Vai bērnudārzniekam vajadzīgas garas vasaras brīvdienas?

Lasi rakstu no žurnāla "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks” vasaras numura!

Bērnudārza vecumposms no vecāku skatupunkta ir emocionālos resursus patērējošs – bērnam nepieciešama uzmanība, kopīga spēlēšanās, attīstās emociju regulācija, mazais piedzīvo dažādas krīzes, viņam trūkst patstāvības. Mūsdienu darba ritms arī vecākiem rada lielu emocionālo slodzi, un nereti vienīgais, ko vecāks vēlas, ir laiks bez bērniem. Vasara no vienas puses tam ir ideāla – tas tradicionāli ir atvaļinājumu laiks, var atpūsties dabā gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Ja vēl bērnudārzs ir pieejams visu vasaru, rodas kārdinājums atvaļinājumu izmantot kā atpūtu ne tikai no darba, bet arī no bērna. Tikai jautājums – kā šādā scenārijā jūtas bērns un kā tas iet kopā ar viņa attīstības vajadzībām?

Bērnudārzs – bērna darbs

Bērnudārzs bērnam ir darbs. Tur ir rutīna, savi noteikumi, bērnam ir jāiekļaujas rāmī, ir intensīva pieredze ar citiem bērniem un audzinātājām. Tāpat atšķiras bērnu noslodze dārziņos – diemžēl vairākkārt ir dzirdēts, ka mazie no bērnudārza pārnāk vairāk noguruši nekā mēs, pieaugušie, no saviem darbiem, jo izglītības sistēma uzliek lielu slogu arī šim izglītības posmam. Ir dārziņi, kas dozē mācības vai veido to lielākā sasaistē ar bērna fizioloģiju, un šajos gadījumos bērni dienas beigās nav tik noguruši. Iespējams, ir vērts atkārtot vēlreiz – bērnudārzs bērnam ir kā darbs. Arī no saviem sapņu darbiem mēs nogurstam. Tāpat kā bērns nogurst no, iespējams, pasaulē labākā bērnudārza. Mazajam cilvēkam nepieciešams rāmis, kurā var brīvi dzīvoties, īpaši bērnudārza vecumā. Mājas vide ļauj šādiem apstākļiem būt. 

Mājās bērns ir lielākā kontaktā ar vecākiem, brāļiem, māsām, mājdzīvniekiem, un labu attiecību gadījumā šie apstākļi rada labsajūtu – gan fizisku, gan emocionālu. 

• Esi vērīgs! 

Ja bērns regulāri stāsta, ka ļoti negrib uz dārziņu, un jautā, kad būs brīvdienas, neatstāj šos signālus bez ievērības.

Pazīmes, ka nepieciešama atelpa

Ir vairākas pazīmes, kurām pievērst uzmanību, jo tās signalizē, ka bērnam nepieciešama atelpa no dārziņa. Pirmais rādītājs ir bērna teiktais – viņš arvien biežāk izrāda vēlmi palikt mājās. Ja bērns saka, ka negrib uz dārziņu, ka grib pabūt kopā ar ģimeni, ja pēc nedēļas nogales pirmdienās izteikti vēlas palikt mājās un jautā, kad varēs neiet uz dārziņu. Ja bērns pastiprināti no rītiem saka, ka nevēlas doties uz dārziņu un grib palikt mājās, iespējams, tā ir reakcija uz kādu notikumu bērnudārzā, bet tāpat tas var būt signāls, ka mazajam gribas pabūt mājās – brīvākā, drošā vidē, atpūsties. 

Kolēģi, kas ikdienā strādā ar bērniem bērnudārza vecumā, visi kā viens atzīmē, ka pieaug dažādu emocionālu traucējumu biežums bērniem, jo palielinās slodze dārziņos. Viens no rādītājiem ir slimošana. Bērnam attīstās psihosomatiski simptomi, emocionālā nelabsajūta iznāk ārā fizisku sūdzību veidā – mazais sāk biežāk slimot (bērnam ķeras klāt visādi vīrusi, saaukstēšanās, parādās vēdersāpes u. c.). Psihosomatisku traucējumu gadījumā veidojas slimības ieguvums – tikai tā var neiet uz dārziņu. Ja šie apstākļi ir vienīgie, kā bērns var panākt, lai vecāks paliek ar bērnu mājās, tas var fiksēties kā neapzināts paterns jeb ieradums. 

Ja iespējams, jau laikus piešķir ekstra brīvdienas

Tāpēc būtu vēlams ik pa laikam paņemt brīvu dienu arī no dārziņa un padzīvoties ar bērnu pa mājām, lai viņam būtu mazāka vajadzība pēc slimošanas. Tomēr novērots, ka reizēm pat slimošana nelīdz, lai bērns varētu palikt mājās. Ir gadījumi, kad vecāki bērnam uzreiz iedod maksimālajās devās medikamentus un laiž uz dārziņu, jo pašiem ir darbs. Un diemžēl tiešām ir šādas situācijas, kad vecāki ir spiesti šādi rīkoties, iespējams, finansiāla vai karjeras izaugsmes spiediena vadīti. Tomēr bērnam šāda regulāra reakcija var atstāt nospiedumus attīstībā – var veidoties zemāks pašvērtējums, jo vecākiem darbs ir svarīgāks nekā viņš. 

Klīniskā pieredze rāda, ka gadījumos, ja bērnam ik pa laikam iedod brīvu laiku no dārziņa ne tikai vasarā, bet visa gada laikā – kaut vai katru otro trešdienu –, viņš slimo mazāk un labprātāk iet uz dārziņu. 

Ņemot vērā, ka arvien vairāk dzirdams, ka bērni nevēlas iet uz dārziņu, protams, svarīgi meklēt iemeslu, bet tas var būt pārslodzes dēļ. Un ne jau dārziņš uzreiz vainīgs, nepavisam nē! Bērns vienkārši nogurst. Ļaujam bērnam būt bērnam un baudīt bezbēdību!

Kā plānot vasaru bērnudārzniekam

Vasaras laikā mums pašiem domas mazāk nesas uz darbu, vairāk gribas pabaudīt silto laiku un atpūtu. Tāpat ir arī bērniem. Ideālajā gadījumā – ja ir iespēja, nodrošiniet bērnudārzniekam tādu pašu brīvlaiku kā skolēniem. Tomēr realitātē tādu ģimeņu ir maz. Un vecākiem te svarīgi nekrist vainas izjūtā, jo tad bērns sajutīsies kā apgrūtinājums un centīsies būt maksimāli ērts un iztapīgs – lai tikai jūs nejustos slikti. Ja iespējas ir citādas, nekrītiet vainas izjūtā, bet padomājiet – ja nevarat bērnam atvēlēt vairākus mēnešu brīvus no dārziņa, varbūt tās var būt dažas nedēļas vai dienas? Varbūt tas var būt īsāks laiks bērnudārzā katru dienu vai dažas dienas nedēļā. Noteikti kādu no šiem risinājumiem var atrast!

Meklē atbalstu

Vecākam ir vērts ņemt vērā, ka viņiem nav jābūt vienīgajiem pieaugušajiem, ar ko bērnam pavadīt laiku. Nereti ir jautājums: kas ir labāk – bērns visu vasaru dārziņā vai uz kādu laiku pie vecvecākiem laukos? Protams, jāskatās katra situācija individuāli, bet saprātīgos daudzumos labāk laiks kopā ar vecvecākiem laukos. Bērnudārznieka vecumā nepieciešama dažāda veida pieredze ar sabiedrību, lai mācītos socializēšanos, sabiedrības normas, spēju par sevi un savām vajadzībām pastāvēt, dažādus morāles uzstādījumus. Šo laiku bērns var pavadīt kopā ar vecvecākiem – gan bērna mājās, gan vecvecāku mājās. Vecvecāki bērnam iedod to, ko vecāki nevar iedot – bezrūpīgāku laiku, lielāku nedalītu uzmanību, idealizāciju, morāli un dzīves gudrību. Nelaupiet bērnam iespēju iegūt šādu pieredzi! 

Lai ir atpūties gan vecāks, gan bērns, aicinu veidot komandu, ar ko kopā to noorganizēt, – vecvecāki, tantes un onkuļi, ģimenes draugi, aukles. Ja bērnam ir foršs kompanjons, viņš ar lielāko prieku aizbrauks uz zooloģisko dārzu vai kino kopā, piemēram, ar saviem krustvecākiem, kamēr vecākiem būs diena spa vai pludmalē. Visi būsiet priecīgi, vakarā satiekoties, un ieguvuši atelpu no ikdienas. 

Cik ilgi bērns drīkst palikt pie vecvecākiem? 

Tik ilgi, kamēr bērns ir labsajūtā un spēj tolerēt šķiršanos no vecākiem. Jo emocionāli nobriedušāki vecvecāki, kas spēj būt kontaktā ar bērna emocijām visā to spektrā, saprast, ka mazais skumst, un dot tam vietu, lai pēc tam var baudīt kopīgus piedzīvojumus, jo vairāk bērns pats gribēs braukt ciemos pie vecvecākiem. Un te ir vecāku trauksmes treniņš – cik jūs esat gatavi bērnu uzticēt vecvecākiem? Vienu, divas dienas vai nedēļu? Jo lielāks bērns, jo šis laiks var būt garāks. 

Galējais variants, kas noteikti nav veselīgs, – vasaras sākumā aizvest bērnu uz laukiem un augusta beigās atbraukt pakaļ.

Bērnam vajag viņa vecākus un kvalitatīvu laiku, kas nozīmē spēlēšanās pilnu laiku kopā ar vecākiem. Reizēm vecāki satraucas, ka vecvecāki “sabojās” bērnu – būs emocionāli nekorekti, dos daudz saldumu, ļaus nemazgāt zobus utt. Ja bērns gadā reizi uz trim dienām padzīvosies pie vecvecākiem, nekādu postu šīs dažas dienas neradīs. Bērnam nepieciešams saskarties ar dažādām pieredzēm un “apbružāties”. 

Ja negribas atpūsties kopā

Kā sakārtot vasaru, lai gan vecāks, gan bērns ir atpūties? Ģimenes viena no funkcijām ir rekreācijas funkcija – tā ir vide, kurā varam atpūsties un atgūties. Tāpēc šis ir vecāku uzdevums – meklēt veidus, lai ģimene spēj uzlādēties, ne tikai esot katrs par sevi, bet arī visi kopā. Ja nav iespējams visiem kopā atpūsties, tas ir signāls, ka ģimenē nestrādā svarīga tās funkcija un nepieciešams meklēt risinājumu. Kādi ir šķēršļi? Vai darba slodze ir pārāk liela? Vai ir nemitīgi strīdi? Vai ir paaugstināts trauksmes līmenis kādam no ģimenes un kāds ir nemitīgās bažās? Vai ir vēl kādi iemesli? Reizēm ģimenēm ir nereālistiski uzskati par atpūtu, kādai tai vajadzētu būt, kad ģimene atpūšas kopā, un tiek gaidīts maģiskais brīdis, kad visi spēs labi justies, un tad kopā atpūtīsimies. Nekā nebija. Dzīves bauda slēpjas mazajos brīžos – ievelku elpu un baudu vidi, kurā esmu, baudu mieru, baudu kņadu. Lielajā ritmā esam aizmirsuši baudīt, jo visur redzam briesmas, uzdevumus, darbus utt. Bet apstājamies un pavērojam. Arī ģimenes ar bērniem var atrast veidu, kā visi kopīgi atpūsties. Tas, iespējams, neizdosies katru reizi, un tas nekas!

Vasaras lielais ceļojums

Vasara ir laiks, kad ģimenes izvēlas ceļošanu kā vienu no atpūtas veidiem – gan tepat Latvijā uz vietas, gan ārzemēs. Lai arī bērns atpūstos ceļojumā, ir nepieciešama vieta vienkārši būt – paspēlēties, palaiskoties, palasīt akmeņus, pazīmēt smiltīs, pagulēt, paskraidīt. Nepārblīvējiet brīvdienas ar apskates objektiem vai lieliem plāniem, ja esat kopā ar bērnu. Bērnam tas būs vēl viens darbs, un pirmdienā viņš modīsies raudot, ka grib palikt ar jums mājās, jo jūsu klātesamību un mierīgu kopā būšanu viņš nav dabūjis. Novērots, ka šis ir liels klupšanas akmens steidzīgiem un perfekcionistiskiem vecākiem, īpaši sociālo tīklu ietekmē – jāpaspēj būt skaistās vietās, bet kvalitāte kopā pavadītajam laikam nemanot kļūst sekundāra. 

Ja šogad vecākiem atvaļinājuma vienkārši… nav?

Ko darīt, ja piezogas vainas izjūta, ka nespēju nodrošināt bērnam atpūtu? Vispirms svarīgi saprast, par ko tieši jūs jūtaties vainīgi. Un tad varat domāt, vai šai vainas izjūtai ir iemesls. Ja esat sev paņēmuši mēnesi ilgu atvaļinājumu no vietas un dzīvosieties pa mājām, bet bērnu visu šo laiku vedīsiet uz dārziņu vai uz laukiem, vainas izjūtai ir pamats, jo tā signalizē, ka bērnam tas var radīt nepatīkamu pieredzi. Šīs vainas izjūtas iespaidā ir nevis sevi jāvaino, bet jārīkojas – jāsaplāno laiks kopā ar bērnu, piemēram, nedēļu pa mājām. Ja vainas izjūta rodas, tā norāda, ka ar savu rīcību nodarām otram pāri, un jāapdomā, kā rīkoties, lai vairāk tā nedarītu. 

Un šim punktam aicinu pieiet racionāli – varbūt ir kas tāds, kā es varu savam bērnam iedot kādu brīvdienu? Varbūt varu agrāk iet no darba, varbūt varu paņemt kādu dienu bezalgas atvaļinājumu? Varianti ir, ja mēs tos meklējam. Reizēm var būt neērti lūgt palīdzību – lai kāds padzīvojas kopā ar bērnu. Arī te kaunu lieciet pie malas un vispirms tomēr pajautājiet. Ko šis cilvēks atbildēs, tā būs viņa izvēle. 

Dažas praktiskas situācijas: 

• Ja esat nobrieduši bērnu uzticēt kādam, ar kuru mazais nav ikdienā, svarīgi šo cilvēku informēt par jūsu atvasi – kāds ir ierastais dienas režīms, ko viņš ēd vai neēd, kādas ir veselības problēmas un lietojamie medikamenti, kas mazajam ir aktuāls, cik daudz ekrāna laika jūs atbalstāt utt. Vēlams būtu rast iespēju bērnam pavadīt laiku ar kādu, kurš viņam nav svešs un kurš ievēro jūsu norādījumus, vismaz svarīgākos.
• Ja esat ieplānojuši paši pavadīt laiku ar bērnu pa mājām, dodiet mazajam atelpu un vietu bērnībai – spēlēm, rotaļām, nekā nedarīšanai. Dodiet vietu garlaicībai un radošumam. Jums nav jākļūst par bērna audzinātāju vai izglītības interešu pulciņa vadītāju. Bērnam vasarā arī nav papildus jāmācās vai jāgatavojas nākamajam gadam (ja nu vienīgi nav specifisku rekomendāciju) – tas būtu tāpat kā jums atvaļinājuma laikā lasīt darba dokumentus un gatavoties brīdim, kad atgriezīsieties darbā.

Bērnudārzniekam ir nepieciešama atelpa no dārziņa. Tāpat arī vecāka labsajūta ir svarīga: laimīgi vecāki – laimīgi bērni. Bērnam nepieciešami klātesoši, laimīgi vecāki. Tātad vecāku uzdevums ir rast labsajūtu, lai varētu veltīt resursus bērnam. Kā arī – iemācīties baudīt laiku kopā ar bērnu.