Matu virpināšana, nagu graušana, tiki – vai tā ir diagnoze “neiroze”?

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks” pavasara numura!

Visbiežāk neirozes novēro mazuļiem ap 3–4 gadu vecumu, jo izteikt emocijas vārdos un pastāstīt, kas viņus uztrauc, bērni vēl neprot, bet dzīves notikumi un pārdzīvojumi dārziņā, ģimenē, vienaudžu lokā ir arvien intensīvāki, atzīst Vizma Meikšāne. No psiholoģijas skatupunkta, ir vairākas teorijas, kas ir neiroze, – iekšējais konflikts un emocijas, kas netiek apzinātas un izpaustas, vai funkcionāli traucējumi, kas rodas pārdzīvojumu rezultātā, skaidro Līga Bernāte. 

Arī viņa norāda, ka maziem bērniem biežāk rodas konflikti, kurus viņi neprot atrisināt, jo viņiem nav resursu, nav zināšanu un pieredzes pielāgoties jaunai situācijai. Kāds notikums var būt neirozes palaidējmehānisms iepriekš uzkrātām problēmām. 

Neirozes simptomi var parādīties arī attīstības krīžu periodos, kad bērns emocionāli pieaug. 

Kā klāsta neiroloģe, tiek uzskatīts, ka bērna nervu sistēma nobriest līdz deviņu gadu vecumam, tāpēc labākais, ko vecāki varētu izdarīt līdz šim vecumam, ir pasargāt mazo no traumējošām, agresīvām vai nesaprotamām situācijām. 
 

Pie neirologa biežāk nekā pie psihologa vai psihoterapeita

Vizma Meikšāne atzīst, ka diezgan bieži sastopas ar situācijām, kad vecāki, kurus neapmierina bērnu uzvedība – esot pārāk emocionāls, čīkstīgs, kauslīgs –, kā pirmo, kur meklēt palīdzību, izvēlas tieši neirologu. “Vecāki vēršas pie neirologa biežāk nekā pie psihiatra vai psihoterapeita. Un tas arī būtu saprotams, jo neirologa specialitātes nosaukumā ir vārda daļa “neiro”, kas nozīmē ‘nervu’ un raisa asociācijas, ka neirologs ir speciālists, pie kura vispirms jāvēršas pēc palīdzības, ja bērnam “nav kārtībā ar nerviem”,” teic Meikšāne. 

Praksē neirologi tiešām ļoti bieži sastop bērnus, kuriem ir neirožu pazīmes. Tas nozīmē, ka psihotraumējošie apstākļi jau ir bijuši kādu laiku un nu organisms signalizē par krīzi. Visbiežāk bērniem tās var rasties ilgstošu neatrisinātu ģimenes problēmu dēļ vai uzsākot skolas vai bērnudārza gaitas. Mazais cilvēks izjūt apdraudējumu savai personībai un neizjūt atbalstu no apkārtējo pieaugušo cilvēku puses. Bērnam ir vieglāk pārciest kādu vienu negatīvu situāciju nekā ilgstoši atrasties apstākļos, kuros jūtas viens un nesaprasts. Arī Līga Bernāte norāda, ka bērniem parasti nav viens konkrēts pārdzīvojums, kas izraisa neirozi. Visbiežāk tas ir nelabvēlīgu apstākļu kopums. Ja cilvēks nespēj izpaust emocijas, tās izpaužas psihosomatiskā veidā – tikos, noberzētā ādā, neizskaidrojamās ķermeniskās sāpēs, var būt slikta dūša, galvassāpes, trauksme un fobijas. 

Kā izpaužas neiroze

Neirozes izpausmes var būt dažādas. Daudz kas atkarīgs no bērna nervu darbības tipa. Apmēram puse mazo pacientu vecāku, atnākot uz vizīti, kā uztraukuma iemeslu min, ka bērns esot pārāk emocionāls, jūtīgs, nervozs, raudulīgs, kauslīgs, dusmīgs, ar histērijas izpausmēm, atklāj Meikšāne un skaidro, cik dažādos veidos var izpausties neirozes bērniem.

Pastāv ievērojams daudzums neirožu izpausmju veidu:

• Neirastēnija, kas izpaužas kā nogurumus pēc slodzes, koncentrēšanās traucējumi, uzmācīgas atmiņas vai domas, nespēja atslābināties un migrējošas sāpes ķermenī, miega traucējumi ar grūtībām iemigt.
• Fobiskas trauksmes ir dažādas bailes, piemēram, bailes apmeklēt sabiedriskas tualetes, bailes no zobārsta, konkrētiem dzīvniekiem, svešiem cilvēkiem u. tml. Bērni ar zemu pašnovērtējumu izjūt bailes no sabiedriskām vietām jeb cieš no sociofobijas un raizēm, ko klasesbiedri par viņiem domā.
• Visbiežāk neirologa praksē tomēr nākas saskarties ar tā sauktajiem adaptācijas traucējumiem. Tos izraisa stresu radošs notikums, būtiskas pārmaiņas dzīvē, kas noved pie ilgstošiem nepatīkamiem apstākļiem, kas izraisa trauksmes simptomus. Ja bērns netiek atbalstīts un viņam ir sajūta, ka šie apstākļi nekad nebeigsies, sākas adaptācijas traucējumi, kas neļauj piemēroties situācijai un apgrūtina sociālo funkcionēšanu.
• Ar stresu saistīti somatiski traucējumi rodas, ja pacientam ir ilgstošas sūdzības par sajūtām ķermenī. Ir fiziskas izpausmes, kuru cēloni neizdodas atrast pat pēc vairākiem nopietniem izmeklējumiem. Fiziskas patoloģijas nav, bet fiziskā pašsajūta ir slikta.
• Uzmācību neiroze biežāk rodas jūtīgiem, trauksmainiem un bažīgiem bērniem pēc kāda psihotraumējoša gadījuma. Viņi var mocīties ar bažām par kāda sava ģimenes locekļa veselību vai pat dzīvību. Piemēram, pēc pārciestas avārijas var rasties bailes braukt ar automobili, pēc negulētas nakts sākas bailes iet gulēt, jo droši vien atkal neizdosies iemigt.
• Spaidu kustības jeb tiki – acs plakstiņa raustīšanās, matu virpināšana, nopūtas un krekšķināšana bez iemesla bieži tiek novēroti bērniem, kad viņi ir nomodā. Bērns apgalvo, ka nevarot tās kontrolēt, lai gan tad, kad ir ar kaut ko nodarbināts un rokas aizņemtas, piemēram, ēd vai brauc ar velosipēdu, šīs kustības izzūd. Tikus retāk novēro no rītiem, biežāk vakaros, kad pa dienu ir sakrājušās emocijas un piedzīvojumi. Tātad tiki ir emocionālā izpausme ķermenī. Daktere Meikšāne novērojusi, ka spaidu kustības jeb tiki ne vienmēr saistāmi ar negatīvām emocijām. Arī spēcīgi pozitīvi notikumi var radīt trauksmi un šāda veida spaidu kustības.

Svarīgi!

Neiroloģe atgādina, ka tikai ārsts nosaka diagnozes un ārstēšanas gaitu, bet no vecākiem sagaida izpratni, kāds tieši ir viņu bērns. Kāds nervu tips, temperaments un emocionālās jūtības pakāpe ir mazulim, kādas sajūtas un vajadzības varētu būt nepamierinātas, kas rada trauksmi. 

Ne katram nervozam bērnam ir neiroze

Pirmsskolas vecumā viena no izaicinošākajām pieredzēm, ar kuru saskaras mazais, ir bērnudārzs. Tā ir pirmā vide, kur viņš paliek bez mammas, tur ir daudz svešu cilvēku, cits dienas režīms un citi bērni. Turklāt ne katrs mazulis, kas jūtas slikti bērnudārzā, uzreiz tiek pie diagnozes “neiroze”, teic Vizma Meikšāne. Daži bērni tikai četru gadu vecumā ir spējīgi iekļauties kolektīvā, un tā nav patoloģija. Īpaši tas attiecas uz jūtīgajiem bērniem, kuru labsajūta ir atkarīga no emocionālās piesaistes pie ierastās vides un vecākiem. Kad bērni iemācās veidot emocionālās drošības sajūtu ar ārpasauli, viņi ir gatavi doties sociālā pasaulē un pārvarēt stresa apstākļus bez kaitējuma sev. 

Sarkanie karodziņi. PALĪDZI MAN! 

Atkarībā no izpausmēm, iespējams, vispirms ir jāapmeklē ārsts. Tiki, logoneirozes, stostīšanās var būt emocionālu iemeslu dēļ, bet var būt viena no fiziskas saslimšanas pazīmēm. Īkšķa sūkāšana stresa brīdī nav liela problēma, taču, ja nagi no stresa ir nograuzti līdz asinīm, bet lūpas ir noplēstas jēlas, tad jādomā, kā bērnam palīdzēt, stāsta Līga Bernāte.

Vizma Meikšāne akcentē pirmās psihotraumējošās vides ietekmes izpausmes, kuras vecākiem vajadzētu respektēt:

• bērns jau vakarā lūdzas nevest viņu uz bērnudārzu un no rīta ir izteikts negatīvisms;
• parādās nakts miega traucējumi ar nakts murgiem, kliegšanu;
• atsacīšanās bērnudārzā no ēdiena un nepiedalīšanās nodarbībās;
• vēdera izejas aizture – aizcietējumi;
• bērns pēcpusdienā izskatās nelaimīgs un noraudājies;
• parādās nakts enurēze.

Vecākiem vajadzētu ieklausīties savā bērnā un pievērst uzmanību šīm pazīmēm, lai gan ne vienmēr tās norādīs uz noteiktu diagnozi. Kā stāsta Vizma Meikšāne, bērns var slimot arī tad, ja dārziņu apmeklēt viņam patīk. Slimošana ir imunitātes trenēšanas veids, bet atšķirībā no gadījumiem, kas liecina par neirozi, mazais iet uz dārziņu un nāk mājās priecīgs, viņa kopējais noskaņojums ir pozitīvs. 

Ja runa ir par čurāšanu gultā jeb enurēzi, tad iemesli var būt saistīti arī ar nervu sistēmas nenobriedumu, kas var turpināties līdz pat 6 gadu vecumam. 

Savukārt, ja bērns jau divus gadus naktīs gultā neslapina un pamperus lietot nav vajadzības un tad atsākas čurāšana gultā, tas ir signāls vecākiem, ka bērns izjūt trauksmi, un tie ir pirmie signāli, kas norāda uz neirozes iespējamību. 

Lielākiem bērniem, kas gatavojas doties uz skolu, izpausmes varētu būt sūdzības par sāpošu vēderu, kam reizēm arī seko vemšana, ir koncentrēšanās traucējumi, bezmiegs, galvassāpes pēcpusdienā, kas pāriet pēc diendusas. Nomākts garastāvoklis un raudāšana vakaros. Migrējošas sāpes ķermenī, kas nav tik izteiktas, lai lietotu pretsāpju līdzekļus.

Ārstēšana ar medikamentiem un vides maiņu

Neirozes parasti ir izārstējamas, atklāj neiroloģe. Biežāk un visātrāk efektu var gūt, ja likvidē psihotraumējošo situāciju un izmaina traumējošos apstākļus, bet tas ir visgrūtāk veicamais pasākums. Neirožu ārstēšanā noteicošā ir psihoterapija, smilšu terapija, ko kombinē ar vispārspēcinošu medikamentu un dažreiz arī nomierinošu līdzekļu lietošanu. Ļoti svarīgs ir pietiekams nakts miegs, jo miega laikā notiek orgānu un nervu sistēmas reģenerācija. Jau pavisam mazi bērni tiek pārslogoti ar attīstošiem un izglītojošiem pulciņiem vai mūzikas un mākslas skolām pēc skolas dienas beigām. Gan ārsti, gan psihologi vairākkārt ir vērsuši uzmanību, ka tas ir par daudz! 

Psiholoģes ieteikumi, kā risināt problēmu

Ja ģimene izvēlas problēmu risināt ar psihologa palīdzību, pirmajā tikšanās reizē ir saruna ar vecākiem, kuras laikā ievāc informāciju par bērna dzīves vēsturi. Nozīme ir tam, kādas bija dzemdības, zīdaiņa periods, ikdienas režīms un arī attiecības ģimenē. Psihologam ir jāsaprot, kādi ir disciplinēšanas paņēmieni un audzināšana ģimenē. “Piemēram, ja dzirdu, ka bērns pirms miega pusstundu skatās multenes, tad jau tas ir viens no punktiem, kas jānovērš, lai pirms miega nervu sistēma netiktu pārslogota. Jānovērtē, kāda ir mamma un tētis savās emocionālajās izpausmēs. Bērni nereti pārņemt vecāku emocijas – mammas bažas vai tēta dusmas. Lielākoties tas ir darbs ar vecākiem,” stāsta Līga Bernāte. 

Kas palīdz bērnam un visai ģimenei – iesaka Līga Bernāte

• Robežas. Psiholoģe uzsver, ka ļoti liela nozīme bērna emocionālajai labsajūtai ir adekvāti noteiktām robežām. Lai tās nav pārāk striktas vai tieši otrādi – nenoteiktas. Ja robežu nav, bērns jūtas nedrošs. Robežas ir tas, kas dod mazajam drošību.
• Režīms. Nemainīgs dienas režīms un dienas ritms samazina strīdu skaitu par elementārām lietām un dod paredzamību. Ja katru vakaru nav jāstrīdas par iešanu gulēt, var drošāk runāt par emocijām. Jo lielāka skaidrība par dzīvi, jo vieglāk ar to sadzīvot.
• Ķermeniskais kontakts un mīļums. Dažreiz vecāki uzskata, ka viņi ir mīļi un iejūtīgi, bet sarunā ar psihologu atklājas, ka bērnam trūkst elementāras samīļošanas. Vecāki daudz pārzina teorijas, bet tas nenozīmē, ka māk būt patiesā kontaktā ar bērnu. Ik vakaru bērnam veltītas 10–15 minūtes uzmanības, izmasējot plaukstas vai pēdiņas ar krēmu, samazina spriedzi, jo mazais saņem nedalītu uzmanību un ķermenisko kontaktu.
• Rēķināšanās ar temperamentu. Nozīme ir iedzimtajam temperamentam. Neirotiski traucējumi biežāk ir bērniem ar jūtīgu temperamentu un noslēgtiem. Tie, kas dusmojas un kaujas, retāk cieš no traucējumiem, bet bieži klusas un kautrīgas meitenes plēš matus un cieš no vēdersāpēm.
• Pārslodzes un emocionālo kairinājumu novēršana. Šobrīd vecāki ļoti pārcenšas ar bērnu nodarbināšanu pulciņos un intelektuālo attīstību. Bērniem nepietiek laika palikt ar sevi un vienkārši atpūsties. Par daudz ir arī ekrānlaika, jo pandēmijas dēļ vecākiem ir liela darba slodze un mazie paliek bez uzmanības. Tāpēc mazuļiem, kas biežāk slimo, vajadzētu rast iespēju iedot kādu brīvdienu no dārziņa gaitām un veltīt viņiem nedalītu uzmanību un fizisku izkustēšanos. Piemēram, vakarā nevis noskatīties vēl vienu animācijas filmu, bet iziet ārā pastaigāt vai pirms miega pārrunāt emocijas, nosaukt tās vārdos, aprunāties, ko jūt bērns un kas dod viņam fizisko un emocionālo labsajūtu.

Kur meklēt palīdzību? 

Ja vecāki saskata, ka bērna uzvedības un izpausmju dēļ vajadzētu meklēt palīdzību, sākotnēji var aprunāties ar ģimenes ārstu, kas ieteiks, pie kura speciālista labāk vērsties – pie neirologa vai psihologa.