Psihoterapeite Marija Ābeltiņa: “Bērnības pieredze spārnus var pat nevis apgriezt, bet nolauzt”

Partneru savstarpējo problēmu tops 

Dažkārt vecākiem šķiet: es ar savu problēmu visā pasaulē viens tāds. Nē. Daudzus vecākus un ģimenes piemeklē visdažādākās problēmas, taču galvenais ir: tās risināt un meklēt atbalstu. Psihoterapeite Marija Ābeltiņa atklāj problēmu topu ģimenes cilvēkiem, kas pēc palīdzības vēršas pie speciālistes.

• Vardarbība. Kad strādāju krīzes centrā “Skalbes”, kā arī vēl ilgu laiku pēc tam pie manis bieži nāca sievietes, kuras ir cietušas no vardarbības ģimenē. Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, ar kuru strādāju daudzus gadus. Vispirms jāapzinās, ka ģimenē kaut kas tāds notiek. Pēc tam – kā to risināt. Lai nenotiktu situācijas eskalācija, uzbrukums, slepkavība u.c. Starp citu, man ir bijis arī gadījums, kad pēc palīdzības nāk vīrietis, kurš cieš no vardarbīgas sievietes, – no ļoti kontrolējošas, pazemojošas attieksmes no sievas puses.
• Neuzticība. Kāds no partneriem otru ir krāpis vienu vai vairākas reizes, un šī piekrāptā puse nāk ar jautājumu, kā tālāk rīkoties, kā izdzīvot šo savu krīzi. Tāpat ir gadījumi, kad pie manis nāk tas, kurš krāpj, un saka: ko man darīt? Es negribu krāpt, bet tā sanāk – es kaut kā iekuļos un attopos, ka jau atkal ir bijusi dēka, taču gribu būt ar to cilvēku, ar kuru kopā esmu oficiāli. Katru reizi ir sarežģīti, unikāli pavērsieni, kā cilvēki lemj rīkoties tālāk, – iet uz pāra terapiju un risināt, un būt kopā. Vai paziņo, ka tomēr nav gatavs risināt problēmas, kas ir samilzušas šīs krāpšanas dēļ, tāpēc šķirsies.
• Šķiršanās krīzes. Cilvēki nāk, jo grib vēlreiz cita cilvēka klātbūtnē apdomāties, vai lēmums par šķiršanos ir sakarīgs, vai nav pieņemts emocijās. Varbūt jau vairākkārt ir notikusi šķiršanās un saiešana atkal kopā. Vai arī šķiršanās ir notikusi nupat, un cilvēks nāk, jo ir krīze, gribas saprast, kas attiecībās ir darīts nepareizi utt. Tā ir veselīga attieksme – saņemt atbalstu krīzes situācijā un vienlaikus saprast, kuri tad bija tie grābekļi? Vai gan tiešām šķiršanās nāca kā pirmais sniegs uz galvas?
• Brīvā laika pavadīšana. Spilgta problēma starp partneriem ir nesaskaņas par brīvā laika pavadīšanu – ko darām, nedarām, ar ko otrs nodarbojas brīvajā laikā, vai pavadām laiku kopā vai atsevišķi.
• Seksuālās problēmas. Filmās, kad ataino konsultācijas speciālista kabinetā, bieži rāda, ka tiek risināti tieši seksuālas dabas jautājumi. Jā, arī manā kabinetā tas ir viens no topa jautājumiem. Piemēram, vieni stāsta, ka seksuālo komunikāciju vēlas biežāk, citi – ka retāk. Vēl kādam ir iestājies cits vecumposms, kad cilvēks attopas: vairs nav tā, kā agrāk, vai tas normāli, ko tagad darīt?
• Bērnu audzināšana. Kā vienoties, ko bērnam ļaut, ko neļaut? Jo īpaši attiecībā uz ekrānierīcēm. Spēcīgi šī problēma iezīmējas ģimenēs, kur vienam no vecākiem darbs saistīts ar biežu būšanu pie datora vai arī vecāks aizraujas ar datorspēlēm. Tad rodas jautājums, kāds piemērs tiek rādīts bērnam, kāpēc bērns savā brīvajā laikā nevar spēlēt datorspēles, kā pateikt vīram, lai nespēlē bērna klātbūtnē, esmu teikusi, bet mani nedzird utt.

Problēmu tops – vecāks un bērns 

• Emociju vadība. Ko darīt, ja man kā vecākam ir par daudz emociju, un ko darīt – ja to ir par daudz bērnam. Bieži vien vecāks atnāk un saka: es negribu kliegt. Bet es nevaru izturēt! Iemāci man nekliegt. Bieži arī izskan jautājums: vai tas ir normāli? Vai tas ir vecumposmam raksturīgi, varbūt man jāved bērns pie psihologa? Bet tad sākam jautājumus šķetināt, un izrādās, ka bērnam nav nekādas vainas, viņam vienkārši ir grūts dzīves posms, bet vecākam pietrūkst zināšanu un pārliecības, kā ar situāciju tikt galā.
• Mobings. Vēl ir jautājumi, kas ir saistīti nevis ar vecāka un bērnu attiecībām, bet ar to, ka bērnam ir kādas nopietnas problēmas. Un tad vecākam kopā ar bērnu tās ir jārisina. Piemēram, vardarbība skolā. Man ir bijuši diezgan gara posma darbi, kad atbalstu vecākus procesā, lai pārtrauktu mobingu skolā. Kādas ir tiesības, ko var prasīt no skolas, no skolas administrācijas. Arī vienkāršs atbalsts procesā, jo nereti pretī bērnam, kas veic mobingu, ir problemātiski vecāki; dažkārt arī kāds no šī bērna vecākiem ir vardarbīgs attiecībās ar apkārtējiem. Piemēram, teic, ka pašiem sados, nav ko čīkstēt, dzīvē izdzīvo stiprākais utt. Tāpat ir redzēts, ka pretī ir finansiāli ietekmīgi vecāki, kas mēģina notikušo paslaucīt zem tepiķa un problēmu nerisināt.
• Vecāku izdegšana bērna slimības dēļ. Izdeguši vecāki, jo bērnam ir kāda smaga slimība, piemēram, cukura diabēts. Bērna slimība ir emocionāli prasoša lieta. Piemēram, bērnam pienāk pusaudža vecums, un viņš atsakās špricēt ikdienai nepieciešamo insulīna devu. Jo grib protestēt, tādējādi sākot sevi apdraudēt. Vai arī bērnam ir kādas mentālās veselības problēmas, un abi vecāki ir izdeguši, jo šādas problēmas prasa lielu vecāku iesaisti. Mans uzdevums kopā ar vecākiem ir meklēt resursus, lai vecāki šajā procesā nesabrūk.
• Vecāku bērnības pieredze. Bieži sastopos ar jautājumiem, ko man atnesis pieaudzis cilvēks – viņš stāsta par savu bērnību. Piemēram, ka vecākais bērns vienmēr ir bijis galvenais atbildīgais par visām problēmām, pat ja vienam ir seši un otram pieci gadi. Vai arī atnāk cilvēks, kurš audzis daudzbērnu ģimenē, un saka: es sev bērnus nevēlos. Jautāju, kāpēc? Esmu izaudzinājis četrus/piecus, tagad gribu padzīvot sev. Tas pat neizskan kā pārmetums, bet kā vilšanās, bēdas par pazaudēto bērnību, jo nav bijis laika priecāties, spēlēties – visu laiku nācies pildīt kādus pienākumus. Ja vēl ģimenē bijusi alkohola lietošana, tad bērns patiešām ir bijis mainītās lomās ar vecāku un darījis to, kas viņam nebija jādara, piemēram, deviņu gadu vecumā uzņēmies atbildību par to, ko mazākie brāļi vai māsas ēdīs. Pat septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecumā vecākajam ģimenes bērnam šāda atbildība nav jāuzņemas, nav jāuzņemas finansiāla atbildība, kā “izvilkt” ģimeni. Tas ir ļoti nepareizi. Uz cilvēku dzīvi iespaidu atstāj arī tas, ja vecāki visas brāļu un māsu problēmas ir atstājuši bērnu ziņā. Tas nav tālredzīgi, jo bērniem konfliktus ir jāmāca risināt. Tas ir normāli, ja ir dažādi konflikti, sākot ar rotaļlietu dalīšanu, beidzot ar vecāku uzmanību. Risiniet paši! – ja pieaugušie šādi saka visu laiku un neiesaistās, tā savā ziņā ir novārtā pamešana.
• Bērnībā piedzīvota vardarbība no brāļu vai māsu, brālēnu vai māsīcu, vai skolas biedru puses. Sākot ar emocionālu vardarbību – ignorēšanu, izstumšanu –, beidzot ar šausmīgiem stāstiem par seksuālu vardarbību, spēcīgu fizisku ietekmēšanu ilgu gadu garumā. Atblāzmas pieaugušo vecumā ir ļoti spēcīgas – nereti starp bērniem piedzīvotā vardarbība ir atstājusi graujošu iespaidu uz pašvērtējumu. Arī daudzi mentālās veselības traucējumi aizsākas tieši šīs ilgstoši nerisinātās vardarbības dēļ; jā, tur var būt bijusi ģenētiska nosliece, bet palaidējs ir bijusi šī vardarbība, pazemojumi. Depresija, ēšanas traucējumi, trauksme; tāda kopējā sevis norakstīšana. Bērnībā vardarbību piedzīvojis cilvēks dzīvē daudzas lietas pat nepamēģina, jo viņa spārni ir pat nevis apgriezti, bet nolauzti.

Apsveicami, ka cilvēki par šīm daudzajām problēmām nāk runāt pie speciālista. Vai vari teikt, ka tēmu loks, ko tev kā speciālistei uztic, ar katru gadu paplašinās? Ka cilvēki drosmīgāk nāk runāt par lietām. 
Novēroju, ka vīrieši ir kļuvuši drosmīgāki nākt runāt par savām lietām. Bija pat viens brīdis, kad vīriešu pacientu bija vairāk nekā sieviešu. Gan risinot attiecību problēmas, gan savas mentālās lietas, gan mēģinot atšķetināt veco attiecību mustururs, lai tie netraucē šī brīža dzīvei. 

Cilvēki ir kļuvuši uzmanīgāki un saprotošāki par savu mentālo dzīvi kā tādu. 

Paši lasa, interesējas, attiecīgi atnāk pie speciālista jau ar priekšzināšanām; vecāki ir kļuvuši izglītotāki. Jo informācija ir pieejama. Tiesa, reizēm atnāk arī, jau noteikuši sev un visai ģimenei “Google” diagnozes. Tad mēģinām saprast, kas atbilst un neatbilst patiesībai.

Vai redzi tipiskas vecāku attiecību problēmas, kas, laikus nerisinātas, var novest pie šķiršanās?
Jebkura problēma var aizvest pie lielas krīzes! Vienalga, vai runa par mūsu personīgo dzīvi vai par attiecībām. Neliela sāpīte sprandā var pārvērsties par invaliditāti – ja netiek ārstēta. Tieši tāpat ir attiecībās. 

Ja gadiem ilgi esi neapmierināts, problēmu nerisini, tas kaut kur vienalga izlīdīs. 

Vai protam strīdēties, risināt konfliktus? Redzu, ka sabiedrībā ar šo ir patiešām lielas problēmas. Pētījums par mobingu skolās parāda, ka mums, pieaugušajiem, ar to ir lielas problēmas. Ka mēs vai nu paši esam gana agresīvi un normalizējam daudzas vardarbības lietas, vai nu esam ļoti pasīvi, vien nosakām: nu, tāda dzīve. Rezultātā arī attiecībās – vai nu paciešam otras puses vardarbīgo attieksmi, vai nu nav vardarbīgas attieksmes, taču savas vajadzības vienalga nepaužam.

Ar psihoterapeiti Mariju Ābeltiņu sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Kā iemācīties risināt konfliktus?

Ko nozīmē konflikta situācija? Tās ir pretrunīgas intereses, pretrunīgas vajadzības. Tas nav nekas ārkārtējs, jo esam ļoti dažādi – vienam patīk pavadīt brīvo laiku, skatoties seriālus, citam gribas izkustēties ārā, aiziet uz koncertu, aizbraukt ciemos. Otrs saka: nu nē, es brīvdienās negribu ar nevienu satikties, gribu skatīties seriālus. Tās savā ziņā ir konfliktējošas intereses. Svarīgi ir, lai šajā situācijā nenotiek noslēgšanās: ā, tad nekā. Vai nenotiek agresīva situācijas risināšana, pārmešana: tu nekad negribi! Jāatceras, ka pa vidu ir zelta ceļš – cieņpilna pārliecinātība komunikācijā jeb asertivitāte. 

Asertivitāte nozīmē runāt par savām vajadzībām – skaidri, neuzbrūkoši, cieņpilni, vienlaikus uzstājīgā veidā. Ja partneris nedzird, ka vēlos, lai izejam pastaigā, tad saku vēlreiz: klau, mēs jau trešo nedēļas nogali pavadām, skatoties seriālus. 

Man ļoti gribētos, lai kopā izejam pastaigāties. Ir svarīgi runāt, likt savas vajadzības galdā, vienlaikus esot gatavībā uzklausīt arī otru. Tā ir ļoti būtiska prasme.

Vai nav tā, ka pāri reizēm aizmirst to, ka drīkst un vajag arī pa vienam kaut kur iziet?
Jābūt vidusceļam, lai nav tā, ka attopas: ā, mēs desmit gadus esam dzīvojuši dažādas dzīves, esam kļuvuši tik atšķirīgi, ka varbūt tad jāšķiras. Visu darīt kopā – tā bieži vien notiek iemīlēšanās fāzē, un tas ir normāli. Tomēr visu dzīvi visu kopā darīt nav iespējams, tas ir otrs grāvis. Jāmeklē vidusceļš. Ja es gribu aiziet uz gadatirgu, tad, visticamāk, atradīšu domubiedrus savu draudzeņu lokā, nevis stibīšu līdzi vīru, lai gan viņu tas galīgi neinteresē. Atrast, ko es daru atsevišķi un ko mēs kā pāris darām kopā. 

Pieminētā asertivitāte ir prasmju komplekts: izpaust vajadzības, nospraust robežas (pateikt nē kulturālā veidā). Starp vecākiem un vecvecākiem bieži vien rodas problēmas tajā, ka cilvēki it kā kautrējas un neprot novilkt robežu. Piemēram, saka: kā pateikt mammai, ka viņai nevajag nākt pie mums kārtot māju, kārtot manu veļu. Jā, mums ir divi mazi bērni un visu nevaru pagūt izdarīt, bet man riebjas, ka viņa nāk un kārto manas apakšbikses! Bija šāds konkrēts gadījums – meitai ap 30, mammai ap 50 gadiem. Mamma atbild: bet, meitiņ, es redzu, ka tev ir grūti, ka tev tā veļas kaudze stāv stūrī jau otro nedēļu, man taču nav grūti, es zinu, kur viss stāv, es sakārtošu. 

Mamma nāk ar labu domu. Meitai bija bail par to runāt, atklāti mammai pateikt. Kopā mācījāmies šīs asertivitātes prasmes, kā skaidri nospraust robežas. Tad noskaidrojās, ka mammai ir pat šīs jaunās ģimenes mājokļa atslēga, un izdomājām, ka sāksim spraust robežas ar atslēgu. Ka ierašanās laiks ir jāsaskaņo, un tas ir normāli. Nebija viegli, jo vecmāmiņa bija pieradusi šajās mājās visu organizēt. Viņai bija jāmācās pakārtoties jaunajai ģimenei.
 

Dažkārt jāspēj robežu nospraust tādā veidā, ka deleģē kādas lietas, prasa palīdzību. Nereti cilvēki paprasa palīdzību tikai vienu reizi. Runāju ar jaunajām māmiņām, mamma saka: jautāju draudzenēm, vai kāda varētu atbraukt pieskatīt mazo. Neviena nevarēja. Es jautāju: cik reizes tu lūdzi palīdzību? Vienu. Klau, bet ar vienu nepietiek – varbūt tiešām tā sakrita, ka neviena nevarēja tikt. Ir jāprasa vēlreiz. 

Asertivitātes prasmēs ietveras arī spēja mierīgi uztvert kritiku, uzreiz nesabrūkot. Ka spējam vadīt sarunu pat, ja kāds mūs kritizē, lai nonāktu pie vēlamā kodola. Un vēl – lai mācāmies uztvert pozitīvās lietas. Jo bieži vien viena no pārliecinātas komunikācijas sastāvdaļām ir spēja apmainīties ar atgriezenisko saiti. 

Arī pāriem dažkārt tas piemirstas – pāri iekrīt loģistikas jautājumos, ar bērniem saistītu problēmu risināšanā, un pazūd tā cilvēciski foršā lieta, ka otram pasaka ko labu un otrs to pieņem. Klasika ir šāda: cilvēkam pasaka ko labu, bet viņš nedzird. Arī man pašai tā ir bijis. Piemēram, kad strādāju lielā kolektīvā, atnācu uz darbu, un kāda kolēģe man teica: “Marija, tu šodien labi izskaties!” Un ko es atbildēju? “Ai, beidz, man nemazgāti mati.” Es to pozitīvo lietu it kā aizmetu prom. Asertivitāte ir spēja arī pateikt otram labu, nevis pataupīt to līdz Ziemassvētkiem vai līdz kādai “jubilācijai”. Nē, nevajag gaidīt līdz 18 gadu vai citai jubilejai, lai par cilvēku pateiktu ko labu!

Vienreiz man bija sirreāla sajūta. Biju bērēs – mirušais nebija man ļoti tuvs cilvēks, es biju līdzi sev tuvam cilvēkam. Esot bērēs, kas nav tevi pašu ļoti tuvu aizskāris, tu vari vērot notiekošo. 

Bēru mielastā klāti galdi, cilvēki cēlās kājās un stāstīja par aizgājušo cilvēku labas lietas, tie bija ļoti interesanti stāsti. Un es pieķēru sevi pie domas: vai cilvēks, dzīvs esot, bija saņēmis, dzirdējis par sevi šīs labās lietas? 

Tas ir lieliski, ka bērēs ir tradīcija dalīties par aizgājēju labos stāstos, bet arī ikdienā katru dienu vajag pateikt otram ko labu!

Atceros, ka savulaik kā bērns noklausījos, kā viena radu tante mācīja manu mammu: nedrīkst salielīt to savu veci, vēl sadomāsies un aizies pie citas! Vai otra pamācība: nestāsti savām draudzenēm labu par savu vīru, aizvils tev viņu prom!
O, ir nu gan labas mācības! Šī ir tā vecā mācība un tradīcija, kas, manuprāt, ir kaitīga. Ne visas tradīcijas ir labas – ir tādas, par kurām, laikam ejot, saprotam, ka tās ir labas un brīnišķīgas un jākultivē, piemēram, ka ģimenei jāvakariņo kopā pie galda, nevis katram savā stūrī. Bet tradīcija neslavēt vienam otru, neteikt labas lietas, lai viņš neizlutinās – tā ir ļoti ačgārna tradīcija, kas sakņojas psiholoģijas nezināšanā. 

Jāatceras, ka pie mums Latvijā psiholoģija sāka augt un plaukt pirmās neatkarības laikā un padomju laikā bija milzīgs pārrāvums. Mācības universitātē atjaunojās tikai līdz ar neatkarības atgūšanu. 

Tas nozīmē ne tikai to, ka studenti nemācījās psiholoģiju, bet arī to, ka sabiedrībā bija vakuums psiholoģijas zināšanās. Un šī ideja, ka visi izlutināsies no labiem vārdiem un notiks sazin vēl kas, ir pilnīgi aplama lieta. Tolaik, kamēr mēs vēl sēdējām aiz dzelzs priekškara, pasaulē atklāja, ka cilvēku motivācija pieaug, kad viņi saņem pozitīvu atgriezenisko saiti. Ja notiek lielīšana bez jēgas, jā, tas nedod neko, tāpat, ja cilvēks ir liekulīgs, ar manipulatīvu komunikāciju – saka labu, lai izdabūtu sev kādu labumu. Bet, ja cilvēks dara jaukas lietas, pat pašsaprotamas, tad kāpēc nepateikt paldies? 

Tas pats arī ar bērniem – ja bērnus uzslavē ikdienā, arī skolā vai bērnudārzā par labi paveiktām lietām, tas motivē. 

Mēs katrs varam atcerēties kādu labu skolotāju, kas palicis atmiņā, un parasti šie skolotāji ir bijuši arī jauki komunikācijā, un šis priekšmets mistiski ir interesējis vairāk par citiem. Mistiski? Nē. Tāpēc, ka ir bijusi laba attieksme. Varbūt ir redzējis, ka man uzreiz nesanāk lieliski, taču ir devis pozitīvu atgriezenisko saiti. Tāpēc attiecībās noteikti nav iespējams pārlielīt! Ja otram saka labas lietas, tas mums pašiem vairo laimi, secināts pētījumos, un palielina otra cilvēka motivāciju darīt šīs lietas, nevis krist gar zemi slinkumā, jo nu ir izlutināts.

Esmu lasījusi, ka ir grūti otru slavēt, ja pats šādas uzslavas un labos vārdus nekad pats nav saņēmis vai ir saņēmis reti. Piemēram, pedagogiem ir jādod bērniem pozitīva atgriezeniskā saite, taču daļai ir grūtības to izdarīt. 
Attiecībās mēs visu laiku mācāmies, tāpēc šiem labajiem vārdiem ir nozīme visu laiku. Izlutināšana ir kaut kas cits: kad cilvēks dara bīstamas lietas, bet mēs nenospraužam robežas un nespējam tās noturēt. 

Labo lietu teikšana nav jāierobežo. Cilvēks lasa grāmatas. Ja es slavēšu, tad viņš lasīs mazāk? Tas ir neloģiski. Un slavēšanai jābūt ne tikai par izdarīšanu. Tā ir pozitīva atgriezeniskā saite arī par vienkārši kopā būšanu, 

dalīšanās ar savām pozitīvajām emocijām, ka es spēju paust prieku. Jo arī attiecībās ne viss ir par sasniegumiem un kaut kā izdarīšanu. Var paust prieku arī par to, ka man vienkārši patīk būt ar tevi kopā. Ir tik ļoti labi, ja otram to saka! Varbūt otrs tajā brīdī nedara neko, sēž dīvāna, bet otrs pasaka: man patīk būt ar tevi kopā, tu man patīc pilnā komplektā tāds, kāds tu esi. To verbalizēt, pateikt skaļi – tam ir ļoti, ļoti nozīme.

Tev taisnība – ja mēs paši ko tādu neesam piedzīvojuši, ir grūti to otram iedot. Tas ir kā zināt, ka eksistē Austrālija, tu tur nekad neesi bijis, bet tev jāpastāsta, kāda tā ir. Tad nu mēs kaut ko stereotipiski pateiksim: nu, tur ir ķenguri. Taču, ja tu tur būsi bijis, tavs stāsts pat par tiem pašiem ķenguriem būs pilnīgi citāds! 

Tāpēc pozitīvās atgriezeniskās saites piedzīvošana sniedz iespēju gan atpazīt, gan izprast nozīmīgumu, gan iedod vārdu krājumu, kā to pateikt. Man praksē ir bijušas neskaitāmas reizes, kad cilvēks paņem pildspalvu un saka: Marija, lūdzu, atkārto vēlreiz, kā tu to pateici. Es saprotu, ka šis ir labs teikums, bet, izejot ārā pa durvīm, es to aizmirsīšu un vairs nezināšu, kā otram to pateikt. 

Arī es pati esmu gājusi psihoterapijā un arī es pati esmu savai terapeitei lūgusi, lai atkārto teikto. Ir svarīgi iemācīties teikt labo, jo, ja esam dzīvojuši ar cilvēkiem, kas ir bijuši iebiedēti teikt labas lietas, bija iemācīti teikt tikai jubilejās, skolas izlaidumā vai jaunajā gadā, tad, protams, šādi vārdi automātiski nelēks ārā, tos teikt ir jātrenējas. 

Man ir prasījuši: kā to iemācīties? Viens variants ir lasīt, bet bieži vien ar to nepietiek. Tāpēc manā kabinetā ar klientiem nereti notiek tiešām treniņš – ka mēs iztēlojamies sarunu. Piemēram, dzīvesbiedram sen nav teikts nekas labs, kā to tagad pateikt? Mēs šādu sarunu izspēlējam kā lomu spēli. Citreiz man atbild: tas nav pa īstam. Protams, ka tas nav pa īstam! Taču runāšana ir pa īstam. Un ir svarīgi ne tikai runāt savā galvā, bet runāt skaļi. Cilvēks mēģina pateikt skaļi, un es piekoriģēju. Cilvēks ieiet zināmā azartā un sāk mācīties variantus, kā pateikt labāk. Tad cilvēkam ir pārliecība par sevi teikt arī dzīvē, konkrētā situācijā.

Tas ir līdzīgi kā, mācoties svešvalodu. Daudzi teic, ka saprot, piemēram, angļu valodu, bet baidās atvērt muti, lai paši sāktu runāt. Šeit treniņam ir liela nozīme. 
Tieši tā. Ja esi tikai lasījis vai skatījies filmas angliski, tas nekad nebūs tas pats, kā runāt valodas kursos vai aizbraukt runāt šajā valodā konkrētajā vidē. Pirmās reizes, iespējams, sanāks robusti, bet tad tas aizies. Līdzīgi ir ar konfliktu risināšanu, pozitīvas atgriezeniskās saites teikšanu un citām komunikācijas prasmēm. 

Es lieku lielas cerības uz dažādajām sociāli emocionālās mācīšanās programmām, kas mūsdienās tiek īstenotas izglītības iestādēs; ceru, ka vismaz daļa no mūsdienu bērniem šīs prasmes apgūs ļoti laicīgi un tas viņiem nāks dabiski.

…dabiski un bez trenēšanās psihologa kabinetā. Pati kā mamma esmu secinājusi: vispirms tev ir jāpamana, par ko tad šīs labās lietas teikt. Lai nav tā, ka sakām: tev sanāca labi, bet varēji vēl to un to, un to. Manuprāt, arī šī ir trenējama lieta. 
Jā, salīdzināt ar tavām prasmēm vakar un mācēt ieraudzīt progresu. Tas ir tas, kas vajadzīgs. 

Kad pāri mēģina satuvināties pēc konfliktiem, bieži vien ir tā: pāris vienojas, ka mainīs kādu savu uzvedības daļu. Cilvēks sāk censties, bet uzreiz nesanāk ideāli. Un jautājums ir, vai otrs spēj pamanīt šo mazo progresu, vai pasaka: jā, es redzu, ka tu centies, un es ļoti novērtēju.

Arī savā kabinetā šo bieži dzirdu, ka saka – es mēģinu darīt lietas, bet otrs nenovērtē manus mēģinājumus, un man pietrūkst spēka uzsākto novest līdz ideālam, jo mani atkal saknābā, sazāģē, un man krītas motivācija. No kritizēšanas motivēšana nepieaug! Piemēram, cilvēks mūžīgi kavē. Bet nu jau viņš nokavējis nevis 40 minūtes, bet tikai 15, un viņš centās saplānot visu labāk.

Ja runā par prasmēm veidot attiecības, tad noteikti ir jārunā arī par attiecību veidošanu pašam ar sevi.
Mums pašiem ir ļoti neviennozīmīgas attiecības pašiem ar sevi. Mēs esam daudzšķautņainas būtnes. Mums ir vairāki slāņi, kā mēs paši komunicējam ar sevi. Nav tā, ka mums ir tikai viena personības daļa, bieži vien tās ir vairākas. Mēs patiesībā esam nemitīgā dialogā paši ar sevi, reizēm tā pat ir vesela sapulce, kas ir kā daudzbalsīgs koris, un pat var izvirzīties sapulces vadītājs. Un, jā, tas ir normāli.

Ja paskatāmies, kā mēs ar sevi komunicējam, tad ir divi līmeņi:

• Pirmais – mēs vienmēr komentējam savas emocijas un vajadzības. Vienmēr! Ja es kaut ko izjūtu, tad vienalga parādās kaut mirklīgs komentārs. Piemēram, ja es gribu ēst, iekšēji es to nokomentēšu, vai tā ir laba vēlme, vai man tomēr jāpaciešas, vai ka es tikko ēdu un vispār jāizbeidz našķoties. Ja sporta spēlēs ir sportisti un komentētājs, tad mēs paši dzīvē esam gan sportisti, gan komentētāji vienlaikus. Vai, ja es jūtu satraukumu, tad būs sev komentārs par to, vai šis ir pozitīvs satraukums vai es sevi kritizēju par to. Un šī komentēšana sadalās divās grupās – viena ir veselīga komentēšana, cieņpilna un labvēlīga attieksme pret sevi, kas vērsta uz risinājumu, ja tāds nepieciešams. Piemēram, ja gribu ēst, tad attiecos labā, jaukā veidā – ok, šī ir mana vajadzība, to piefiksēju un skatos, kad un kā to varēšu apmierināt. 
• Otra komentēšana ir paškritika – runāšana ar sevi negāciju veidā. Piemēram, mācos otram teikt pozitīvas lietas, man tas nesanāk, es satraucos par to un beigās nepasaku, un iekšējais komentētājs komentē: re, atkal nobijies, nekas tev nesanāk, cik tev gadu, jau tik daudz bērnu sadzimuši, bet vēl neproti pateikt otram labas lietas, ai, ai, ai. Sevi knābā, pieprasa no sevis. Cilvēki pat mēdz sevi nosodīt, sodīt, piemēram, neizdarīji šīs lietas, tad pusdienās neiesi. Vai – tu esi pārāk resna, lai ēstu, padzersi ūdeni un šodienai pietiks. Apkārtējie šo sarunu neredz, cilvēks vienkārši aizgāja padzerties ūdeni. Lai gan cilvēks pats sev uztaisīja iekšēju vardarbību. Ir jāvērtē, kā mēs paši reaģējam uz savām emocijām un vajadzībām – veselīgi vai neveselīgi.

Tas ir pirmais komunikācijas līmenis, kurā nemitīgi atrodamies. Otrais līmenis parādās brīdī, kad mums ar sevi ir pārāk daudz negatīvās komunikācijas, kritikas. Mums sāk uzaugt, kā psiholoģijā to dēvē, aizsardzības mehānismi. Tie ir mēģinājumi pašiem tikt galā ar savu negatīvo kritiku. Ka mēs nevis mēģinām mācīties veselīgi pret sevi izturēties, bet izdabāt paši savam iekšējam kritiķim! Piemēram, viens variants ir sākt sirgt ar perfekcionismu, jo negribas sevi kritizēt – tas tomēr ir sāpīgi –, tāpēc sāk visu darīt perfekti. Cilvēks sāk nodarboties ar būšanu ideālam, bet tas paņem šausmīgu spēku, laiku. Tas ir neiespējami! Jo mūsu iekšējais kritiķis atradīs, kā vēl varēja perfektāk. 

Esmu satikusi jaunās māmiņas, kuras naktīs cep perfektos mafinus bērnudārzam, jo nedrīkst taču nopirkt, jāgatavo pašai. Labāk negulēs, bet ceps. Pēc tam izrādās, ka tiem mafiniem nebija lielas nozīmes un ir iekšēja vilšanās, jo es taču tik ļoti centos.

Tātad viens mēģinājums ir atbilst sava iekšējā kritiķa prasībām, bet otrs ir mēģināt no viņa noslēpties, izvairīties, nejust, prokrastinēt, atlikt, jo tad nav rezultāta, ko kritizēt. Bet tas ir pašapmāns. Beigās kritizē sevi par to, ka neko nedaru. Kāpēc nereti cilvēki piedzeras vai bindžo ar seriāliem? Lai nejustu – tieši pats savu iekšējo pārmetumu, sevis graušanu. 

 

Citreiz cilvēki man saka: es negribu just, ka es esmu niecība. Es saku: stop! Kurš teica, ka tu esi niecība? Sākam šķetināt, un izrādās, ka pats cilvēks šo sev stāsta! 

Jā, iespējams, saknes ir bērnībā, kad tu nesaņēmi pozitīvu atgriezenisko saiti, bet pēc tam pats jau pieaugušā vecumā sevi uzskati par niecību.

Mans darbs ir iemācīt veselīgu attieksmi pret sevi. Līdzjūtību pret sevi, prasmi racionāli risināt problēmas. Jauka attieksme pret sevi nozīmē, ka tu esi godīgs cilvēks pret sevi. Ja kaut ko neizdari, tad spēj to atzīt, spēj palūgt piedošanu, taču nemēģini sevi iznīcināt, aprakt sevi dzīvu. Mans darbs ir iemācīt pateikt arī pozitīvās lietas sev. Pateikt labu citiem cilvēks parasti iemācās ātrāk.