tā nav piespiedu kārtā izpildāma. Šādu vienošanos nevar nest tiesu izpildītājam un lūgt palīdzību. Līdz ar to, ja šī vienošanās netiek pildīta, labākais ceļš ir celt prasību tiesā un lūgt, lai tiesa nosaka tādu saskarsmes ar bērnu kārtību, lai tā būtu izpildāma. Tiesa ir vienīgā iestāde, kas strīda izskatīšanas rezultātā pieņem saistošu nolēmumu par saskarsmes tiesībām.

“Jā, reizēm vecākiem ir ļoti aktīvi ar to jāstrādā, lai panāktu tikšanos ar bērnu, pat ja otrs vecāks iebilst un liek šķēršļus. Tādu atbildi par tikšanos kā “nē” nevajadzētu pieņemt. Bērnam ir tiesības tikties ar abiem vecākiem, un, ja viens vecāks šīs tiesības liedz, otram ir jācīnās par sava bērna labklājību un saskarsmes iespēju. Pat ja tas prasa lūgt palīdzību ar tiesas starpniecību,” vecākus iedrošina Dana Rone.  

Ja pāris nav bijis precējies

Bieži ir gadījumi, ka pāris, kam ir kopīgi bērni, nemaz nav bijuši precēti. Tātad – visbiežāk nav jādala manta, nav jāmaina uzvārds un nav jāšķir laulība. Bet kā šādā gadījumā jādala bērni? Dana Rone skaidro, ka tad vienošanās par to, kā tālāk dzīvot, var būt vai nu mutiska – par saskarsmi ar bērnu, vai arī vecāki to var noslēgt rakstiski. Ja nevar sarunāt vai vienoties, tad vienam vecākam ir jāceļ prasība tiesā par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu, lai tiesa noteiktu šo kārtību. Šādā gadījumā tiesai nebūs jāšķir laulība, bet tā vienkārši skatīs lietu par vecāku saskarsmi ar bērnu.

Kā notiek prasības par saskarsmes tiesībām celšana tiesā
Ja puses nespēj vienoties par saskarsmi ar bērnu, vislabāk ir vērsties pie zvērināta advokāta, kas specializējas ģimenes tiesību jomā. Tā kā šīm lietām process nav standartizēts un katru reizi tas var atšķirties, labāk būs konsultēties ar jomas speciālistiem. Par to, kuri advokāti ar to strādā, var interesēties Latvijas Zvērinātu advokātu padomē (www.advokatura.lv).

Prasības celšanas un izskatīšanas process ir apmēram šāds:

1. Tiek celta prasība tiesā par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu. Šajā posmā vecākam, kurš iesniedz šo prasību, ir jāzina, kādu saskarsmi ar bērnu viņš vēlas. Svarīgi, lai šī saskarsme ir reāli izpildāma un atbilstoša bērna interesēm. Piemēram, var piedāvāt bērna saskarsmei ar sevi katras nedēļas noteiktas dienas. Kad vecāki ceļ prasību tiesā par saskarsmes tiesībām, klāt pievieno pierādījumus par to, kādi mājās ir apstākļi, kur bērns mācās. Var lūgt izziņu no skolas vai dārziņa par to, kurš no vecākiem ir vedis bērnu uz iestādi vai komunicējis ar pedagogiem, interesējas par bērna sekmēm. Arī izziņas no ārstiem ir populārs dokuments, kas tiek pievienots. Tās norāda, kurš ved bērnu pie ārsta, kurš ir interesējies par bērna veselības stāvokli. Tāpat var pievienot izziņas no pulciņiem.
2. Lietas izskatīšanā tiesai ir pienākums piesaistīt bāriņtiesu. Tiesa nosūta vienu prasības pieteikuma eksemplāru bāriņtiesai un lūdz bāriņtiesu taisīt atzinumu šajā izvirzītajā prasījumā.
3. Bāriņtiesa veic savu darbu. Bāriņtiesa taisa atzinumu, atbildot uz jautājumu, vai prasītā saskarsmes kārtība atbilst bērna interesēm. Lai sagatavotu atzinumu, bāriņtiesa veic izpētes darbu. Tā noskaidro datus par abiem vecākiem – dzīvesvietu, darbavietu, iepriekšējo sodāmību, arī informāciju par mantisko stāvokli. Bāriņtiesa apseko abu vecāku dzīvesvietas, lai saprastu bērna mājokļa apstākļus. Bāriņtiesai ir jāuzklausa arī bērns. Pirms tam bāriņtiesa ar vecākiem vienojas, kā bērnu varēs uzklausīt. Ir gadījumi, kad bērnu uzklausa mājās, bet ir gadījumi, kad bāriņtiesa aicina pie sevis. Reizēm bāriņtiesa vecākiem nozīmē psihologa pārbaudi. Pie psihologa dodas gan abi vecāki atsevišķi, gan arī katrs no vecākiem kopā ar bērnu, lai pārbaudītu bērna komunikāciju ar katru no vecākiem. Bāriņtiesai ir jānoskaidro abu vecāku attieksme pret bērnu. Šis nav standartizēts process, un katru reizi bāriņtiesa izpēti var veikt atšķirīgā veidā, atkarībā no tā, cik smags un samilzis ir konflikts starp vecākiem.
4. Mēneša laikā tiek sasaukta tiesas sēde pagaidu lēmuma pieņemšanai, ja kāda no pusēm to ir lūgusi. Jāņem vērā, ka šajās lietās var pieaicināt lieciniekus, un bieži tie ir tuvi ģimenes locekļi. Tiesa vērtē, vai piedāvātais saskarsmes grafiks ir atbilstošs, ieklausās bāriņtiesas viedoklī, uzklausa otru pusi, kas var iesniegt pretprasību un piedāvāt citu tikšanās grafiku. Tiesai ir pienākums izlemt vienu tikšanās grafiku. Ne vienmēr tas ir optimāls, bet tas ir atrisinājums strīdus situācijai.
5. Tiesa pieņem pagaidu lēmumu. Civilprocesa likums paredz, ka šādās lietās var pieņemt pagaidu noregulējumu. Mēneša laikā tiesa lietu izskata, un vēl pēc mēneša ir gatavs pagaidu lēmums. Tātad apmēram divu mēnešu laikā ir gatavs pagaidu nolēmums. Gala spriedums ir jāgaida ilgāk, taču jau šis pagaidu nolēmums problēmai iedod risinājumu. Tas ir saistošs, un arī tiesu izpildītājs šo pagaidu noregulējumu var sākt jau pildīt.

Ja kāds no vecākiem pārceļas uz dzīvi citviet

Citkārt gadās, ka, laikam ejot un bērnam augot, mainās viņa vajadzības vai kādi citi ārējie apstākļi. Piemēram, bērns ir kļuvis lielāks, kāds no vecākiem ir pārcēlies uz dzīvi ārvalstīs, bērns pats nevēlas vairs šādas tikšanās, vecāku uzvedība ir mainījusies, vai ir notikušas kādas cita plaša spektra izmaiņas. Šādos gadījumos Civilprocesa likuma 29.1 nodaļā ir pateikts, ka var celt jaunu prasību tiesā par saskarsmes tiesībām, ja ir notikušas būtiskas izmaiņas apstākļos. Izvirzot prasību tiesā, uzreiz ir jānorāda, kas ir mainījies kopš iepriekšējās reizes. 
Savukārt, lai mainītu bērna mītnes zemi, ir vajadzīga otra vecāka piekrišana. Pietiek, ja tā vienkārši tiek uzrakstīta ar roku un parakstīta: “Ar šo piekrītu, ka mans bērns dzīvo Vācijā.” Šādu vienošanos var sagatavot arī pie notāra. Ja otra vecāka piekrišana netiek dota, tam vecākam, kurš grib mainīt bērna mītnes zemi, ir jāiesniedz tiesā prasības pieteikums par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie viena vecāka ārvalstīs. Ja piekrišana nav dota, bet bērns tiek aizvests no valsts, ir risks, ka otrs vecāks prasīs atdot bērnu atpakaļ un tiks uzsākta bērna atpakaļatdošanas procedūra. To nosaka Hāgas konvencijas procedūra, vai ES valstīs tiek izmantota Regula Nr. 2201/2003.

Uzziņai

• Zvērinātus advokātus meklē: www.advokatura.lv
• Sertificētus mediatorus meklē: www.sertificetimediatori.lv

Vai bērns pats var izlemt, kad ar kuru vecāku tikties?

Ne gluži. ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencijā ir noteikts, ka, vecākiem šķiroties un lemjot par bērna dzīvesvietu, bērna viedoklis ir jāuzklausa, turklāt no jebkura vecuma. No konvencijas viedokļa izriet, ka arī zīdaiņa domas kaut kā ir jānoskaidro. Bērna viedokli mēģina noskaidrot bāriņtiesa, un visbiežāk tas tiek vaicāts ar psihologa starpniecību. Tiešus jautājumus bērnam neuzdod, jo pārsvarā bērnam svarīgi ir abi vecāki. Bērnam tiek izteikti neitrāli jautājumi – kā tev klājas pie katra no vecākiem, ko tu dari ar mammu, ar tēti, kā sazināties. Speciālisti ar šādu sarunu cenšas secināt bērna nostāju. 
Jāņem vērā, ka bērna viedoklis ir jāuzklausa vienmēr, bet ne vienmēr tas būs saistošs. Tas ir tāpēc, ka ar bērnu, īpaši pirmskolas vecumā, var viegli manipulēt, viņu var sabiedēt, bērnam var iegalvot dažādas nepatiesības, kam viņš notic. Bērna viedoklis var būt arī nepareizs. Piemēram, ja bērnam jautātu – vai tu gribi daudz mācīties? –, protams, daudzi to nevēlas un teiktu: “Nē!” Bērns labāk gribētu skatīties televīziju un ēst konfektes. Tāpēc bērna viedoklis tiek uzklausīts, bet pieaugušam cilvēkam (bāriņtiesai un tiesai) ir jāsaprot, vai šāds viedoklis atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tas ir jāargumentē arī tiesas lēmumā. Tas ir divpakāpju process – noskaidrot bērna viedokli un tad, to analizējot, pieņemt vispareizāko lēmumu.

Jāņem vērā, ka bērna viedoklis ir jāuzklausa vienmēr, bet ne vienmēr tas būs saistošs.

Reizēm der vienošanās pie mediatora

Reizēm var apsvērt šādu strīdu risināšanu ar mediatoru starpniecību. Latvijā ir divu tipu mediatori – sertificētie un nesertificētie. Sertificētie mediatori ir īpaši reglamentēta profesija, kas ir apmācīti vadīt mediācijas procesu jeb risināt sarunas – diagnosticēt konfliktus, noteikt pušu intereses, vienlaikus nesniedzot pusēm saistošu nolēmumu. Mediācija ir brīvprātīga, un tā drīzāk būs veiksmīga, ja abas puses piekritīs uz to doties.

Statistika rāda, ka 60 % mediāciju beidzas ar pilnīgu vai daļēju vienošanos. Rezultāts mediācijai var būt mutiska vai rakstiska vienošanās. “Tomēr, ja mediācija beidzas bez vienošanās, mediācijas procesā puses iegūst lielāku izpratni par katras vajadzībām. Tāpēc to ir vērts mēģināt,” teic D. Rone. Ja mediācijas procesā tiek slēgta vienošanās, juridiski tā ir tikpat saistoša kā pušu privāta vienošanās.

Izmantotā literatūra

1. Centrālās statistikas datubāzes. Pieejamas: http://data1.csb.gov.lv/
2. Civillikums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/225418-civillikums
3. Civilprocesa likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/50500-civilprocesa-likums