Kad bērns ir gatavs māsiņai vai brālītim?

Ir vecāki, kas plāno vai vismaz cenšas saplānot noteiktu gadu starpību starp bērniem. Protams, ir arī pārsteiguma bērni, kas paši izvēlas savu ierašanos, jo – lai kā mēs gribētu, mēs nespējam visu ietekmēt un kontrolēt. Tas jo īpaši attiecas uz brāļu un māsu attiecībām. Kādas tās būs, cik draudzīgas vai konkurējošas, mēs nevaram paredzēt, jo to ļoti ietekmē bērna temperaments, raksturs, kurš veidojas, un vecāku audzināšanas metodes un attieksme pret bērniem, žurnālam “Bērnudārznieks” stāsta psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte.

Kura ir labākā gadu starpība?

Tomēr ir aspekti, kuri ir jāņem vērā, plānojot bērnus vai mēģinot izprast viņu savstarpējās attiecības. Kopumā neviens bērns tā īsti nekad nav gatavs vēl viena bērna ienākšanai ģimenē. Jā, reizēm viņi var prasīt brālīti vai māsiņu, un visbiežāk tas ir 5-8 gadu vecumā. Parasti meitenes ir tās, kas vairāk prasa brālīti vai māsiņu, jo aktuālas kļūst ģimenes lomu spēles. 

Meitenēm gribas bēbīti, par kuru rūpēties. Iespējams, ja draugiem ir mazāks brālis vai māsa, tad bērnam gribas tādu pašu, rodas ilgas pēc rotaļu biedra. Tas, ka esošais bērns grib brāli vai māsu, atvieglo jaunumu paziņošanu un mazā bērna gaidīšanas laiku, taču tas nenozīmē, ka vienmēr pēc mazuļa piedzimšanas būs vieglāk. Realitāte un dzīve ar bēbi ļoti atšķiras no bērna fantāzijām, kā tas būs. Bērni izfantazē tās foršās lietas, ko varēs darīt kopā, bet viņi nezina to, ka vecāku uzmanības būs mazāk, ka paies laiks, kamēr brālis, māsa izaugs līdz vecumam, kad varēs spēlēties kopā utt. Līdz ar to tā ir vecāku atbildība un lēmums, kad ģimenē ienāk vēl kāds bērns un nav tādas vienas vispareizākās vecuma starpības, kad tam vajadzētu notikt. Katra ģimene, viņu resursi ir ļoti atšķirīgi un vienmēr paliek tā mainīgā daļa, ko mēs nevaram prognozēt – cik lielu krīzi jaunais bērniņš ienesīs ģimenē un cik daudz elastības un resursi būs ģimenei, lai ar pārmaiņām tiktu galā.

Starpība līdz 1,5 gadiem – milzu slodze māmiņai un ģimenei

Ja vecuma starpība bērniem ir līdz 1,5 gadiem, tas būs liels izaicinājums gan pārim, gan esošajam bērniņam, kurš vēl ir zīdaiņa vecumā. Reizēm lielajā eiforijā un apbrīnā par mazulīti, kas ir ieradies, vecākiem uzreiz gribas otru bērniņu. Tāpat reizēm pāriem pavīd ideja – ja abi bērni būs ar minimālu vecuma starpību, viņi būs ļoti tuvi kā dvīņi un “visi pamperi” būs vienā reizē. Jāatceras, ka mēdz būt tā, ka arī dvīņi ne vienmēr ir labākie draugi un viņu attiecības var būt ļoti konkurējoša. 

Tieši lielā konkurence un greizsirdība vienmēr ir sastopama tur, kur bērniem ir neliela vecuma starpība. 

Tāpat arī grūtniecība ir liela fiziskā un emocionālā slodze sievietes ķermenim. Pat ja pirmās dzemdības ir bijušas vieglas un harmoniskas, tas negarantē, ka tāpat būs otrreiz. Jāņem arī vērā, ka otrajā grūtniecībā nebūs tik daudz laika atpūsties, kā tas bija, kad vēl nebija bērnu, jo esošais mazulis prasīs daudz uzmanības un rūpju. Tieši fiziskā izturība ir tā, kas ir ļoti nepieciešama ar zīdaini; un tad, ja tiek gaidīts otrs mazulis, tad kādā brīdi var būt sajūta, ka ikdienas slodze ir par lielu. Ātri var rasties vainas sajūta, ka mazo ir grūti izcilāt, nēsāt, līdz ar to tas tiek darīts mazāk, bet emociju virpulis tiek iegriezts, jo mazais gribēs un prasīs daudz fiziskā un emocionālā kontakta. Jo mazāk viņš to saņems, jo uzstājīgāk viņš to var prasīt un tas var mammā radīt dusmas. Nogurums rada lielāku neiecietību, var rasties konflikti vai emocijas, kas pašu mammu nobiedē. 

Taču var notikt arī citādi – jauno māmiņu var piemeklēt vēlēšanās visu izdarīt maksimāli pašai, būt 100 % laika ar mazuli, pievērties vēl gaidāmajam bērniņam. Tas var ļoti iztukšot un radīt lielas emocionālas šūpoles. Līdz 2 gadu vecumam bērnam ir ļoti vajadzīga mamma, daudz nedalītas pieaugušā uzmanības. Mazs bērns ir saplūdis ar mammu un mācās atdalīties no mammas, saprast, ka ir vēl citi cilvēki. Bērns vēl tikai iepazīst pasauli, mācās pagaidīt, domāšana un laika izpratne mazulim ir ļoti primitīvā līmenī. Tīri fiziski bērna smadzenes nav nobriedušas, lai viņš saprastu daudzas lietas un lai ar viņu varētu sarunāt, kā tas ir iespējams, piemēram, ar bērnu 4 gadu vecumā vai vēlāk. Līdz ar to bērnam ir grūti, pat neiespējami saprast, kāpēc mamma vienu dienu varēja viņu ņemt opā, bet tagad viņa to nevar; kāpēc mamma pēkšņi nav mājās un kāpēc mājās uzrodas vēl viens bērns?! 1-2 gadu vecumā bērnus īpaši neinteresē citi bērni, viņi ir aizņemti ar sevi un pasaules izzināšanu. Vienā dienā kļūt par lielo, kaut arī viņš ir mazs, ir grūti, īpaši, ja bērns vēl tiek pēkšņi aizsūtīts prom uz bērnudārzu vai pie auklītes. Reizēm mammām pašām ir emocionāli ļoti grūti atrast veidu, kā starp mazajiem sadalīt uzmanību un mīlestību, jo abiem vajag ļoti daudz mammu. Nenoliedzami – tā ir slodze 24/7, neskatoties pat, ja ir cilvēki, kas var palīdzēt sadzīvē. Tāpēc svarīgi būtu padomāt, kas šādā situācijā palīdzēs tīri praktiski – vecvecāki, auklītes? Cik daudz tētis varēs iesaistīties, vai viņš nebūs noracies darbos un vai nesāksies klasiskie strīdi, kuram ir grūtāk – tam, kurš garas dienas strādā ārpus mājas, vai tam, kurš ir viens mājās ar 2 zīdaiņiem un grib atelpu? Ir jāpadomā tīri praktiski: kā būs sakārtota sadzīve – vai rati būs tādi, ka mamma viena pati spēs tikt ārā no mājokļa ar 2 zīdaiņiem? 

• Pievērs uzmanību!
  Reizēm mazie lielie bērni ir pacietīgi un aktīvi nepauž protestu pret to, ka viņam vairs nav visa uzmanība. Viņi var kļūt klusi un nemanīti klīst par māju; var gadīties, ka grūtības ar emociju regulāciju vai uzvedību parādās pēc dažiem gadiem vai arī viņi sāk vairāk slimot. Tādēļ ir svarīgi padomāt, lai mammai, neskatoties uz jaundzimušo, būtu individuāls laiks ar vecākajiem bērniem ne tikai tad, kad zīdainis guļ.

2-3 gadu starpība

2-3 gadu starpība nosacīti var būt fiziski vieglāka, jo bērns jau pārvietojas ar kājām, viņš nav tik daudz jānes, iespējams, mazais jau iet uz podiņa, pats var ēst, diezgan labi viens pats spēlēties. Taču emocionāli šā vecuma bērni var būt diezgan eksplozīvi, jo kopumā līdz skolas vecumam bērni ir egocentriski. 2-3 gadu vecu bērnu pārliecība par to, ko viņi spēj, grib var un kas viņiem pienākas, diezgan atšķiras no vecāku uzskatiem. Bērns domā, ka viņš ir pasaules centrā un viņam pienākas viss, un šajā viņa pasaules kārtībā īsti vieta bēbim nav. Protams, viņi brāli, māsu var mīļot un priecāties par bēbi, bet tas vairāk būs tajā brīdī, kad VIŅAM to gribas. Temperamentīgāks un jūtīgāks bērns var aktīvāk un fiziskāk izradīt greizsirdību, ar kuru vecākiem emocionāli var būt grūti tikt galā. Šajā vecumā bērni ir ļoti aktīvi un šis ir vecums par robežu noteikšanu. Ja mamma mājās ikdienā ir viena pati ar zīdaini un 2-3 gadnieku, tā tāpat ir pietiekami liela slodze vecākiem. Ir ļoti jādomā, kā noturēt robežas, lai bērnu neuzsēdinātu uz ekrāniem un kā viņam dot pietiekami laika būt ārā kustībā. Lielākoties šajā vecumā bērniem fiziski nav iespējams būt mierīgiem un klusiem (ko parasti sagaida mammas, lai zīdaini varētu nolikt gulēt). Savukārt tad, kad brālis vai māsa sāks rāpot un jaukt visu, ko vecākais bērns ir uzbūvējis, bet mamma rāsies, lai mazās detaļas neatrodas uz zemes, tad izaicinājumu būs daudz. 2-3 gadu starpība kopumā ir ļoti uz konkurenci vērsta, parasti un daudzi bērni konkurē, īpaši, ja bērni ir viena dzimuma. Kad mazais paaugsies, uz pilnu jaudu būs situācijas ar kaušanos, sacensība, kurš būs pirmais, kurš ātrāk atvērs durvis, utt. Tas gan neizslēdz to, ka viņi būs labi draugi un forši mācēs spēlēties, bet pārsvarā tas viss būs kā šūpolēs. Šāda vecuma starpība prasīs vecāku stabilitāti un spēju parūpēties par sevi un savām vajadzībām, lai varētu saturēt un regulēt bērnu emocijas.

• Vērts apdomāt
  Teorētiski 1-4 gadu vecuma starpībai vajadzētu būt tādai, kur bērni jūtas tuvi viens otram visu dzīvi. Tomēr tam nav garantijas un var būt tā, ka konkurence un sāncensība saglabājas visu mūžu un izjauc attiecības. Tas var gadīties īpaši tad, ja vecāki tieši vai netieši veicina konkurenci vai neapzināti “piekarina” bērniem “birkas”, kurš ir smukais, gudrais, lēnais u.tml. Vecāku pašu pieredze, kurš bērns viņš ir bijis ģimenē un kā viņam ir veidojušās attiecības ar māsām un brāļiem, ļoti ietekmē arī to, kā viņš audzinās savus bērnus un ko apzināti un neapzināti viņiem nodos.

No 4 gadu vecuma – vecākais bērns joprojām ir mazs

No 4 gadu vecuma ar bērnu jau ir vieglāk sarunāt daudzas lietas, viņi ir vairāk pacietīgi. Tomēr vecākiem ar šo niansi ir jāuzmanās – šo īpašību dēļ pieaugušie var aizrauties un par daudz prasīt no bērna! Jāatceras, ka viņš vēl arvien ir mazs, tikai jaunākā bērna ienākšana ir padarījusi viņu ātrāk lielu. Vēl arvien 4+ gadniekam vajag emocionālu atbalstu un individuālu laiku ar vecākiem, iespēju atpūsties no mazā brāļa vai māsa. Bonuss šim vecumam ir tas, ka mazo interesē citi bērni, viņam gribas draudzēties, spēlēties kopā – līdz ar to vecākais bērns labprāt iet uz bērnudārzu, komunicē ar citiem ārpus mājas. Jāatceras, ka 3-5 gadu vecumam bērni iet cauri Edipa kompleksam, kas nozīmē, ka pretējā dzimuma vecāks kļūst ļoti svarīgs. Bērnam jau tā ir pietiekami daudz iekšēju konfliktu un ja, piemēram, dēls grib precēt mammu, bet mamma visu laiku ir ar mazo māsiņu, tad greizsirdība, emociju izvirdumi, ir garantēti. Līdz ar to vecākiem jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem, lai palīdzētu šo posmu vecākajam bērnam izdzīvot.

5-6 gadi 

5-6 gadu starpība, visticamāk, jau fiziski un emocionāli ir daudz mierīgāka un rāmāka, jo lielais bērns jau salīdzinoši labi tiek galā ar savām emocijām. Parasti šajā vecumā bērnam ir savi draugi un intereses. Mazais brālis vai māsa vecāko bērnu var pietiekami daudz vēl interesēt, bet jāsaprot, ka tomēr ļoti maz kas būs viņiem kopīgs. Viengadniekam un septiņgadniekam nebūs interesanti kopā spēlēties. Jā, lielais var mazliet paspēlēties ar mazo, bet tikai tikmēr, kamēr pašam būs interesanti vai arī tāpēc, ka var par to dabūt uzslavas no vecākiem. Toties mazajam gan lielais interesēs un viņš daudz gribēs brāļa vai māsas mantas. Taču tad visbiežāk rodas konflikti, ka “sīkais traucē un aiztiek manas mantas”.

9 un vairāk gadu starpība – mazais aug kā vienīgais bērns

Par 9 un vairāk gadu starpību jau tiek uzskatīts, ka šādās ģimenēs aug divi vienīgie bērni, jo mazais saņem nedalītu vecāku uzmanība un arī vecākais bērns to ir saņēmis. Ir autori, kas uzskata, ka jau 7 gadu starpība ir divi vienīgie bērni, tomēr jāatceras, ka arī pie lielām vecuma starpībām vecākajam bērnam ir vajadzīgs savs laiks sarunām un vecāku atbalstam. Tāpat jāatceras, ka vecākā bērna pienākums nav auklēt mazāko! Protams, var un vajag kādreiz palīdzēt, bet vecāki nevar prasīt, lai tas būtu obligāti; tas ir veids, kā sabojāt gan brāļu-māsu attiecības, gan vecāku un bērnu attiecības. Arī lielākie bērni var izjusts greizsirdību, jo viņi ir lieli ar savām grūtībām, izaicinājumu, skolu un te ir viens mazs mīlulītis, par kuru vienkārši visi priecājas.

Vai ir pazīmes, kas liecina – bērns ir pietiekami nobriedis, lai ģimenē ienāktu vēl kāds bērns?

Reizēm vecākiem varētu šķist, ka ir noteiktas pazīmes, kas liecina – otrā bērna ienākšana ģimenē būs viegla. Piemēram, ja vecākais bērns pats jau iet uz podiņa, prot paēst vai aizmigt savā gultiņā bez vecāku klātbūtnes. Taču kopumā nav tādu pazīmju, kas varētu liecināt, ka bērns tagad un noteikti ir gatavs brālītim vai māsiņai. Ja bērns ir izaudzis un attīstījies līdz labām pašaprūpes iemaņām (prot saģērbties, paēst aiziet uz podiņu), tas norāda uz to, ka fiziski vecākiem būs nedaudz vieglāk rūpēties par abiem bērniem, bet tas negarantē un neļauj prognozēt bērna emocionālās reakcijas un vecāku reakcijas pret bērnu. 

Parasti aktuāli kļūst jautājums, kā sadalīt uzmanību bērniem, var rasties dusmas par to, ka ''lielais'' bērns pēkšņi regresē un pats negrib ģērbties vai nejauki izturas pret mazo, vai tieši pretēji – izturas mīļi pret mazo un klausa vecākus, bet vecākajam bērnam parādās kādas psihosmatiskas reakcijas. Iespējams, ka nekas no visa iepriekš minētā nebūs, bet vecākiem pašiem otrā bērna ienākšana būs pietiekams izaicinājums, kā sabalansēt ikdienas dzīvi un nepazust tikai vecāku lomā. 

Nevienam bērnam krišana no troņa nav viegla, tikai katrs to izdzīvos un izrādīs citādāk, daži to varbūt kompensēs pozitīvā veidā cenšoties sev vai kādam pierādīt, cik priecīgi vai paklausīgi vai kā citādi ir labi bērni. Arī tas, ka bērns prot vārdos nosaukt savas emocijas vai pagaidīt, nenozīmē to, ka viņš neizjutīs dusmas vai greizsirdību pret jaunāko bērnu. Šādā gadījumā viņš to mācēs pateikt, bet viņam tik un tā būs nepieciešams vecāka atbalsts, lai ar to visu tiktu garām.

Kad ar nākamo bērnu “iepauzēt”? 

Ģimenei īpaši jāapdomā vēl viena bērna radīšana, ja bērniņš un mamma ir ļoti saplūduši – pieķērušies viens otram tā, ka bērns nav pieradis un gatavs palikt ne ar vienu citu, izņemot mammu (un varbūt nedaudz ar tēti). Tās ir situācijas, kad veselīga mātes un bērna seperācija nenotiek vai nav notikusi. Tās situācijas var būt abpusēji veidotas vai arī var gadīties tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ mamma nav gatava bērnu emocionāli palaist prom no sevis. Šādās situācijās vecākiem vajadzētu šo jautājumu ''sakārtot'', lai nav tā, ka mazulis kļūst par trešo, kas šo ''sastrēgumu'' it kā risina – tas nebūs veselīgi nevienam no ģimenes locekļiem.

Māsa un brālis – bagātība, ko vecāki var iedot saviem bērniem 

Jāatceras, ka jebkurā vecumā ir un būs greizsirdība un tas ir normāli, tikai atšķirsies veids, kā tā tiek izpausta. Ļoti svarīgi ir akceptēt bērnā visas jūtas un palīdzēt ar tām tikt galā. Brāļi un māsas ir tie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē pazīstam visilgāk un to, kādas būs attiecības, mēs nekad nevaram palīdzēt un ietekmēt. Nevaram piespiest un pieprasīt būt tuviem draugiem. Ne velti nav joki par brāļu un māsu attiecībām, jo tās ir pietiekami sarežģītas. Reizēm bērnībā ir tuvas, tad pieaugušā dzīvē katrs vairāk dzīvo savu dzīvi un uz vecumu atkal viņi satuvinās. Katrā ziņā brāļi un māsas ir tā bagātība, ko vecāki var iedot saviem bērniem, taču tas, kā šo dāvanu viņi izmantos, ir katra paša ziņā.