Vecāku čata grupu etiķete un uzdevumi komunikācijas uzlabošanai

Mūsdienu vecāki lielu daļu savas uzmanības velta iesaistei bērnu aktivitātēs. Jau no mazuļu vecuma katram bērnam ir ļoti svarīgi, ka tētis un mamma viņa aktivitātēs ir klātesoši. Aktīva dalība bērna dzīvē nozīmē tūlītēju reakciju uz notiekošo, piemēram, bērna pūļu novērtējums, kopīgas sarunas par bērna interesēm, sasniegumiem, neveiksmēm. Lieliska iespēja apliecināt – bērniņ, es tevi redzu, novērtēju, uzticos. Man ir svarīgi, kas ar tevi notiek, un, ja būs nepieciešams, es tevi aizsargāšu! 

Tomēr, līdzko tiek aizvērtas mājas durvis, iesaistoties ārpus māju aktivitātēs, vecākiem nākas saskarties ar pavisam jaunu un nezināmu teritoriju – komunikāciju ar citiem vecākiem. Te vietā būtu salīdzinājums ar ceļojumu nezināmajā, kā laikā būs jāgūst daudz mācību.

Komunikācijas veids ir izvēle

Pirmkārt, svarīgi iegaumēt – mums katram mūsu bērns ir vissvarīgākais pasaulē. Otrkārt, mēs katrs esam citādāks, katrs reaģējam citādi uz notikumiem, katram ir atšķirīga savstarpējās saziņas pieredze. Saziņas negludumi veidojas tad, ja sarunas temats ir vērsts uz sava viedokļa vai bērna interešu aizstāvību, bažām, bailēm vai nedrošību.

Atkarībā no savas pieredzes un prasmēm, mēs izvēlamies veidu, kā to cits citam paužam. Piemēram, ir vecāki, kas piezīmes par bērnu uzvedību citiem vecākiem mēdz izteikt klātienē. Ir, kas vēršas pie citiem vecākiem uzrunājot un pamācot. Ir tādi vecāki, kas savu sašutumu vai viedokli par bērnu uzvedību pauž, sazvanoties ar citiem vecākiem. Ir arī tādi, kas izveido atsevišķas saziņas grupas, izslēdzot kādu vecāku, lai viņa vai bērna rīcību apspriestu ar citiem vecākiem. Ir tādi vecāki, kas izvēlas vispār ignorēt kādu no grupas vecākiem, tā paužot savu attieksmi. Un tam visam pa vidu ir čatitelefonā, kur arī ir vecāki, kuri mēdz būt agresīvi, pauž neapmierinātību un tīši vai netīši izraisa konfliktu. 

Komunikācijas zelta likumi

Lūk, vienkāršas likumsakarības, lai savstarpējā komunikācija būtu veiksmīga. 

1. Ir noteikumi. Vispirms ikvienam vecākam būtu jāpieņem – kļūstot par daļu no grupas bērnudārzā vai, piemēram, interešu pulciņā, vajadzēs pielāgoties, meklēt kompromisus un piekāpties. Tas nozīmē – ievērot noteikumus. Katrā sociālajā grupā, kurā bērns iesaistīsies, noteikumi līdzvērtīgi jāievēro gan visiem bērniem, gan arī pieaugušajiem. Tas ir līdzīgi kā vispārpieņemts fakts – sporta zālē augstpapēžu kurpēm nav vietas, to paredz zāles noteikumi, kas attiecas uz visiem, kuri šo vietu apmeklē. To ievērojot, mēs rīkosimies atbildīgi cits pret citu.
2. Komunikācijai ir jābūt mērķtiecīgai. Ko es kā vecāks gribu pateikt ar savu ziņojumu – nodot informāciju, paust emocijas, bažas? Mēs varam izteikt savu viedokli, tomēr jāpatur prātā iestādes vai grupas principi. Sākot lietot šo komunikācijas kanālu, mēs ne tikai darām zināmu savu nostāju, bet patērējam arī pārējo laiku. Jo mērķtiecīgāka būs saziņa, jo cieņpilnāk izturēsimies cits pret citu. Jāizvērtē, vai tiešām visiem nepieciešams uz katru ziņu atbildēt ar “paldies” vai kādu smaidiņu.
3. Savstarpējai komunikācijai ir jābūt atbildīgai. Vecāku saziņā nav vietas baumām, aprunāšanai, agresijas paušanai.

Kā sazināties gudrāk?

Gribu pievērst uzmanību jēdzienam “apzināta komunikācija”, jo, uztrenējot apzinātas komunikācijas “muskuli”, varam padarīt savstarpējo saziņu vienkāršāku un efektīvāku. Iespējams, tā noderēs ne tikai bērnudārza vai sporta komandas čatā, bet arī veicinās sapratni ģimenē un ar bērnu. 

Kas ir apzinātība?

Apzinātību vislabāk raksturo latviešu tautas sakāmvārds “Nestreb karstu”. Apmēram pirms 50 gadiem ASV zinātnieks un molekulārās bioloģijas zinātņu doktors Džons Kabats-Zins (Jon Kabat-Zinn), budistu meditācijas un jogas iedvesmots, radīja Apzinātībā balstītu stresa samazināšanas programmu (Mindfullness based stress reducition). Metodei nav reliģiska konteksta, un tā ir piemērota ikvienam, jo balstīta uz mūsdienu neirozinātnes pētījumiem. 

Šī programma runā par apzinātību kā prasmi, kuras būtība ir cilvēkiem mācīt būt šeit un tagad, saprotot savas emocijas, domas, attieksmi, kādu mūsos raisa konkrētā situācija. Apzinātības prasme ietver tādu cilvēka dabai izaicinošu spēju kā vērot bez vērtēšanas – labi, slikti, patīk, nepatīk, taisnīgi, netaisnīgi vai tamlīdzīgi. 

Piemēram, iedomājies situāciju, kad telefonā pienāk ziņa čata grupā. Šī ārējā situācija nonāk saskarsmē ar manu iekšējo realitāti un to, kā konkrēto situāciju interpretēšu. Ko pie sevis padomāju: “ai, pienākusi ziņa, negribas lasīt…” vai arī “o! Super, pienākusi ziņa! Interesanti, kas tur būs”. 

Dzīve iekārtojusi, ka ikdienā daudzas lietas esam apguvuši darīt automātiski, nepievēršot īpašu uzmanību vai vērību. Un patiešām ir situācijas, kad tas palīdz. Tomēr bieži tāda automātiska darīšana var būt arī traucējoša vai pat novest pie tā, ka vēlāk nākas kādu situāciju nožēlot. Līdzīgi kā mašīna, kas arī kādu laiku var darboties autopilotā.  Domāju, ka ikvienam ir zināma parasta situācija ar atslēgām, kuras kaut kur noliekam, bet pēc tam vairs nevaram atcerēties, kur. Tipiska automātiska darbība jeb darbība “autopilotā”. 

Treniņš nogaidīt

Apzinātības trenēšana palīdz ikdienas situācijas padarīt pārdomātākas, nereaģēt “autopilotā”, bet būt klātesošiem tajā, ko un kā mūs konkrētā situācija ietekmē. Izkopjot šādu komunikācijas veidu, var uzlabot attiecības arī ar bērniem, ļaujot ieklausīties bērna teiktajā, nemēģinot to uzreiz interpretēt, pamācīt vai rīkoties. Apzinātība palīdz rīkoties apdomāti. 

Praktizējot apzinātu komunikāciju, svarīgi ir paturēt prātā divas būtiskas lietas. Pirmkārt, nogaidīt. Ieturēt pauzi un uzdot sev jautājumu – kāpēc es runāju vai rakstu? Otrkārt, padomāt. Tas savukārt nozīmē pievērst uzmanību tam, ko vēlos pateikt. Un tad pajautāt – vai tas, ko vēlos teikt vai rakstīt, ir patiesi, palīdzoši, informatīvi, svarīgi un laipni?

Izpildi uzdevumu!

Vienīgais veids, kā apgūt ko jaunu, ir, to izmēģinot un praktizējot, tāpēc aicinu tevi izmēģināt šo vingrinājumu un novērot savu reakciju. Velti tam mazliet laika!

Kādu vakaru, aizejot bērnam pakaļ uz pirmsskolas izglītības iestādi un izņemot viņu no grupiņas, ļauju mazajam saģērbties pašam. Viņš to dara lēnam, ākstoties un runājoties. Kamēr bērns tā ģērbjas, telpā ienāk cits vecāks, kas arī ieradies pēc savas atvases. Mans bērns turpina negribīgi ģērbties, ik pa laikam prasot manu palīdzību.

Otrs vecāks, redzot notiekošo, izsaka repliku: “Paskat, cik ātri apģērbās mans Pēterītis! Izskatās, ka tevi mēs te satiksim arī no rīta.” 

Ir vairāki varianti, kā varētu reaģēt šajā situācijā. Iespējams, pirmā reakcija būs uzreiz pateikt kādu komentāru, piemēram, lūdzu nesalīdziniet, viņš dara to, kā dara. 

Varbūt galvā iešautos ātra doma – nejaucies, tas ir mans bērns! Vai arī pie sevis dusmīgi kaut ko norūktu. Vai pat ignorētu konkrēto vecāku tobrīd, bet vakarā dzīvesbiedram pateiktu visu, ko domājat. Varbūt komentārs aizskartu tik ļoti, ka, izejot no pirmsskoliņas, izstāstītu, kā sajuties situācijā, kad bērns neklausīja. 

Bet varbūt, ja izmēģināsiet uz šo situāciju reaģēt apzināti, pateiksiet paldies otram vecākam, palaidīsiet neveikli izteikto komentāru gar ausīm, pažēlosiet sevi, jo bijāt noguris, vai pārdomāsiet, kā citreiz varat mudināt bērnu saģērbties veicīgāk.  

Pieci būtiski soļi

Apzinātu komunikāciju veido pieci soļi: 

1. Vispirms vērošana – vai jūtos nogurusi? Vai manī radās dusmas, neapmierinātība, neērtība un parādījās nepatīkamas domas?
2. Otrkārt, īstenības attēlošana, to nesagrozot. Iepriekš minētajā piemērā – mans bērns ģērbjas lēnām un paralēli spēlējas. Otra vecāka bērns ģērbjas ātri. Otrs vecāks izsaka manam bērnam piezīmi.
3. Trešais solis – atteikšanās no impulsīvas un automātiskas reakcijas.
4. Ceturtais – iekšējo sajūtu pieņemšanas bez vērtēšanas. Es pieņemu savas emocijas neatkarīgi, vai tās bija dusmas ar vēlmi aizstāvēt bērnu, nogurums vai kauns un neērtība.
5. Un visbeidzot – apzināta rīcība. Saprotot, kas notiek ar mani, es pieņemu lēmumu reaģēt – teikt, paklusēt vai rīkoties.

Ieguvums savam sirdsmieram

Vai apzināta komunikācija starp vecākiem veicina sapratni un palīdz risināt jautājumus? Protams! To saku gan kā trīs bērnu mamma, gan profesionāle, jo jau vairākus gadus intensīvi trenēju apzinātu komunikāciju un rīcību. Tāpat varu apgalvot, ka tas nebūt nav viegli, jo kā ikviena prasme, arī šī – apzināts vecāku komunikācijas veids – prasa piepūli. Jāvelta laiks sevis vērošanai un reizēm jāspēj atzīt – man vēl jāmācās pielāgoties.  Dažreiz jāsaskaras ar nepatīkamām emocijām un jāspēj tās izturēt, nedarot neko. 

Apzināta rīcība prasa apstāšanos un pievēršanos. Sākuma posmā tas mēdz būt grūti, jo nogurdina arī ikdienas straujais ritms. Reizēm visgrūtāk ir palikt apzinātam un reaģēt apdomīgi situācijās, kad sajūtam netaisnību vai mums šķiet, ka citi vecāki uzbrūk.  Tomēr svarīgi ir saprast – tas, ka rīkojos apzināti, nenozīmē, ka es nevaru iebilst vai ka man jāpieņem netaisnība, vai es nedrīkstu paust savu viedokli, ja tas ir atšķirīgs. 

Apzinātība nozīmē, ka es skaidri apzinos, ko saku un kādēļ to daru. Es apdomāju, pirms reaģēju. 

Ilgtermiņā šāda komunikācija ne vien ļaus izvairīties no konfliktiem, bet ietaupīs arī pa kādam pārdzīvojumu pilnam vakaram. 

Čatiņu etiķete

Rakstītā komunikācija ir sarežģīta, jo katrs lasītājs tai piešķir savu noteiktu noskaņu. Balss galvā vārdus izlasīs pa savam, tā nereti nevainīgs komentārs var pāraugt konfliktā tikai tāpēc, ka, kādam to lasot, piemēra, bijusi slikta oma. 

Pilnībā nekad nebūs iespējams izvairīties no konfliktiem, un te jāatceras iepriekš teiktais – pielāgošanās ir viens no pamata priekšnoteikumiem veiksmīgākai komunikācijai. Tomēr ir daži ieteikumi, ko mums kā vecākiem noteikti vajag ievērot, lietojot vecāku saziņas kanālus. 

• Vispirms visiem kopā būtu jāvienojas, kāds ir grupas saziņas mērķis. Vai tā ir informācijas apmaiņas vietne vai, piemēram, kāda pasākuma plānošanas grupa. Mūsdienās ir arī dažādas iespējas ierobežot to personu skaitu, kas komentārus grupā var publicēt. Piemēram, informācijas nodošanas nolūkā tāda iespēja ir tikai grupas audzinātājam vai trenerei.
• Vienmēr ikvienam vecākam sev noteikti ir jāpajautā – cik daudz esmu gatavs piedalīties? Kāda būs mana iesaiste? Vai man būs laiks, ko veltīt ideju apmaiņai? Un var būt, ka dažādu iemeslu dēļ aktīvai iesaistei laiks neatradīsies. Tādās situācijās jāsaprot – ja nepiedalos, vai spēšu uzticēties un pieņemt visu, ko citi vecāki izlems?
• Ja kādam no vecākiem personīgi vai kopumā paud savu viedokli vai velti komentāru, jāpajautā sev – kas ir manas aktivitātes mērķis un ko vēlos pateikt?

Dažreiz patiešām vislabākais komentārs ir neuzrakstītais komentārs.

• Nekādā gadījumā neveido un neatbalsti vecāku grupas, kur tiek aprunāti bērni vai vecāki. Pat tad, ja mums šķiet, ka tāda rīcība nāks par labu attiecīgajai situācijai, tā nav tiesa. Kā likums – vienmēr nepieciešams sazināties ar vecāku personīgi un tikai tad, kad rimušas dusmas. Izvairieties no vispārinājumiem un paturiet prātā, ka varat nepārzināt situāciju pilnībā.
• Un ikreiz, neatkarīgi no platformas un grupas, izmantojiet iespēju praktizēt apzinātu komunikāciju. Tā noteikti noderēs arī ikdienas situācijās. Paturiet prātā, ka bērni mācās no pieredzes un redzētā. Arī viņiem būt klātesošiem apzinātās un cieņpilnās pieaugušo sarunās būs milzīgs ieguvums.

Izmantotā literatūra:

1. Germanavičiene, Gabriele. Apzināta bērnu audzināšana. Rīga: Apgāds Alis, 2021