Kā atturēt sevi no bērna mūžīgās pamācīšanas?

Audzināšanas stili

Pētot vecākošanas prakses, var izdalīt četrus audzināšanas stilus[1; 2]:

• Autoritatīvs audzināšanas stils, ko raksturo emocionāls siltums, pieņemšana un iesaistīšanās bērna dzīvē, kā arī stingrība un uzraudzība;
• Iecietīgs stils (siltums bez stingrības);
• Autoritārs stils (stingrība bez siltuma);
• Nolaidīgs vai nevērīgs stils (gan siltuma, gan stingrības trūkums).

Atkarībā no kultūrvēsturiskā konteksta un pētītās populācijas reizēm tiek uzsvērts autoritatīvas vai iecietīgas audzināšanas pārākums, taču autoritāra un nevērīga audzināšana tiek saistīta ar neveiksmīgāku psihosociālu bērnu adaptēšanos pasaulei [1–3].
 

Interesanti, ka vecāku siltums, atvērtība un atsaucība, piemērota bērnu uzvedības kontrole, autonomijas piešķiršana un autoritatīvs audzināšanas stils lielizmēra pētījumos tiek saistīts ar augstākiem akadēmiskiem sasniegumiem, ja salīdzina ar striktu vecāku kontroli, autoritāru un nolaidīgu attieksmi [4]. 

Tātad stingra, pārmērīga kontrole varētu nevis veicināt sekmes skolā, bet gan tās mazināt. Savukārt autoritāra un nevērīga audzināšana, kur trūkst siltuma, iespējams, veicina brāļu un māsu konfliktus [3].

Tādēļ rodas jautājums – kā laikus atrast balansu savā ģimenē starp audzināšanu un pamācīšanu, ko bērns varētu uztvert kā striktu un kontrolējošu?

Pētījums 

Kādā pētījumā Spānijā ar teju 900 indivīdiem trīs paaudžu ietvarā [1] noskaidrots, ka vecāki kļūst arvien emocionāli siltāki, kā arī no paaudzes paaudzē mazinās strikta, autoritāra audzināšana (mazāk sodīšanas, balss pacelšanas un fiziskas vardarbības). Iecietīga audzināšana tika saistīta ar veiksmīgāku sociālu adaptāciju un labbūtību, salīdzinot ar autoritatīvu audzināšanu.

Stāsts par paaudžu plaisu

Pirms tālejošu secinājumu izdarīšanas par savu audzināšanas stilu var sev pajautāt un pārdomāt: “Kādēļ man šķiet, ka es audzinu savu bērnu nepareizi? Kas man liek domāt, ka esmu pārāk autoritārs vai pārlieku daudz pamācu? Vai varētu būt, ka esmu pārāk strikta/-s pret sevi?”
 

Lai atbildētu uz sarežģīto jautājumu par audzināšanas un striktas pamācīšanas homeostāzi, vispirms jāapskata vecākošanas saknes. Vecāku uzvedība un audzināšana balstās tostarp pašu pieredzē un atmiņās – attiecībās ar saviem vecākiem jau no agras bērnības. Varbūt vecāki bērnībā ir saņēmuši stingras norādes un nav varējuši iebilst mātei, tēvam vai citam svarīgam pieaugušajam, kas bijis iesaistīts audzināšanā. Iespējams, mājās nav bijis atļauts runāt par savām emocijām, ir vajadzējis “saņemties” un palīdzēt audzināt brāļus un māsas, vajadzējis būt izciliem pulciņos un skolā.
 

Jau pieauguši cilvēki mēdz sacīt, ka ir sarežģīti veidot attiecības ar vecākiem, jo viņiem ir “viedoklis par visu” – ko vilkt mugurā, kad un cik jābūt mazbērniem, kā pareizi labot mašīnu un kāda grāmata obligāti jāizlasa pirms 35 gadu vecuma. Cilvēks, kurš saņem nelūgtus vecāku padomus, varētu justies kritizēts un nekompetents, bet vecāki, kuri vēlējušies palīdzēt, – neuzklausīti, nesvarīgi, ignorēti. Tas rada plaisu attiecībās un kultivē dusmas, vainas izjūtu, kaunu un vilšanos, lai gan visdrīzāk abas puses vēlētos siltas, dziļas un nozīmīgas attiecības.

Vai viegli būt vecākiem – kas slēpjas aiz pamācīšanas

Iemesli, kādēļ vecāki nespēj atturēties no pamācīšanas, drīzāk ir saistīti ar vecāka iekšējo pasauli, lai gan, protams, ģimene ir jāapskata kā kopums, kur katrs tās loceklis ir saistīts ar pārējiem un cits citu ietekmē mijiedarbībā. Piemēram, vecāki vēlas pasargāt bērnu no savām pieļautajām kļūdām, vienlaikus jūtot aizvainojumu pret saviem vecākiem, kas devuši pārmērīgu brīvību. Iespējams, tas radījis apstākļus, kur bērna un pusaudža vecumā cilvēks ir juties pāragri atbildīgs un pieaudzis, vai arī apdedzinājies, pieļaujot traumatiskas kļūdas, vai varbūt nav saņēmis atbalstu no vecākiem, kad maldījies savās cerībās un darbībās.

Tāpat aiz pamācīšanas var slēpties vajadzība pēc varas un nozīmīguma, ko pretstatīt dziļākai mazvērtības sajūtai.

Lai gan katra vecāka vēlme pamācīt ir individuāla, turklāt pat vienā ģimenē māte vai tēvs ievēro autoritāru dresūru dažādu iemeslu dēļ – tomēr šos iemeslus būtu svarīgi apzināt. Saprotot audzināšanas modeļu cēloņus un motivāciju, var iegūt rīcības brīvību un, ja nepieciešams, mainīt uzvedību, spējot pieņemt apzinātas un pārdomātas audzināšanas izvēles.

Kā ļaut kļūdīties pašam jeb “Es tomēr ne vienmēr zinu, kas tev ir vajadzīgs”

Noteikti nav viegli klusēt tad, kad vecāki redz situācijas perspektīvu pieauguša cilvēka acīm un ir sajūta, ka bērns tveras tikai pie puzles gabaliņa, bet vecāki šo pašu ainavu salikuši aizvērtām acīm neskaitāmas reizes. Tādēļ, lai saglabātu kontroli pār savām emocijām un rīcībām un nepamācītu brīdī, kad to nedarīt, ir dažādas pieejas – taču jāatceras, ka katram cilvēkam, katrai ģimenei un pat katrai situācijai būs savs pareizais risinājums.

1. Aktīva klausīšanās. 

Vērtīgi ir aicināt bērnu runāt par savām domām, izjūtām, uzvedību un visu to, kas mīt iekšējā pasaulē, ļaujot izpausties. Varbūt kādi vecāki sarunā automātiski pieķeras padomu došanai un “zāģēšanai”, taču aktīva klausīšanās iedrošina atvasi un spēcina emocionālo saikni [5]. Tātad varētu proaktīvi interesēties, kā bērnam ir gājis, piemēram, bērnudārzā, skolā vai pulciņā, nevis uzreiz norādīt, ka būtu bijis jārīkojas citādi. 

Klausoties un izpētot dažādās situācijas, ar kurām bērni saskaras, bieži atklājas bērnu motivācija, kas var paslīdēt garām, ja vecāks rīkojas impulsīvi. 

Teiksim, ja bērnudārznieks, braucot mājās, teic, ka ir iesitis draugam vai draudzenei, vecākiem varētu gribēties uzreiz pārmest, taču ieklausoties var izrādīties, ka bērns ir aizstāvējies, jo draugs apsaukājis un draudējis, tādēļ bērns ir pārbijies, apjucis un iesitis, lai izrautos, aizbēgtu un paslēptos.

Atceries!

Ja bērni zina, ka, cenšoties atklāties vecākiem, sekos nopelšana vai balss pacelšana un sods, tad konsekventi motivācija iesaistīties aktīvā dialogā ar laiku mazināsies. Tā var veidoties slēgta komunikācija, kas glabā noslēpumus, aizvainojumus un rūgtumu.

2. Aktīvi jautājumi. 

Tā vietā, lai dalītos ar padomu, ko varbūt bērns nav lūdzis vai šajā brīdī nevēlas dzirdēt, varētu uzdot atvērtus jautājumus, kas ieaicina bērnu drošā telpā, kur pašam meklēt risinājumus.
 

Tātad, piemēram, nevis “Tev tūdaļ jāatvainojas klasesbiedram, tu tā nedrīkstēji darīt!”, bet “Kā tev pašam šķiet, kas īsti starp jums notika? Kā tu vēlētos, lai viņš rīkotos, ja jūs būtu mainītām lomām?” un “Kā tu negribētu, ka viņš rīkojas? Kā tev liekas, kas būtu pareizākais risinājums?” Protams, vecāks pats sajūt, cik sarežģītus jautājumus bērnam var uzdot.

Ja bērnam tiek ļauts pašam nonākt pie atbildes un viņš tiek iedrošināts, tas drīzāk cels pašapziņu un veicinās uzticēšanos ģimenē [5]. Savukārt, ja bērns tomēr netiek galā ar izaicinājumu, tad mierpilnas sarunas laikā atvase jutīsies droši pajautāt padomu vecākam vai sniegto padomu uzklausīt, kad vecāki jūt, ka bērnam ir jāpiepalīdz.

3. Skaidras robežas. 

Ja tomēr situācija pieprasa vecāka aktīvu iesaistīšanos problēmas risināšanā un stingru “nē”, tad diskusijām un pamācībām varētu atvēlēt konkrētu laiku, nevis rīkoties strīda karstumā. Pārdomāta un apzināta sarunas laika ieplānošana varētu palīdzēt arī vecākiem, kurus, klausoties bērna stāstā, reizēm pārņem dusmas un izmisums.

4. Vecāku piemērs – bērna mēraukla. 

Vārdi ir tikai daļa no tā, ko bērns iemācās no vecākiem, un aktīvs piemērs no ikdienas uzvedības var būt tas, kas ir visvairāk vajadzīgs. Piemēram, 

tā vietā, lai atgādinātu, cik būtiska ir pacietība, vecāki varētu demonstrēt to ar darbiem – neizreaģēt, nepacelt balsi, bet vienoties par konkrētu laiku nopietnai sarunai, 

saglabājot mieru, vai arī, ja nepieciešams, nospraust robežas strīda karstumā bez pārmetumiem un agresivitātes. Turklāt lielisks piemērs mazākiem bērniem ir arī pasakas, kas satur pamācības un simbolisku vēstījumu.

Palīdzība ir pieejama

Ja tomēr vecāki pamana, ka nespēj izvairīties no pamācībām un autoritārām, pārlieku striktām audzināšanas metodēm, ir dažādi paņēmieni, kā palīdzēt sev un ģimenei. Tā var būt atklāta un droša saruna ar partneri, paplašināto ģimeni vai tuviem draugiem, tie var būt kursi, grāmatas, lekcijas vai arī speciālista uzmeklēšana, kur iegūt vērtīgu perspektīvu un uzlabot savstarpējo komunikāciju.

Atsauces
1. Garcia OF, Fuentes MC et al. (2020). Parenting Warmth and Strictness across Three Generations: Parenting Styles and Psychosocial Adjustment. International Journal of Environmental Research and Public Health. 17(20):7487. Tiešsaistē: https://www.mdpi.com/1660-4601/17/20/7487

2. Mak, M. C. K., Yin, L. et al. (2020). The Relation between Parenting Stress and Child Behavior Problems: Negative Parenting Styles as Mediator. Journal of Child and Family Studies, 29(11), 2993–3003. Tiešsaistē: https://link.springer.com/article/10.1007/s10826-020-01785-3

3. Liu, C., & Rahman, M. N. A. (2022). Relationships between parenting style and sibling conflicts: A meta-analysis. Frontiers in psychology, 13, 936253. Tiešsaisstē: https://www.frontiersin.org/journals/psychology/articles/10.3389/fpsyg.2022.936253/full

4. Pinquart, M. (2015). Associations of Parenting Styles and Dimensions with Academic Achievement in Children and Adolescents: A Meta-analysis. Educational Psychology Review, 28(3), 475–493. Tiešsaistē: https://link.springer.com/article/10.1007/s10648-015-9338-y

5. Weinstein, N., Hill, J., & Law, W. (2023). Balancing listening and action is key to supportive parenting. Current opinion in psychology, 101651.Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S2352250X23000969