Daudzveidīgākas kustības = labāka valoda. Par skriešanas, lēkšanas, peldēšanās un citu lielo kustību nozīme valodas attīstībā

Arī laukā iziešanai ir liela nozīme

Velšanās, līšana, rāpošana, sēdēšana, celšanās kājās, staigāšana un tad jau līdzsvara izjūta – ar šīm kustībām, kas pieder pie lielās motorikas, sākas mazā cilvēka ceļojums lielajā pasaulē. Ja minēto bērna fizisko spēju attīstība norit bez aizķeršanās, tad gandrīz droši var teikt, ka arī viņa kognitīvās spējas būs labas, attīstīsies valoda, runāšanas, lasīšanas, rēķināšanas un rakstīšanas prasme. 
 

Audiologopēde Evija Caune min piemēru no savas darba ikdienas – pirmajā vizītē, ievācot anamnēzi par bērniņu, itin bieži vecāki mēdz teikt, ka bērns tikai drusciņ parāpojis un uzreiz sācis celties kājās. “Bet tas pavisam tieši ietekmē, piemēram, rakstītprasmi. Tāpēc – jo ilgāk rāpo, jo labāk,” viņa uzsver un piebilst, ka savukārt pareizai sēdēšanas pozai ir liela nozīme tam, kā veidojas skaņas: “Piemēram, sakrītot uz sāniem, krūšu daļa ir saspiesta, apgrūtinot elpošanu, līdz ar to mēle nekustas pareizi un skaņas nenāk.”
 

Liepājas universitātē Vaida Kupše un Zane Tumševica veikušas pētījumu par motorikas nepietiekamas attīstības saistību ar valodas un runas traucējumiem piecus gadus veciem bērniem. Pētījumā teikts, ka “valodas un runas traucējumu saistība ar motorikas traucējumiem zinātniskajā literatūrā tiek pamatota ar to, ka runas kustību un vispārējo kustību centru lokalizācija galvas smadzenēs atrodas blakus”. 
 

“Tāpēc var droši teikt, ka valodas attīstībai ir cieša saikne ne tikai ar mazās, bet arī ar lielās motorikas attīstību. Tas ir smalks mehānisms,” uzsver Evija Caune un piebilst: “Pētījumā arī teikts, ka tomēr viszemākie rādītāji motorikā uzdevumu izpildē ir bērniem, kuriem ir valodas attīstības traucējumi. Viņiem ir procentuāli zemāks rādītājs nekā neizpildīto uzdevumu skaits. 

Savukārt bērnu grupā ar runas traucējumiem izpildīto uzdevumu skaits ir zemāks (45%) nekā neizpildīto, savukārt bērnu grupā ar runas traucējumiem, kā arī bērnu grupā bez runas/valodas traucējumiem izpildīto uzdevumu skaits ir procentuāli augstāks (55% un 57%) nekā neizpildīto. It kā liekas – kas tad tur, bērns neizies laukā, nepaskries, bet patiesībā tam ir liela nozīme.”

Daudzveidīgākas kustības = labāka valoda

Valodas attīstību ietekmē gan tas, kā bērns staigā, kā sēž, elpo, gan tas, vai bērnam ir vai nav liekais svars, gan arī kustību daudzums un daudzveidība. Evija Caune saka: “Jo vairāk bērnam ir kustību, jo labāk viņš izlādējas un arī uzņem enerģiju, līdz ar to bērnam ir labāka stāja, elpošana, viņš labāk runās, mācīsies utt.”

Poza

Statiska kustība, kam ar valodas attīstību ir nozīmīga saistība – pareizas pozas ieņemšana, roku salikšana vai pacelšana un noturēšana u. tml. 

Valoda labāk raisās tiem bērniem, kas spēj, piemēram, ar abām rokām vienlaikus ripināt bumbas. Tas ir gana grūts uzdevums, īpaši, ja bērnam ir vāji attīstīta acu-roku koordinācija (maz vai pat nemaz nav rāpojis).

Elpošana

Jā, arī tai ir milzu nozīme valodas attīstībā. Audiologopēde Evija Caune atklāj, ka šobrīd ļoti daudzi bērni elpo caur muti, nevis caur degunu: “Biežākais iemesls – adenoīdi, kā dēļ bērns varbūt naktīs pat krāc, ar laiku viņam pasliktinās dzirde, jo austiņas ir kā ar vati aizbāztas, bet vēl pēc laika paliek garena seja, žoklis izvirzās uz priekšu un mēle atrodas starp zobu rindām.” speciāliste piebilst, ka arī nepareizs sakodiens var traucēt bērnam pilnībā aizvērt muti, un rezultātā ir šī nepareizā elpošana, kas ietekmē valodas attīstību.

Riteņbraukšana

Te liela loma ir līdzsvaram, un tā attīstīšanai labi palīgi ir tā sauktie dip-dapi – līdzsvara riteņi, ar kuriem bērns tiek uz priekšu, cītīgi darbojoties, atsperoties ar kājām, un dara to ar pilnu pēdu.

Peldēšana

Nav nozīmes, vai bērns peld baseinā vai vasarā piemājas dīķī, ezerā, upē, jūrā, bet galvenais, lai viņš to dara iespējami regulāri. Peldēšana attīsta visu elpošanas sistēmu, kas vajadzīga runas ritmam, tempam, pareizai skaņu izrunāšanai. 

Audiologopēde uzsver, ka tieši peldēšanas laikā bērns iemācās sakoordinēt elpošanu – ievelk elpu, galva ūdenī, tad galva virs ūdens un, pagriežot to uz sāna, izpūš elpu. “Tas trenē runāt uz izelpu, kas īpaši svarīgi ir tiem bērniem, kam ir logoneiroze jeb stostīšanās. 

Gan peldēšana, gan pastaigas iemāca lietot valodu izelpā,” stāsta Evija Caune.

Atceries!

Runas traucējumu gadījumā, īpaši, ja bērns stostās, labas būs pastaigas, peldēšana, lēnais valsis, bet ne fokstrots un ne, piemēram, basketbols, kas vēl vairāk “sadriblēs” elpošanas sistēmu, neļaujot izteikt skaņu.

Batuts

Lai gan batuts tiek uzskatīts par vienu no traumatiskākajiem spēļu laukumiem, terapijas nolūkam valodas atraisīšanai tas ir neatsverams palīgs. Kopā ar logopēdu lēkājot, iešūpinot sevi, arī skaņas nāk ārā. Īpaši labi padodas patskaņi – ā, ū... 
“Bērniem patīk lēkāšana,” saka Evija Caune, “vai arī reizēm viņš piekrīt sēdēt uz batuta un lēkā pedagogs, bērnu iešūpinot, arī tas atraisa valodiņu.” 
Ja arī pašiem savā dārzā pieejams batuts, līdzīgi ar bērnu var izlēkāties vecāki.

Reitterapija 

Īpaši piemērots terapijas veids bērniem ar Dauna sindromu, autiskā spektra traucējumiem, cerebrālo trieku un, protams, jebkuram citam, kam gadījusies kāda ķibele ar valodas attīstību. 

Esot zirga mugurā, bērns jūt dzīvnieka siltumu un, lēnām ejot pa laukumu, bērnam tiek izkustināts viss ķermenis, palīdzot atbrīvot elpceļus u. tml. 

Smagākos gadījumos reitterapijas laikā bērns atrodas guļus zirga mugurā.

Lecamaukla, klasītes, gumijas, “Twister”

Visas minētās nodarbes pieskaitāmas pie bērnam grūti paveicamām, jo iesaistītas gan abas kājas, gan rokas, kas turklāt vēl jāmaina un jāveic citi gana sarežģīti uzdevumi. Ja vēl tam visam līdzi skaita kādus skaitāmpantus, bērna valoda raisīsies gana naski.  

Baskāju takas

Baskāju takās daudz labumu – gan pastaiga svaigā gaisā, gan daudzveidīgas kustības (jo bērns visdrīzāk te ies, te skries, te riņķos utt.), gan arī, protams, sanāk laba un daudzveidīga masāža pēdām, staigājot pa dažādām pamatnēm – oļiem, čiekuriem un daudz citām.

Zināšanai

Baskāju takas varētu nebūt piemērotas sensori ļoti jutīgiem bērniem, piemēram, tādi ir bērni ar autiskā spektra traucējumiem, taču pamēģināt var, un pat klusējošs bērns visbiežāk izdvesīs tādas skaņas kā ai, au…

Skaitāmpanti 

Lai gan ierasti tos ierindo sīkās motorikas kategorijā, jo tādi pantiņi kā “cepu, cepu kukulīti” u. tml. prasa arī darbošanos ar plaukstām, pirkstiņiem, taču itin skaisti un bērnam saistoši skaitāmpanti ir arī lielajām kustībām – var attēlot, kā iet lācis, lapsa, kā lec zaķis. “Bērns iemācās gan to, kā dzīvnieki iet, gan to, kā tie runā, kā tos sauc, paplašina savu vārdu krājumu un attīsta lielās kustības,” saka Evija Caune.

Lēkšana uz pēdiņām

Uzzīmē pēdiņas un pa tām izlec – viena, divas, viena, viena, divas. Tad var kādas pēdiņas uzzīmēt uz citu pusi, lai bērnam lēcienā būtu arī jāpagriežas.

Ko vēl var darīt?

Likt klučus, bērt pupas, spēlēt bungas, mest un ripināt bumbu, laistīt ūdeni (bērniem īpaši patīk, ja pieliek pārtikas krāsvielu), skriet, rāpties, līst tuneļos (īpaši, ja bērns nav tik veikls un bieži klūp).

Ņem vērā! 

• Ja bērns ir mazrunātājs vai sāk vēlu runāt, tas uzreiz nenozīmē, ka viņam ir valodas attīstības traucējumi. Piemēram, mierīgākiem, lēnākiem, klusākiem bērniem lēnāk veidojas vārdu krājums, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir kādi attīstības traucējumi. Īpaši, ja sapratne ir laba un viņš grāmatā visu parāda, ko bērnam lūdz. 
• Jāatceras arī, ka ir tā sauktie vēlīnie runātāji, kam lēnāks runas prasmes ātrums var būt ģenētiski pārmantots. 
• Tāpat vērts atcerēties, ka runātīgākiem vecākiem, kas veido ar bērnu acu kontaktu, daudz stāsta viņam, arī bērni runās ātrāk un vairāk. Īpaši, ja tiek ievērots svarīgais princips, ka bērns sēž pretī un redz, sajūt skaņas, kā tās nāk laukā no vecāku mutes.

Atsauce:

https://www.liepu.lv/uploads/dokumenti/projekti/latvala/Kup%C5%A1e_konference_2019_17_maijs.pdf