Kā pareizi slavēt bērna šķībos darbiņus un vai ir iespējams saslavēt par daudz?

Mums, vecākiem, tik ļoti gribas katru sava bērna veikumu paslavēt, protams, ar domu, lai vairotu mazajā cilvēkā entuziasmu, audzētu viņa pašvērtības apziņu un visādi citādi viņu stiprinātu. Taču kas par daudz vai nepareizi darīts, tas par skādi.

Ko un kā teikt?

Bērna darbu slavēšanai vajadzētu būt tādai, kas palīdz viņam apzināties savas stiprās puses un motivē viņu darboties tālāk, izbaudot procesu un ne vienmēr domājot par rezultātu. Lai šo varētu īstenot, vecākiem ir jāmācās slavēt precīzi, kā arī vairāk vai mazāk jāpārzina bērnu attīstība un jāpazīst savs bērns, vērtējot, vai notiek progress tajā jomā, kurā mazais cilvēks izpaužas. 
 

Reizēm vecākiem ir grūti bērnu paslavēt, jo viņi no bērna sagaida kaut ko, ko viņš šajā vecumā gluži vienkārši nespēj. 

Runājot par zīmējumiem un radošajiem darbiem, sarunu vajadzētu sākt ar to, ka pieaugušais paslavē redzēto vai to, ko novērojis pirms tam. Piemēram,  “cik košas ir krāsas tavā darbiņā” vai “cik daudz tavā darbā ir sazīmēts”, vai “es redzēju, cik tu cītīgi zīmēji”. Tālāk jau var uzdot dažādus precizējošus jautājumus, veicinot sarunu par darbiņu un uzzinot bērna domas, kas viņam liks justies sadzirdētam un uzmanības vērtam.  
 

Noklausoties atbildes vai bērna stāstu, var vēl viņu paslavēt par to, kāda interesanta ideja bijusi vai cik viņš bijis vērīgs un pamanījis, kādās krāsās var būt, piemēram, debesis. Paslavēt un arī dot kādu ieteikumu, piemēram, –  krāsojot sauli lēnāk un uzmanīgāk, tā izskatīsies spožāka.

Zināšanai 

Pamatoti slavējot kādu bērna prasmi, ko novērojam viņa darbos, dejā vai mājās demonstrētā vingrinājumā, vecāks var bērnam palīdzēt piesavināties kādu īpašību par to, kāds viņš ir, un stiprināt viņa pašvērtējumu. Piemēram, sakot “tev ir tik laba atmiņa, ka atceries tik daudz vingrinājumu no treniņa” vai arī “šķiet, tu esi uzmanīgi klausījies un vērojis, ka vari to pašu tagad uzzīmēt, uzrakstīt mājās”. 

Esot dialogā ar bērnu, mēs viņam stiprinām pašpārliecību, ticību savām spējām, turklāt labs kontakts nozīmēs arī to, ka viņš būs atvērtāks ierosinājumiem kaut ko uzlabot vai pamēģināt darīt citādi.

Ko nevajadzētu darīt?

Lieki nevajadzētu veicināt sāncensību, jo pirmsskolas vecuma bērniem lielākoties tāpat ir raksturīga vēlme būt pirmajiem, labākajiem, un, ja tas neizdodas, tad vai nu dusmoties vai pārdzīvot. Tādēļ pieaugušajiem vajadzētu paplašināt bērna skatījumu arī uz citiem bērniem, palīdzot pamanīt, kas katram izdodas labi un ar ko katrs atšķiras no cita. 
 

Šajā vecumā nevajadzētu arī fokusēties uz rezultātu, bet gan uz pašu procesu, lai bērns un arī vecāks to var izbaudīt un novērtēt. 

Mācoties zīmēt, krāsot, rakstīt, veidot vai pat vingrot, paiet gana ilgs laiks, kad daudz kas sanāk šķībi un greizi, bet jācenšas pamanīt labos piemērus un darbiņu pabeigt, nevis iegūt lielisku vai perfektu rezultātu. 

Vecāki, cenšoties attīstīt bērna spējas, reizēm lielu kritisko uzmanību velta detaļām un izpildījumam, līdz bērnam zūd vēlme mēģināt vai censties darīt to, kas viņu interesēja, sagādāja prieku. 

Vai otrādi – ja viss, ko bērns dara, ir lieliski, mazajam cilvēkam var neveidoties paškritika un spēja mācīties sevi un savus darbus vērot no malas, kā arī tas var bremzēt attīstību – man taču nav jācenšas, nav jāmēģina nekas jauns, jo par visu vecāki ir sajūsmā! 
 

Pozitīvais šajā variantā ir vien tas, ka bērns būs gatavs daudzas lietas mēģināt, jo viņam būs pārliecība, ka sanāk. Šādi viņš daudz iegūs, vienīgais, ka pieaugot kādās lietās var būt smags kritiens, kad cilvēki no malas sāks par kaut ko viņu kritizēt un viņš sapratīs, ka viss tomēr nepadodas.

Tas jādara regulāri un mērķēti

Vispārīgās uzslavas un sarunu trūkums par darbiņiem, kas būtībā ir uzmanības neveltīšana, var traucēt bērnam veidot pozitīvu sajūtu par sevi un savām spējām. Jo bērns nezina, kāds viņš ir un kas viņam sanāk. Maza bērna vecumā šo visu cilvēks uzzina, spoguļojoties vecākos un vērojot viņu reakcijas. Ja tās nav, tad grūti saprast sevi, citus un var rasties liela nedrošība un nepārliecinātība kaut ko darīt vai mēģināt.
 

Latvijas kultūrā iepriekšējās paaudzēs ir maza pieredze ar slavēšanu, tādēļ mums bieži vien tas nenotiek automātiski – lai kā vecāki censtos, ikdienas rutīnā aizmirstas, ka tas jādara regulāri un mērķēti. 

Varat veikt eksperimentu un lūgt otram vecākam, lai viņš vienu dienu, kad nezināt, pieraksta, cik reizes esat paslavējis viņu un bērnu, tad arī veidosies realitāte par to, kā patiesībā ir ar slavēšanu.
 

Bērnudārznieka vecumā bērnu vajadzētu slavēt par ļoti daudzām un dažādām lietām, lai stimulētu viņa dabisko vēlmi būt zinātkāram, pētīt pasauli un mēģināt pēc iespējas dažādākas lietas. 

Ja mēs slavējam  bērnu tikai par dažām lietām, kas mums patīk vai bijis mūsu bērnības sapnis, tad viņš citas intereses var atmest, un šādā veidā bērns tiek ierobežots. Šajā vecumā vecāki vēl bērnam ir visnozīmīgākie cilvēki dzīvē un tādēļ no viņiem ir jādzird daudz labu, pozitīvu vērtējumu un vēstījumu.