Audzināšanas metode – kliegšana. Ko tā nodara bērnam?

Pirms pievērsties kliegšanas atstāto seku izpētei, Nikola Dzina aicina pašiem sev atbildēt, ko mēs katrs saprotam ar vārdu “kliegšana”. Viņa atgādina, ka ir cilvēki, kuriem nervu sistēmas uzbūves vai dabas dota temperamenta dēļ vienkārši ir skaļāka balss. Apkārtējiem varētu šķist, ka šis cilvēks pat ar saviem bērniem nepārtraukti runā paaugstinātos toņos, taču patiesībā šādai viņa uzvedībai nav nekāda mērķa. Viņš vienkārši ir skaļš. 

Piemēram, kā itāļi, turki un citas dienvidu tautas, kuri ir visai skaļi ļaudis. Parasti šādās ģimenēs bērniem ir līdzīgi temperamenti vai viņi no mazotnes vienkārši pierod pie šāda komunikācijas veida un uztver to kā normālu ģimenē. Taču gadās, kad temperamentīgiem un gana skaļiem vecākiem ir kluss, mierīgs, flegmatisks bērns. “Tad var rasties grūtības,” saka psiholoģe. 

Un ir otra cilvēku kategorija, kas kliegšanu izmanto kā varu, kā disciplinēšanas metodi vai kādās reizēs, kā mēdz teikt, noraujas, jo mērs ir pilns. “Tad jāsaprot, kāpēc pieaugušais izvēlas kliegšanu kā metodi, lai tiktu galā ar situāciju. Ja viņš nesaprot, ka ir noguris, aizkaitināts, un bērna uzvedība ir pēdējais piliens, lai “norautos”, tad seko jautājums – cik noturīgs pieaugušais ir spriedzes laikā?” skaidro Nikola Dzina un piebilst, ka 

lielākā daļa cilvēku mēdz iziet no rāmjiem tikai tāpēc, ka nejūt mirkli, kad spriedze sāk pārkāpt rāmjus. 

Piemēram, vakarā, kad visi, arī bērns, ir noguruši un grib gulēt, pieaugušajam ir jāsaprot šīs savas un arī bērna vajadzības un jācenšas iespējami ātri un mierīgi tās apmierināt jeb nolikt bērnu gulēt un tad arī pašam doties pie miera. Citādi paaugstinātā spriedze sāks pārkāpt robežas. 

Kliegšana kā rutīna

Ģimenēs, kur pieaugušais ar bērnu komunicē paaugstinātā balss tonī vai uz katru mazā cilvēka nepaklausību un neizdarību reaģē ar kliegšanu, patiesībā šī metode nemaz nestrādā. Kāpēc? “Jo bērnam ar laiku izveidojas aizsardzības mehānisms pret to, tāpēc bieži vien kliegšana nav efektīva. Pusaudži iemācās, kā es saku, aizvērt dzirdes kanālu, un arī mazi bērni visai ātri apgūst šādas iemaņas. Viņi vienkārši nedzird savus vecākus tad, kad tie kliedz,” atklāj Nikola Dzina un piebilst – ne velti dažkārt pat publiskās vietās redzamas situācijas, kad, piemēram, mamma sakliedz uz bērnu, lai viņš pārstāj darīt kaut ko, bet mazais turpina iesākto, pat nenoreaģējot nekādā veidā. Viņš ir iemācījies nedzirdēt kliegšanu, lai sevi pasargātu. 

Ja gadās “norauties”

“Tas ir ļoti cilvēcīgi,” saka psiholoģe, “taču jāskatās, vai uzkliegšana dod kādu rezultātu. Ja noraušanās ir gana bieža, arī tad bērns kļūs imūns pret to un aizvērs savus dzirdes kanālus, lai sevi pasargātu un nepārdzīvotu. Skaidrs, ka tādos gadījumos pieaugušais neko nepanāk ar kliegšanu.” 

Savukārt, ja kliegšana nav gluži ierasts audzināšanas veids ģimenē un vecāks noraujas kādā atsevišķā reizē, bērns reaģēs gan – visticamāk, viņš paklausīs, taču nevis tāpēc, ka būs sapratis savu kļūdaino rīcību, bet gan baiļu dēļ. 

Viņa mīļais cilvēks, pie kura līdz šim bijis droši, pēkšņi tik briesmīgi kliedz! Smadzenes saņem signālu, ka bērns ir apdraudēts un pie visa vēl viņam nav vairs šī cilvēka, pie kura pieglausties un atgūt mieru. 

Ja kliegsi tu, kliegs bērns! 

Redzot, ka pieaugušie savā starpā runā kliedzot vai šādi sarunājas ar citiem cilvēkiem, vai paaugstinātā balss tonī komunicē ar savu bērnu – vienalga, vai tas ir regulāri vai tikai pa retam –, bērns iemācās, ka tas ir veids, kā tikt galā ar spriedzi. Viņš saprot, ka uz citu cilvēku bļaut ir normāli, jo tā dara viņa vecāki. 

Kliegšana dusmās

Vēl viens kliegšanas veids, kas jau pieskaitāms nopietna pārkāpuma robežai, – kad pieaugušais kliedz nekontrolētu dusmu dēļ un izsaka aizvainojošus vārdus. Apsaukā bērnu. “Tas jau definējas kā disciplinēšanas metode, nevis cilvēciski saprotama noraušanās kādā reizē, kad visi ir noguruši,” uzsver Nikola Dzina. 

Pieaugušais kliedz tikai tāpēc, ka grib nolikt robežas, un tas ir daudz bīstamāk bērnam, jo “situācijā, kad pieaugušais izlādējas jeb noraujas, visbiežāk viņš pēc tam nožēlo izdarīto un pat atvainojas bērnam, iedodot siltumu un mīļumu, kā arī paskaidrojot, kāpēc tā notika. Taču ir pieaugušie, kuri uzskata, ka tā tam ir jābūt, ka tā ir normāla bērna disciplinēšanas metode. Veids, kā nospraust robežas.” Nikola Dzina akcentē, ka visbiežāk tādos gadījumos pieaugušais kliegšanas laikā uzvelkas vēl vairāk un var kļūt nežēlīgs. Īpaši, ja bērns ir iemācījies nereaģēt. Šī nežēlība var izpausties vēl spēcīgākā kliegšanā, pateiktās rupjībās, kas veltītas bērnam, vai pat kā fiziska ietekmēšana. 

Postošās sekas

“Visvairāk tas ietekmē bērna pašvērtējumu,” norāda psiholoģe. Tā vietā, lai dotu mazajam drošības izjūtu, lai radītu bērnā pārliecību, ka viņš var paļauties uz savu mammu/tēti, lai dotu izjūtu, ka viņš ir svarīgs un pietiekami labs neatkarīgi no uzvedības, pieaugušais izsauc mazajā cilvēkā pilnīgi pretējas izjūtas. Nikola Dzina skaidro, ka sākotnēji bērnā rodas bailes, jo smadzenes uzreiz mēģina izanalizēt – tā, kas man jādara, kā man mobilizēties un atvairīt uzbrukumu. “Ir bērni, kas pēc sava temperamenta tomēr mēģina kaut ko pabļaut pretī. Ja pieaugušais to neuztver kā stop zīmi, ka ir jāapstājas, bet turpina kliegšanu, bērns saprot, ka viņa reakcija nav palīdzējusi apturēt to visu, un viņam rodas vēl lielākas bailes. 

Ar laiku tas viss veido ļoti nestabilu pašvērtējumu bērnam, jo – es esmu tas, uz kuru var kliegt!” brīdina speciāliste. 

Tāpat mazajam cilvēkam ar laiku veidojas pārliecība – ja pat tuvākajiem cilvēkiem nevar uzticēties, tad ar citiem ir tāpat. Un bērnam veidojas nedrošība attiecībās, kas saglabājas arī pieaugušā vecumā. 

Ja kliedz audzinātājs

Jā, arī audzinātāji un auklītes bērnudārzā vai skolotāji skolā nereti “grēko” – nespējot citādi nomierināt bērnus, savākt, viņi sāk spēcīgi kliegt. Daļa bērnu nobīsies un paklausīs, taču ar laiku negribēs vairs iet uz mācību iestādi, bet daļa gluži otrādi – turpinās neklausīt vai pat vēl vairāk darīs tieši to, ko nevajag. Citiem vārdiem sakot, būs bērni, kas nereaģēs, un būs tādi, kas turpmāk baidīsies uzdot jautājumus, jo uztvēruši signālu, ka šis pieaugušais nav drošs.

Ja mamma un tētis kliedz viens uz otru

Lai cik savādi tas izklausītos, taču bieži vien bērniem rodas vainas sajūta. Viņiem šķiet, ka vecāki viens uz otru kliedz viņu vainas dēļ, nevis tāpēc, ka pašiem ir kāda grūtība attiecībās. Bērnam veidojas priekšstats – ja vien es būtu labāks, tad vecāki mani mīlētu vairāk un savā starpā neplēstos. 

Vai arī bērns jūtas bezspēcīgs, jo saprot, ka nekādā veidā nevar iesaistīties divu pieaugušo kliegšanā, bet viņam ir lielas bailes, un atkal viņš uzņemas vainu, atbildību par to. Ja pieaugušie mājās regulāri strīdas, kliedz viens uz otru, nereti šādās ģimenēs bērna uzvedība ir tāda, ko sauc par nelabvēlīgu, jo ar savu rīcību viņš cenšas piesaistīt sev vecāku uzmanību, cerot šādi apturēt viņu starpā esošo konfliktu.

Iztrakojieties kopā! 

Reizēs, kad ir skaidrs – visi ir uzvilkti, noguruši, bērni niķīgi un pieaugušos tā vien velk uz kašķi, ideāli palīdz kopīga iztrakošanās. Piemēram, var ieslēgt mūziku, izlēkāties, izdziedāties... Var darīt jebko, kas pašiem patīk un palīdz atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Priecīgi būs visi, un īpaši bērni. 

Ieviesiet “Stop!” metodes 

Skaidrs, ka bez tā sauktajiem krīzes brīžiem neiztikt. Taču, ko darīt, lai patiešām nenorautos un nesāktu kliegt? 

Metožu ir daudz, piemēram, katrs var aiziet uz savu istabu, ja ir iespēja, un sarunāt atkal satikties pēc piecām minūtēm vai tad, kad patiešām ir noplakusi vēlme kašķēties. 

Ja ir iespēja, var iziet ārā pastaigāt vai darīt jebko citu, kas palīdz nomierināties. Kā saka psiholoģe, vislabāk palīdz fiziskas nodarbes laukā svaigā gaisā. Pie tādām pieder arī pastaiga. 

Konfliktēt ir normāli!

“Ir svarīgi dzīvot tādā chill vidē. Jāsaprot, ka konflikti ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un pieaugušajiem savā starpā ir jākonfliktē, taču bērnam jāpaskaidro, kāpēc mamma vai tētis šobrīd tā jūtas un darīja to vai citu lietu. Atspoguļot gan savu, gan bērna uzvedību,” teic Nikola Dzina. 

Speciāliste uzsver, ka tieši bērnudārza vecums ir vispateicīgākais, piemērotākais, lai ģimenē mācītu jūtu atspoguļošanu. “Es redzu, ka tu esi dusmīgs; bēdīgs; nobijies utt.” 

Un kā nākamais solis ir “Stop!” zīmju atpazīšana un metožu apgūšana, ko tad darīt situācijās, kad bērns jūtas dusmīgs. Piemēram, var kaut kur novietot kasti ar otrreizējās lietošanas papīru. Ja kāds ir dusmīgs, var iet un plēst to, nevis kliegt. “Ar bērnu var itin viegli to sarunāt, jo mazajiem patīk šādas nodarbes,” iedrošina Nikola Dzina. 

Speciāliste atgādina, ka vecākiem un arī pedagogiem ir svarīgi ņemt vērā bērna temperamentu, īpaši vecumā līdz diviem vai divarpus gadiem, kad mazā cilvēka rīcību galvenokārt nosaka tieši viņa nervu sistēma, temperaments. Skaidrs, ka aktīvāks bērns vairāk sadarīs blēņas, kādu var aizvainot, neklausīt utt. Taču tā vietā, lai kliegtu uz viņu, radot viņā tikai bailes, nevis izpratni par savu rīcību, mazajam cilvēkam nepieciešama viņa rīcības atspoguļošana un padoms, kā tad vajadzētu rīkoties nākamreiz.