Bērnam tārpi! Vai visai ģimenei jālieto zāles?

Lai gan inficēties ar parazītu oliņām var visa gada garumā, tomēr arī šai ligai ir sezonāls raksturs – pavasaris, vasara, rudens, kad tiek ēsti nemazgāti sezonālie augļi, ogas, dārzeņi. Tas nekas, ka, piemēram, burkāns audzis omes dārzā – arī visbioloģiskākais dārzenis ir jānomazgā, ja grib izslēgt jebkādu risku reizē ar gardo dārzeni apēst iespējamās parazītu oliņas. “Augsnē kāpura oliņas nokļūst gan ar mēslošanu, gan ar ūdeni, savukārt bērni tās var nodot cits citam ar rokām – tas ir galvenais inficēšanās veids,” norāda daktere Anda Nagle.

Tas nekas, ka, piemēram, burkāns audzis omes dārzā – arī visbioloģiskākais dārzenis ir jānomazgā, ja grib izslēgt jebkādu risku reizē ar gardo dārzeni apēst iespējamās parazītu oliņas

Dzīvniekcērmes

Speciāliste vispirms uzsver, ka, runājot par cērmēm, ir tā sauktās cilvēkcērmes un suņu/kaķu cērmes (Toxocara canis un Toxocara cati), kas arī var iemitināties cilvēka organismā, taču tas šiem tārpiem būs tikai kā pagaidu mājoklis. 

Suņu un kaķu cērmes mitinās dzīvnieku tievajā zarnā un cilvēka organismā var parazitēt kāpura stadijā. “Taču neatkarīgi no tā, vai šie parazīti izraisa kādas sūdzības vai ne, ar tiem nav jāsadzīvo un ir jādara viss, lai iespējami ātrāk tiktu vaļā arī no kaķu un suņu cērmēm,” saka speciāliste un piebilst: ja dzīvniekam šīs cērmes būs, pastāv vislielākā varbūtība, ka arī bērns būs ticis pie tādām. “Īpaši ņemot vērā, kā viņi mīļo un bučo savus četrkājainos draugus, bet roku higiēna nav tā labākā, īpaši pirmsskolas vecumā.” 
Lūk, kamdēļ savi mājdzīvnieki ir regulāri – parasti divreiz gadā – jāattārpo. Īpaši, ja dzīvnieks ir ārā gājējs, taču arī mājas kaķim var būt parazīti, jo gluži vienkārši cilvēks tos var atnest mājās ar apaviem.

Cilvēkcērmes 

Tās pamatā dzīvo tievajā zarnā un ir lielas ceļotājas. Cērmes (Ascaris lumbricoides) ir garas, mātīte var sasniegt pat 40 centimetru, un tikt pie šādiem tārpiem var, norijot cērmes oliņu ar nobriedušu kāpuru. Tālāk tas nonāk tievajā zarnā, kur izšķiļas, taču kāpurs ir tik mazs, ka caur tievās zarnas sieniņu nokļūst asinsritē un ar asinīm migrē uz aknām, uz sirdi un tad nokļūst plaušās, kur ieurbjas alveolā. “Cilvēkam veidojas klepus ar krēpām, taču visbiežāk jau atklepoto nevis izspļauj, bet norij, un kāpurs vēlreiz nonāk tievajā zarnā, tikai nu jau bez olas apvalka,” skaidro Anda Nagle un piebilst, ka tur arī tas turpina dzīvot un attīstīties līdz pieaugušas cērmes stadijai. Skaidrs, ka līdz ar vecumu cērme tāpat vien neizzūd, īpaši ņemot vērā, ka šis parazīts pie cilvēka var nodzīvot ilgi – līdz pat diviem gadiem, turklāt pēc apaugļošanās cērmes mātīte sāk producēt olas, kas var būt pat līdz 240 tūkstošiem diennaktī! Cilvēks tās izkakā, olas nokļūst ārējā vidē, kur divu trīs nedēļu laikā nobriest kāpurs. Ja šī ola ar nobriedušo kāpuru nokļūst uz kāda augļa, dārzeņa vai ogas un cilvēks to nemazgātu apēd, tas nozīmē starta signālu jau aprakstītājam cērmes lielajam ceļojumam. 
Tipiskākās sūdzības – vēdersāpes un nogurums, taču, parazītiem savairojoties, arī to posta darbi kļūst lielāki. Var sākties ilgstošs, neizskaidrojams klepus ar vai bez atklepotām gļotām, miega traucējumi, var būt paaugstināta temperatūra, vēdera izejas traucējumi, tostarp caureja, bet pavisam nopietnos gadījumos cērmes var izraisīt pat zarnu nosprostošanos jeb zarnu necaurejamību. Kā saka daktere, šis parazīts var ieperināties arī aklās zarnas piedēklī, izraisot akūtu iekaisumu, kā arī izraisīt anēmiju jeb mazasinību. “Ņemot vērā, ka cērmes ilgstoši barojas no cilvēka asinīm, tas var rezultēties ar pazeminātu hemoglobīna līmeni cilvēka asinīs. Mazākiem bērniem ilgstoša cērmju esamība organismā var kavēt augšanu un attīstību, jo cērme patērē mūsu barības vielas,” uzskaita speciāliste. 
Tāpēc, ja bērna izkārnījumos redzams garš, balts vai viegli rozā tārps, nekavējoties jādodas pie sava ģimenes ārsta, kurš pateiks, kas darāms.  

Spalīši

Pamatā tos iegūst kontakta ceļā jeb no rokas rokā. Spalīši ir vieni no visplašākajām parazītu formām, kas dzīvo tievās zarnas lejasdaļā vai resnās zarnas augšdaļā. Tie ir salīdzinoši sīki tārpiņi, taču spalīšu mātīte ir lielāka nekā tēviņš un garumā var sasniegt pat trīs centimetrus. Spalīšiem ir samērā īss dzīves ilgums – līdz pusotram mēnesim, bet tie ļoti intensīvi vairojas. Kā saka Anda Nagle, šie parazīti dzīvo īsu, bet pilnvērtīgu dzīvi. Tēviņš pēc mātītes apaugļošanas iet bojā, bet mātīte izdala pat 10–15 tūkstošus oliņu. Tās tiek dētas dupša atveres rajonā – krokās, kuras mātīte ieziež ar īpašu lipekli, lai oliņas turas ar garantiju. 

Mātītes čaklā rosīšanās ap anālās atveres krokām izraisa niezi, tāpēc, ja bērns ticis pie spalīšiem, parasti viņš kasa dupsi. Īpaši naktī.

Tā oliņas nokļūst mazajam aiz nagiem un pēc tam ceļo tālāk – vai nu pats bērns tās atkal norij, vai “padalās” ar kādu citu, atstājot oliņas uz durvju roktura, uz rotaļlietām u. tml. Jāteic, spalīšu oliņas ir sīkstas – labvēlīgos apstākļos tās var izdzīvot pat mēnesi, gaidot, kamēr nokļūs sava topošā saimnieka zarnu traktā, kur tad uzsākt savu īso (aptuveni mēnesis), bet ražīgo dzīves ciklu. 
“Tāpēc, uzsākot ārstēšanu ar medikamentiem, būtiski arī nomainīt visu gultas veļu un apakšveļu, lai cīņa ar spalīšiem būtu patiešām efektīva. Šajā gadījumā veļas mazgāšanai nebūs piemērota 30 grādu temperatūra, vajadzēs vismaz 60–65 grādus. Pēc tam vajadzētu vēl izgludināt gan palagus, gan apakšbikses un pārējās lietas, kur varētu būt sabirušas spalīšu oliņas,” norāda daktere.  

Kā atrod un ārstē?

Ja spalīši savairojušies gana daudz, tos, visticamāk, varēs redzēt bērna kakās. Taču, ja bērns kasa dupsi un naktī sācis nemierīgi gulēt, bet kaka ir šķietami “tīra”, tad var ņemt talkā speciālu līmlenti, kuru pielipina pie anālās atveres krokām, bet pēc tam izpēta mikroskopā. Tāpat var izmantot speciālu kociņu, ar ko paņemt paraugu no anālās atveres apvidus un taisnās zarnas. Arī šo paraugu skata laboratorijā zem mikroskopa, jo ar neapbruņotu aci oliņas nebūs redzamas.   
Cērmju gadījumā par parazītu klātbūtni var liecināt arī asinsanalīzes, kaut vai jau pieminētie hemoglobīna rādītāji. Taču, kā saka Anda Nagle, precīzas diagnozes noteikšanai parazītu gadījumā tiek skatīti gan klīniskie, gan epidemioloģiskie, gan laboratoriski iegūtie dati. 
Medikamentoza ārstēšana nepieciešama abos gadījumos. Jā, dažkārt, ja spalīši vēl nav paspējuši savairoties un rūpīgi tiek ievērota roku higiēna, šie parazīti var izzust paši, taču lielākoties tā nenotiek. Īpaši, ja runa ir par pirmsskolas vecuma bērniem, kuri joprojām gana naski iepazīst pasauli arī caur muti – kaut vai uz mirkli pazelējot pirkstu, kādu rotaļlietu u. tml. 
“Nav jābaidās no medikamentozas ārstēšanas, jo katram piemeklē tieši viņam atbilstošas zāles un devu, toties ārstēšana ir gana efektīva un ātra. Īpaši, ja ievēro higiēnas noteikumus,” saka Anda Nagle. Lai gan aptiekā nopērkams arī bezrecepšu medikaments, speciāliste tomēr iesaka doties pie ģimenes ārsta, kas zinās ieteikt konkrētam cilvēkam atbilstošo terapiju. Ja kādam mājiniekam atrod parazītus, jāārstē visi ģimenes locekļi, neatkarīgi no to vecuma. Jāārstē arī zīdainītis ar speciāli šim nolūkam paredzētu sīrupu.

• Svarīgi!
  Atkarībā no tārpu veida var atšķirties ārstēšanas kurss: spalīšu gadījumā ir vienreizēja medikamenta deva, ko pēc pāris nedēļām jāatkārto, savukārt, lai izārstētos no cērmēm, zāles jādzer trīs dienas pēc kārtas, tad pēc divām nedēļām atkārto šo kursu.
• Ja zāles netiks iedzertas atbilstoši rekomendācijām, var nesagaidīt vēlamo rezultātu, un tārpu invāzija var turpināties.

Vai profilaktiski jāattārpojas? 

Veterinārārsti profilaktiskos nolūkos iesaka attārpot savu četrkājaino draugu divreiz gadā, bet, vai arī pārējiem ģimenē vajadzīga profilaktiska medikamentoza attārpošana? “Nav gan,” saka daktere Anda Nagle, “lai gan speciālistu domas dalās šajā jautājumā. Manuprāt, visiem ģimenes locekļiem obligāti jāveic profilaktiska attārpošana tikai tad, ja dzīvnieka izkārnījumos tiešām ir manīts tārps.”  
Citādi ir tad, ja bērns spēlējas publiskā smilšu kastē, kas nav uzraudzīta, aizvērta ar vāku vai apsegta ar speciālu tīklu, un mazais mēdz apēst pa kādai “smilšu kūkai”. “Ja smiltīs var iekļūt kāds kaķis vai suns un tur pakārpīties, tad gan ieteicams profilaktiski vismaz reizi gadā veikt attārpošanu ar speciāliem medikamentiem,” teic speciāliste. Lai to izdarītu, vislabāk konsultēties ar ģimenes ārstu, kurš ieteiks piemērotāko līdzekli.

Tautas līdzekļi – jā vai nē? 

Ja ir jau konstatēti parazīti, tad tādi līdzekļi kā ķirbju sēklas, biškrēsliņu tēja u. tml. nebūs gana efektīvi, jo tik daudz apēst vai izdzert to visu nav iespējams, lai šie līdzekļi sniegtu medicīnisku efektu. “Ja nav atrasti parazīti un mājās ir mājdzīvnieki, tad var ar šādu domu lietot uzturā, piemēram, ķirbju sēklas, jo tās jau tāpat ir veselīgas,” saka Anda Nagle.

• Atceries!
  Nebāz dupsī ķiploku, kas tautas medicīnā arī ierindots starp prettārpu līdzekļiem. Ķiploks var pamatīgi kairināt un pat traumēt anālās atveres gļotādu.

Vai ir jēga reizi gadā nodot fēču analīzi?

Runājot par parazītiem, tā vairāk ir klīniska diagnoze, un laboratoriski ne vienmēr fēcēs var konstatēt tos. Tomēr, ja ārsts ieteicis nodot fēču analīzes, tas jādara pareizi: ar speciālo karotīti, kas ir komplektā ar analīzēm paredzēto stobriņu, paņem pa kriksītim parauga no dažādām fēces vietām un dažādā dziļumā, lai maksimāli palielinātu iespējamību pamanīt parazītus, kas nav vēl izplatījušies. 
Jāteic gan, ka fēču paraugā atrast spalīšus ir maz iespēju, turklāt, ja ģimenē kādam jau atklāti šie parazīti, var uzsākt ārstēšanu bez analīžu veikšanas, jo visbiežāk inficēti ir visi.